Pēcpusdienā viņš uzdūrās pēdām. Tās bija cilvēka pēdas, kas nebija gājis, bet līdis četrrāpus. Viņam iešāvās prātā, ka tas varētu būt bijis Bills, bet šī doma nesatrauca viņa trulo vienaldzību. Viņā vairs nebija ziņkāres. Viņam bija zudusi katra spēja reaģēt uz iespaidiem. Viņš vairs nejuta sāpju. Vēders un nervi bija iemiguši. Viņu dzina uz priekšu tikai dzīvības dziņa. Viņš bija ļoti piekusis, bet dzīvība viņā negribēja dzist. Un tāpēc, ka tā negribēja dzist, viņš vēl arvien ēda purva ogas un grunduļus, dzēra karsto ūdeni un neizlaida no acīm slimo vilku.
Viņš gāja pa otra cilvēka pēdām un drīz vien ieraudzīja viņa ceļa galu — dažus nesen apgrauztus kaulus mitrajā sūnā, kurā vēl bija palikušas vilku ķetnu pēdas. Turpat mētājās cieši piebāzts briežādas maisiņš — tāds pats, kāds bija viņam, tikai asu zobu apgrauzts. Viņš pacēla šo maisiņu, lai gan tāds smagums bija gandrīz par lielu viņa vārgajiem pirkstiem. Tātad Bills līdz pašām beigām nebija šķīries no tā. Ha-ha! Viņš var pasmieties par Billu.
Viņš paliks dzīvs un paņems maisiņu līdzi uz kuģa, kas stāv vizošajā jūrā. Viņa smiekli skanēja aizsmakuši un baigi kā kraukļa ķērciens, un slimais vilks pievienojās viņam, žēli iekaukdamies. Cilvēks pēkšņi apklusa. Kā gan viņš var smieties par Billu, ja tas ir Bills, ja šie tīrie, balt- sārtie kauli ir viss, kas palicis no Billa?
Viņš novērsās. Lai arī Bills bija viņu pametis, viņš neņems tā zeltu un nesūkās tā kaulus. Bills droši vien nevilcinātos to darīt, ja būtu noticis otrādi, viņš, tālāk klibodams, prātoja.
Cilvēks nonāca pie kādas lāmas un, noliecies paskatīties, vai tanī nav grunduļu, kā dzelts atrāva atpakaļ galvu. Viņš bija ieraudzījis ūdenī savu atspulgu. Skats bija tik briesmīgs, ka atmodināja notrulināto apziņu un viņš ilgāku laiku jutās satriekts. Lāmā peldēja trīs grunduļi, bet tā bija par lielu, lai to izsmeltu. Kādu brīdi velti nopūlējies noķert zivis ar katliņu, cilvēks atteicās no šā nodoma. Viņš baidījās, ka aiz vājuma iekritīs ūdenī un noslīks. Aiz šā paša iemesla viņš neriskēja laisties pa upi jāteniski uz kāda no baļķiem, kuru smilšu sērēs bija tik daudz.
Sai dienā cilvēks samazināja atstatumu starp sevi un kuģi par trim jūdzēm, nākamajā — par divām, jo tagad viņš līda četrrāpus, tāpat kā bija līdis Bills. Piektās dienas beigās kuģis vēl arvien atradās septiņu jūdžu atta- lumā no viņa, bet viņš vairs nespēja noiet ne jūdzi dienā. Atvasara vēl arvien pieturējās, un cilvēks vēl arvien ra- poja uz priekšu, brīžiem zaudēdams samaņu, bet aiz viņa visu laiku klepoja un gārdza slimais vilks. Ceļgali, tāpat kā kāju pēdas, cilvēkam asiņoja, un, lai gan viņš tos bija aptinis ar krekla strēmelēm, sūnās un uz akmeņiem aiz viņa stiepās asiņaina sliede. Reiz atskatījies viņš redzēja, ka vilks kāri laiza šo asiņaino sliedi, un skaidri sev iztēlojās, kāds gals viņu gaida, ja tikai — ja tikai viņš pats nenogalinās vilku. Tad sākās drūmākā traģēdija cīņā par eksistenci, kāda jebkad risinājusies, — slimais cilvēks, kas rāpoja uz priekšu, slimais vilks, kas kliboja viņam nopakaļ, divi pusdzīvi radījumi, vilkās pa tuksnesīgo klajumu, uzglūnēdami viens otram.
Ja vilks būtu vesels, cilvēks samierinātos ar savu likteni, bet viņam riebās domāt, ka viņu aprīs šis pretīgais, pussprāgušais radījums. Viņš vēl spēja sajust riebumu. Tad viņa apziņa atkal aptumšojās un viņš nonāca halucināciju varā, bet skaidras apziņas brīži kļuva arvien retāki un retāki.
Viņš atmodās no nemaņas, juzdams kādu gārdzoši elpojam pie pašas auss. Vilks neveikli atlēca atpakaļ un pakrita aiz nespēka. Tas bija smieklīgi, bet cilvēks nesmējās. Viņam nebija arī bail. Viņš jau bija pārkāpis visu cilvēcisko sajūtu robežas. Bet viņa apziņa uz mirkli apskaidrojās, un viņš gulēdams sakārtoja domas. Līdz kuģim bija atlikušas vairs tikai četras jūdzes. Izberzējis aizmiglotās acis, viņš gluži skaidri saskatīja kuģi, un vēl viņš ieraudzīja mazu laivu ar baltu buru, kas traucās pa mirdzošo jūru. Bet viņam vairs nenorāpot šīs četras jūdzes. Viņš to apzinājās un vairs neuztraucās. Viņam nenorāpot pat ce- turtdaļjūdzi. Un tomēr viņš gribēja dzīvot. Pēc visa pārciestā nebija nekādas jēgas nomirt. Liktenis prasīja no viņa pārāk daudz. Pat mirstot viņš cīnījās ar nāvi. Var būt, ka tas bija neprāts, bet, atrazdamies jau nāves skavās, cilvēks izaicināja to un turpināja cīņu.
Viņš aizvēra acis un ārkārtīgi piesardzīgi sagatavojās. Viņš negribēja padoties smacējošajai nemaņai, kas gluži kā paisums piepildīja visus viņa būtnes dziļumus. Šī nāvējošā nemaņa līdzinājās jūras vilnim, kas uzplūda atkal un atkal, pamazām izdzēsdams viņa apziņu. Brīžiem viņš jau gandrīz nogrima, gurdi peldēdams šai aizmirstībā, taču. kaut kāda nesaprotama spēka pamudināts, atrada sevī jaunas gribas drumstalas un uzpeldēja virspusē.
Cilvēks nekustēdamies gulēja uz muguras un dzirdēja, kā palēnām arvien tuvāk un tuvāk nāca slimā vilka gārdzošā ieelpa un izelpa. Laiks vilkās bezgalīgi, bet cilvēks nekustējās. Vilka elpa bija jau pie pašas auss. Raupjā un sausā mēle kā smilšpapīrs noberza viņam vaigu. Viņš aši izstiepa abas rokas, mazākais, gribēja izstiept. Pirksti saliecās kā ķetnas, bet satvēra tikai gaisu. Ātrumam un noteiktībai ir vajadzīgs spēks, bet viņam tā nebija.