— Jā, jums bijusi taisnība, — viņš vīlies teica, palīdzot iecelt rulli mašīnā. Bija tāda sajūta, kā paspēlējot šaha partiju, kur uzvara likusies pilnīgi droša.
Pa to laiku, kamēr Nadja izkļuva no apdraudētā stāvokļa un nobeidza spēli ar matu, Daugavietis uzmeta uzsaukuma tekstu. Viņš nebija nekāds literāts. Grūti nācās ietērpt domas pārliecinošos teikumos. Taču pārliecināt vajadzēja, citādi uzsaukums nebūs nekas vairāk kā apdrukāta lapa. Uzmundrinot sevi tādās reizēs, viņš mēdza atcerēties kaut kur lasītus vārdus: «Paņemiet rokā zīmuli, centieties būt patiess līdz galam, un no jums iznāks rakstnieks.» Tā viņš arī darīja. Patiesība vadīja Jāņa zīmuli, rūgta, bet ne bezcerīga.
«… Asinis un varmācība uz katra soļa. Asinis un varmācība, kas vērsta pret katru, kam nav apšaubāmās laimes piederēt pie fīrera rases.
Fašisti brīvu un laimīgu tautu grib pārvērst par vergiem, par mēsliem zemei, no kuras tie vāc asiņainu ražu.
Nav tādas vietas mūsu Latvijā, kur cilvēks būtu drošs no viņu ļaundarībām. Fašistu ķetnas sniedzas visur. Tās var jūs sagrābt ik bridi, vienalga, vai esat darbā, uz ielas vai mājās.
23. oktobri rīdziniekiem nācās lieku reizi pārliecināties par to. Visā pilsētā okupanti rīkoja cilvēku medības. Simtiem sagūstīja uz ielas 1111 aizveda uz Preču staciju strādāt smagus darbus. Tos, kas izrādīja nepaklausību, ar varu iegrūda mašīnās. Cilvēkus, kas daudzas stundas bija stāvējuši pie veikaliem, atstāja bez maizes. Žēlastību neizpelnījās ne jauna māte, kam mājās zīdainis, ne veca māmuļa, kas tikko turas uz kājām.
Ikviens, kas saprot fašisma īsto dabu, nešaubīdamies teiks, ka tas ir tikai sākums. Šodien jūs aizveda tikai līdz Preču stacijai, rīt jūs aizsūtīs spaidu darbos uz Vāciju. Šodien jūs aizveda uz dažām stundām, rīt aizvedīs uz neatgriešanos. Lai pasargātu sevi un savus bērnus no bojā ejas, jums ir tikai viens līdzeklis — aktīva cīņa …»
Nepabeidzis uzsaukumu, Daugavietis pacēla galvu. Viņa ievingrinātā dzirde saklausīja kāpņu telpā pazīstamus soļus. Beidzot Nadja atgriezusies! Viņš ar neparastu prieku un maigumu satvēra viņas rokas.
— Nu, kā?
Nadja jokodamās ieņēma militāru stāju:
— Majors Cvetkova ziņo: jūsu pavēle izpildīta. — Tad pavisam nopietni piebilda: — Bet varēja misēties. Iedomājies, kas par nejauku sagadīšanos! Kamēr biju tur, zvanīja kāds no «Ostland Faser» … — Un viņa īsumā atstāstīja notikumu.
Daugavietis sadrūma. Jau apziņa vien, ka Nadja bijusi tādās briesmās, sāpināja.
— Un cik tālu tu esi ticis? — viņa jautāja, matus pieglauzdama.
— Apmēram līdz pusei. Še, paskaties!
Nadja uzmanīgi izlasīja tekstu un šo to palaboja:
— Tagad vēl dažus konkrētus faktus, un, man šķiet, būs tīri labi. Un vēl kas … Galvenais uzsvars jāliek uz Sarkanās Armijas varonīgajām kaujām. Ļaudīm jāredz perspektīva, jājūt, ka viņi nav vieni šai lielajā cīņā.
— Labi, Nadja, ievērošu. — Un, uzmetis skatienu rokas pulkstenim, Daugavietis piecēlās.
— Bet nu man jāsteidzas uz javku.
— Kaut kas svarīgs?
— Vēl nezinu, kas tur iznāks. Apse no Austrumu grupas uzņēmis sakarus ar cilvēku, kas strādā Slokas papīrfabrikā. Lai gan mēs uz kādu laiku esam nodrošināti, tomēr nedrīkst palaist garām šo izdevību.
— Es tikmēr sagriezīšu papīru uzsaukumiem. Vajadzētu vēl līdz rītam novilkt.
— Katrā ziņā. Skrejlapām jāiziet ļaudīs, kamēr notikums vēl svaigā atmiņā.
Pulkstenis virs Valdmaņa veikala Marijas un Dzirnavu ielas stūrī bija tīts tumsā, kad Jānis tuvojās savam mērķim. Viņš ienira melnajā ejā, kuras vienā galā zili maskētā spuldzīte ar mājas numuru meta blāvu gaismu uz apkvēpušo mūri. Te sākās tumši tuneļi un šahtām līdzīgi, šauri pagalmi — četru ielu iesprostotais namu jūklis, ko dēvēja par Berga bazāru. Dienā šeit valdīja skaļa kņada. Darbnīcās dūca autogēni, grabēja skārds, šņāca ēveles, veikalos pircēji sīksti kaulējās ar īpašniekiem, sētā rūca motocikli, zviedza laucinieku piesietie zirgi, bērni trokšņaini spēlēja «vistiņas». Tagad te bija klusums un tumsa. Tikai reizēm pagalmam pāri pārskrēja kāda ēna — Daugavieša soļu iztraucēta žurka. Grūti iedomāties, ka virs šiem melnajiem tuneļiem, aiz šiem putekļainajiem logiem, kas nekad neredzēja sauli, mājo cilvēki. Nepievilcīga, drūma vieta, kas vienam otram liktu nodrebināties. Daugavietis nāca šurp ne pirmo reizi. Viņš ar gudru ziņu izvēlējās šo vietu, lai satiktos ar biedriem. Te tas jutās puslīdz drošībā — no Berga bazāra varēja izkļūt uz Dzirnavu, Marijas un Elizabetes ielu. Viņa rīcībā bija pat ceturtais, tikai viņam zināmais ceļš, kas ved uz Krišjāņa Barona ielu.
Iespiedies pievārtē, Daugavietis paskatījās rokas pulkstenī. Gaismojošās fosfora bultiņas rādīja tieši pusdesmit. Tūlīt jāierodas Apses ieteiktajam cilvēkam.
Kāds pagāja garām un vilcinādamies nāca atpakaļ. Seju tumsā nevarēja saredzēt. Tas arī nekā nelīdzētu, jo viņi nekad agrāk nebija tikušies. Pazīt vienam otru vajadzēja pēc iepriekš norunātā jautājuma un atbildes.
Daugavietis paspēra dažus soļus uz priekšu un noņēma platmali:
— Piedodiet, lūdzu, — cik tagad būtu pulkstenis? Manējais apstājies. — Atbilde sekoja nekavējoties:
— Pusdesmit pēc Pu'lkovas laika.
Abi sarokojās. Cik tumsa atļāva saskatīt, svešais biedrs bija maza auguma, paresns, ģērbies ādas mētelī.
— Nu, stāstiet, kā jums tur iet pa Sloku!
Svešais ziņoja: viņš pats esot meistars kalandrēšanas cehā, grupā viņi pavisam esot deviņi cilvēki. Visi pilnīgi uzticami. Stāstot svešinieks virzījās arvien tuvāk šaurajam, palsajam lokam, ko veidoja zilā spuldzīte ejas viņā galā. Tā varēja būt nejaušība, tomēr Jānis, instinktīvi vairīdamies no gaismas, vilka otro atpakaļ tumsā. Bet, kad Slokas biedrs, iepriekš neaicināts, piedāvāja papīru pagrīdes spiestuves vajadzībām, Daugavietim radās pirmās šaubas.