Taču tas bija gauss un smags darbs. Bieži nogurdinošos pūliņos pagāja vesela diena, līdz vienu pašu akmens bluķi izdevās aizstīvēt līdz raktuvju malai, un dažkārt, nogrūsts lejā, tas nemaz nesaplīsa. Neko nevarēja paveikt bez Boksera, kura spēks likās esam vienlīdzīgs visu pārējo dzīvnieku spēkam kopā. Kad akmens sāka slīdēt un dzīvnieki izmisumā iekliedzās, jūtot, ka tiek rauti lejā pa nogāzi, tad tieši Bokseris aizvien iegūla virvē un akmeni apturēja. Redzot, kā viņš, strauji elpodams, collu pēc collas cīnās augšup pa nogāzi, nagu smailēm urbjoties zemē, platajiem sāniem mirkstot sviedros, ikviena sirds pildījās ar apbrīnu. Dābolīte reizēm brīdināja, lai viņš uzmanoties, ka nepārstiepjoties, bet Bokseris nekad neklausījās. Viņam šķita, ka abi saukļi - "Es strādāšu vēl centīgāk" un "Napoleonam vienmēr ir taisnība" - pietiekami labi atrisina visas problēmas. Viņš bija norunājis ar gailēnu, lai tas rītos modina viņu trīsceturtdaļstundu, nevis pusstundu agrāk. Un savos brīvajos brīžos, kuru tagad vairs nebija daudz, viņš vienatnē mēdza iet uz lauztuvēm savākt pilnu vezumu akmens šķembu un bez citu palīdzības aizvilkt to līdz vējdzirnavu būvlaukumam.
Par spīti smagajam darbam, dzīvnieki tovasar iztika gluži labi. Ja arī viņiem nebija vairāk barības kā Džonsa laikā, tad tomēr ne mazāk. Tā bija tik liela priekšrocība - barot tikai pašiem sevi, nevis uzturēt vēl piecas izšķērdīgas cilvēciskas būtnes - ka vajadzētu ļoti daudz trūkumu, lai tie spētu aptumšot šo prieku. Turklāt dzīvnieku darba paņēmieni daudzējādā ziņā bija veiklāki nekā cilvēkiem un aiztaupīja pūles. Piemēram, ravēšanu varēja paveikt ar tādu rūpību, uz kādu cilvēki nemūžam nebūtu spējīgi. Vai arī - tā kā neviens dzīvnieks tagad nezaga, nebija nekādas vajadzības norobežot ganības no tīrumiem un uzturēt kārtībā žogus un vārtus, kas prasītu daudz pūliņu. Tomēr pa vasaru sāka rasties dažādas neparedzētas vajadzības. Bija nepieciešama parafīneļļa, naglas, auklas, biskvīti suņiem un pakavu dzelzs - neko no tā nebija iespējams ražot fermā. Un vēlāk ievajadzēsies sēklu un mākslīgo mēslu, turklāt dažādu darbarīku un, visbeidzot, mehānismu vējdzirnavām. Kā sagādāt tos, neviens nespēja iedomāties.
Kādu svētdienas rītu, kad dzīvnieki sapulcējās, lai saņemtu rīkojumus, Napoleons paziņoja, ka esot izvēlējies jaunu politiku. No šīs dienas Dzīvnieku ferma iesaistīšoties tirdzniecībā ar kaimiņfermām; protams, ne jau ar kādiem komerciāliem mērķiem, bet gluži vienkārši tādēļ, lai iegūtu zināmus ārkārtīgi nepieciešamus materiālus. Vējdzirnavu vajadzības jāvērtējot augstāk par visu citu, viņš teica. Tāpēc viņš veicot sagatavošanās darbus, lai pārdotu vienu siena kaudzi un daļu šīgada kviešu ražas, bet vēlāk, ja vajadzēšot vairāk naudas, tā būšot jāiegūst, pārdodot olas, Villingdonas tirgū pēc tām aizvien esot pieprasījums. Vistām, Napoleons sacīja, šis upuris jāuzņemoties ar prieku - kā īpašs ieguldījums vējdzirnavu celtniecībā.
Dzīvnieki atkal sajuta neskaidras bažas. Nekad neielaisties darījumos ar cilvēkiem, nekad neiesaistīties tirdzniecībā, nekad nelietot naudu - vai tās nebija dažas no sākotnējām rezolūcijām, kas tika paziņotas pirmajā uzvaras prieka pilnajā Sapulcē pēc Džonsa padzīšanas? Visi dzīvnieki atcerējās, ka šādas rezolūcijas tikušas pieņemtas, vai vismaz domāja, ka atceras. Četras jaunās cūkas, kuras bija protestējušas, kad Napoleons atcēla Sapulces, bikli pacēla balsis, taču tās nekavējoties apklusināja šaušalīgi suņu rūcieni. Pēc tam aitas, kā parasti, rāva vaļā "Četras kājas - labi, divas kājas - slikti!", un neveiklais mirklis tika notušēts. Beidzot Napoleons pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu, un paziņoja, ka viss jau esot norunāts. Nevienam dzīvniekam nevajadzēšot nākt saskarē ar cilvēkiem, kas, bez šaubām, būtu ārkārtīgi nevēlami. Viņš esot nodomājis ņemt visu šo smagumu uz saviem pleciem. Kāds misters Vimpers, advokāts no Villingdonas, esot piekritis darboties par vidutāju starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli un katru pirmdienas rītu ieradīšoties fermā, lai saņemtu norādījumus. Savu runu Napoleons pabeidza ar parasto saucienu "Lai dzīvo Dzīvnieku ferma!", un pēc "Angļu zvēru" nodziedāšanas dzīvniekiem tika ļauts izklīst.
Pēcāk Kviecējs apstaigāja fermu un nomierināja dzīvnieku prātus. Viņš apgalvoja, ka rezolūcija pret iesaistīšanos tirdzniecībā un naudas lietošanu nekad neesot nedz pieņemta, nedz pat ierosināta. Tās esot vistīrākās iedomas, kuru iedīgļi varbūt meklējami melos, ko reiz izplatījis Sniedziņš. Daži dzīvnieki vel juta vieglas šaubas, bet Kviecējs tiem viltīgi noprasīja: - Vai jūs, biedri, esat pārliecināti, ka neesat to nosapņojuši? Vai jums ir protokols par šādu rezolūciju? Vai tas ir kaut kur pierakstīts? - Un, tā kā bija pilnīgi skaidrs, ka nekur pierakstīts nekas tāds nav, dzīvnieki pārliecinājās, ka ir kļūdījušies.
Kā jau norunāts, ik pirmdienu fermā ieradās misters Vimpers. Tas bija viltīga izskata vīrelis ar vaigubārdu, advokāts, kurš tikpat kā nenodarbojās ar tirdzniecības lietām, taču pietiekami attapīgs, lai drīzāk par visiem aptvertu, ka Dzīvnieku fermai ievajadzēsies starpnieka un ka atalgojums būs pūļu vērts. Dzīvnieki ar zināmām izbailēm vēroja viņu nākam un ejam un vairījās no viņa, cik vien iespējams. Tomēr, noskatīdamies Napoleonā, kurš, stāvēdams uz visām četrām, deva rīkojumus Vimperam, kas stāvēja uz divām kājām, dzīvnieki juta lepnumu un pa daļai samierinājās ar jauno kārtību. Viņu attiecības ar cilvēku dzimumu šobrīd vairs nebija gluži tādas pašas kā iepriekš. Tagad, kad Dzīvnieku ferma uzplauka, cilvēki nebūt nenīda to mazāk; patiesībā viņi nīda to vairāk nekā jebkad. Ikviena cilvēciska būtne gluži kā ticības apliecinājumu daudzināja to, ka ferma agrāk vai vēlāk izputēs un, galvenais, ka vējdzirnavas būs viena vienīga izgāšanās. Viņi salasījās krogos un ar diagrammām pierādīja cits citam, ka vējdzirnavām visādā ziņā jāsabrūk, vai arī - ja tās tomēr noturētos, tad nemūžam nedarbotos. Un tomēr - pret pašu gribu viņiem bija radusies zināma cieņa pret to, cik prasmīgi dzīvnieki tiek galā ar visu, ko pasāk. To apliecināja kaut vai tas, ka cilvēki bija sākuši dēvēt Dzīvnieku fermu tās īstajā vārdā un beiguši izlikties, ka tās nosaukums ir Muižas ferma. Viņi arī mitējās aizstāvēt Džonsu, kurš bija zaudējis cerības atgūt savu fermu un pārcēlies uz dzīvi citā apvidū. Ja neņem vērā Vimperu, starp Dzīvnieku fermu un ārpasauli joprojām nepastāvēja nekāda saskare, taču sāka klīst nepārprotamas baumas, ka Napoleons gatavojoties slēgt noteiktu lietišķu vienošanos vai nu ar misteru Pilkingtonu no Foksvudas, vai ar misteru Frederiku no Pinčfīldas - bet, kā tika atzīmēts, nekādi ne ar abiem vienlaikus.
Tieši ap šo laiku cūkas pēkšņi pārvācās uz saimniekmāju un apmetās uz dzīvi tur. Dzīvnieki atkal šķitās atceramies, ka senajās dienās pret to bijusi pieņemta rezolūcija, un Kviecējam atkal izdevās viņus pārliecināt, ka tā nu vis neesot. Absolūti nepieciešams, viņš teica, lai cūkām, kas esot fermas smadzenes, būtu mierīga vietiņa, kur strādāt. Vadoņa cieņai (pēdējā laikā, runājot par Napoleonu, viņš bija sācis lietot titulu "Vadonis") arī vairāk atbilstot dzīve mājā, nevis vienkāršā cūkkūtī. Tomēr daži dzīvnieki uztraucās, padzirdējuši, ka cūkas ne vien ietur maltītes virtuvē un izmanto viesistabu par atpūtas telpu, bet arī guļ gultās. Bokseris, kā parasti, tika tam pāri ar savu "Napoleonam vienmēr ir taisnība!", bet Dābolīte, kura domājās atceramies īpašu rezolūciju pret gultām, aizgāja šķūņgalā un centās saburtot Septiņus Baušļus, kas tur bija uzrakstīti. Redzēdama, ka nespēj salasīt vairāk par atsevišķiem burtiem, viņa atveda Mjūrielu.