— Klusu, vecā ragana! — Un Raup-Dīmenss piegrūda viņai pie paša deguna revolveri. Taču ierocis viņu vēl vairāk pārbiedēja. Šturmfīreram likās, ka viņas kliedzienus var sadzirdēt kilometriem tālu. Viņš jau gribēja šaut, bet, atcerējās, ka arī šāviens var pievilkt iznīcinātājus, nometa savu ieroci un ar abām rokām ieķērās liesajā, dzīslainajā kaklā. Vecenīte iegārdzās un apklusa.
Raup-Dīmenss noslaucīja pirkstus ar Ķelnes ūdeni iesmaržinātajā kabatas lakatā. Pirmo reizi viņš kailām rokām nogalināja cilvēku. Šturmfīrers bija spiests atzīt, ka tas nemaz nav tik patīkami.
Vēl tagad, pēc gada, atceroties vecenes atbaidoši zilo seju, Raup-Dīmenss saviebās. Bet ko gan viņam nozīmēja tādi sīkumi salīdzinājumā ar visiem jaukumiem, ko izšķērdīgi sniedza dzīve. Viņš bija paaugstināts par ober- šturmfīreru, diviem Francijā un Grieķijā nopelnītajiem dzelzs krustiem nācis klāt ordenis par Rīgas operāciju.
Šī pilsēta pie Baltijas jūras ar tīrajām ielām un plašajiem apstādījumiem Raup-Dīmensam patika. Tiesa, daudz rūpju sagādāja latvieši, kuri bieži vien negribēja ticēt rietumu civilizācijas priekšrocībām. Tomēr gadījās cilvēki, kas ciešami runāja angļu valodā un cienīja Džeimsa Džoisa «Julisisu». Šeit Raup-Dīmensam piederēja jauks, saulains dzīvoklis, ko viņš bija pārņēmis no agrākā īpašnieka — pašās pirmajās dienās nošautā ebreju inženiera, — ar visām mēbelēm, gultas veļu, servīzēm. Arī viņa draudzene Mērija, neskatoties uz savām diezgan vulgārajām manierēm, bija visai valdzinoša sieviete.
Kas attiecas uz vispārējo notikumu norisi, tad daudz labāku vēlēties nevarēja. Pēc neveiksmēm ziemas mēnešos vācu armija atkal strauji virzījās uz priekšu un apdraudēja Staļingradu. Kopš Baku nafta bija turpat ar roku sniedzama, atturīgajā tonī, ko varēja nomanīt tēva vēstulēs pēc sakāves pie Maskavas un pēc Amerikas iestāšanās karā, atkal ieskanējās optimisms. Toreiz, aizmirsdams savu paša diplomātisko izgāšanos, jaunais Raup-Dīmenss lamāja tūļīgo Ribentropu, kuram, pēc viņa domām, bija pietrūcis smadzeņu paturēt Amerikas Savienotās Valstis kā klusu partneri pasaules dalīšanas akciju sabiedrībā. Bet ar laiku dusmas izgaisa. Protams, viņš vēlējās, lai uzvarētu tieši Vācija, tomēr arī eventuāla zaudējuma gadījumā Anglija un jo sevišķi Amerika ļaus ar sevi runāt. Vismaz Raup-Dīmcnsu kapitālam nedraudētu nekādas briesmas, jo Morgana banka prastu pasargāt sava vācu kompanjona intereses. Bet, ja uzvaru izcīnītu Padomju Savienība, — tā būtu neaptverama katastrofa. Galvenais — sakaut krievus.
Jā, galvenais bija galīgi sakaut boļševikus. Un ober- šturmfīrers Raup-Dīmenss, nesaudzīgi vajājot komunistus, darīja visu, kas no viņa atkarīgs, lai tuvinātu šo dienu. Viņš skaidri apzinājās, ka ne jau Hitlera un tā kliķes dēļ reizēm caurām naktīm sēž savā kabinetā, vēlīgi sarunājas ar špikiem, kuriem citos apstākļos pat roku nebūtu sniedzis, un, nezaudējot pacietību, pratina politiskos apcietinātos, kuru stūrgalvīgā klusēšana varēja vai traku padarīt. Viņš aizstāvēja savas — Raup-Dīmensa ģimenes intereses, ar lepnumu apzinādamies savu uz austrumiem izbīdītā priekšposteņa lomu varenajā cīņā par pasaules tirgiem.
Oberšturmfīrers ērtāk atlaidās krēslā un izpūta caur degunu nevainojamu dūmu gredzenu. No smaržīgās cigaretes atdalījās dažas pelnu pārslas un nokrita uz apdrukātas loksnes, kas gulēja viņa priekšā. Tas atgrieza viņu īstenībā. Likteņa ironija bija gribējusi, lai niknākais komunistu nīdējs kļūtu par cītīgu Padomju Informbiroja lasītāju. Arī šī skrejlapa stāstīja par īsto stāvokli frontē — vēstīja par vērmahta milzu zaudējumiem un tieši tādēļ bija tik bīstama.
Nemaz nevajadzēja salīdzināt šo uzsaukumu ar daudzajiem, kas glabājās īpašā atvilktnē, lai zinātu, ka tas izgatavots tai pašā komunistu spiestuvē, kuru oberšturmfīrers meklēja jau kopš pusgada.
Šarfīrers Ranke, baidīdamies runāt bez uzaicinājuma, vairākas reizes sasita papēžus. Oberšturmfīrers joprojām nepiegrieza tam vērības. Viņam patika, izjust savu varu pār šo rīkļurāvēju ar grenadiera augumu un vērša pakausi, kas ar vienu dūres sitienu varēja notriekt cilvēku gar zemi.
— Nu, Ranke, — viņš beidzot teica ar ironisku smīnu. — Vai mēle iesalusi? Ziņo, kas tev vēl ziņojams!
— Oberšturmfīrera kungs, mums izdevies apcietināt cilvēku, kas pacēlis šo uzsaukumu. Vai pratināsiet viņu?
— Labi, lai nāk iekšā.
Bet apcietinātais nemaz nespēja ienākt. Tas bija tā piekauts, ka Rankem un uzraugam Ozolam nācās iestiept to kā nedzīvu nastu. Apsēdināts tas tūdaļ saļima un novēlās no krēsla. Oberšturmfīrera seja pietvīka no dusmām. Par pratināšanu nebija ko domāt. Viņa balss kā pātaga ķēra nobālušo Ranki:
— Šarfīrer, cik reižu esmu teicis, ka trenēties drīkstat tikai pēc tam, kad es būšu galā!
Vēl labu brīdi Raup-Dīmensam niknumā trīcēja rokas. Ar kādiem lopiem viņam nācās strādāt! Baudu izmežģīt citam žokļus šie miesnieki stādīja augstāk par dienestu. Vajadzības gadījumā gan oberšturmfīrers arī pats ķērās pie spīdzināšanas, bet viņš parasti vispirms mēģināja apcietināto iespaidot psihiski.
Raup-Dīmenss paskatījās plānajā platīna rokas pulkstenī, ko viņam pēc sava ceļojuma uz Vāciju bija uzdāvinājusi Simsona kundze. Piecas minūtes pāri četriem. Tātad Ķīsis — viņa labākais aģents — jau ieradies. Viņš nocēla iekšējā tālruņa klausuli:
— Ievediet sešpadsmito numuru!
Ķīsis, ģērbies vienkāršā strādnieka virsvalkā, apsēdās bez uzaicinājuma. Darbs gestapo slepenajā dienestā nāca par labu viņa veselībai; dzīdams komunistiem pēdas, Ķīsis bija atbrīvojies no kādiem desmit kilogramiem lieko tauku. Tomēr viņa balss skanēja aizelsusies, kad viņš atzinās oberšturmfīreram: