Un tāpēc, biedri, - vai nav skaidrs kā diena, ka viss ļaunums mūsu dzīvē ceļas no cilvēcisko būtņu tirānijas? Jātiek tikai vaļā no Cilvēka, un mūsu darba augļi piederētu mums pašiem. Gandrīz vai vienā naktī mēs varētu kļūt bagāti un brīvi. Kas tad mums jādara? Nu protams - dienu, nakti visiem spēkiem jādarbojas, lai gāztu cilvēku dzimumu! Te būs mana vēsts jums, biedri: Sacelšanās! Es nezinu, kad šī Sacelšanās pienāks - varbūt pēc nedēļas vai pēc simt gadiem, taču tikpat droši, kā redzu šos salmus sev zem kājām, es zinu - agrāk vai vēlāk tiks nodibināta taisnība. Nenovērsiet no tā savu skatienu, biedri, visā sava mūža īsajā atlikumā! Un galvenais -nododiet šo manu vēsti tālāk tiem, kas nāks pēc jums, lai nākamās paaudzes turpinātu cīņu līdz pat uzvarai.
Un atcerieties, biedri, lai jūsu apņēmība nekad nesašķobās! Lai jūs nemaldina nekādi argumenti! Nekad neklausieties, ja dzirdat runājam, ka Cilvēkam un dzīvniekiem esot kopīgas intereses, ka vienu labklājība esot arī otru labklājība. Tas viss ir meli. Cilvēks nestrādā nevienas citas būtnes labā kā vien pats savā. Un starp mums, dzīvniekiem, lai valda pilnīga vienprātība, pilnīgs biedriskums cīņā! Visi cilvēki ir ienaidnieki. Visi dzīvnieki ir biedri.
Šai brīdī izcēlās šausmīga kņada. Kamēr Majors runāja, no savām alām bija izlīdušas četras lielas žurkas un, notupušās uz pakaļkājām, klausījās viņā. Suņi bija tās pēkšņi pamanījuši, un, tikai zibenīgi iešaudamas alā, žurkas izglāba sev dzīvību. Majors pacēla priekškāju, pieprasīdams klusumu.
- Biedri, - viņš teica, - ir kāds jautājums, kas jāizšķir. Savvaļas radījumi, piemēram, žurkas un truši, - vai tie ir mūsu draugi vai ienaidnieki? Liksim uz balsošanu. Izsaku sapulcei jautājumu: vai žurkas ir biedri?
Balsošana notika nekavējoties, un ar lielum lielu balsu vairākumu tika izlemts, ka žurkas ir biedri. Bija tikai četri, kas domāja citādi, - visi trīs suņi un kaķis, kurš, kā atklājās vēlāk, bija balsojis abās pusēs. Majors turpināja:
- Man vairs ir maz kas sakāms. Atkārtošu vienīgi - aizvien atcerieties savu pienākumu būt ienaidā ar Cilvēku un ar visiem viņa paradumiem. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs. Un tāpat atcerieties arī, ka, cīnoties pret Cilvēku, mēs nedrīkstam sākt viņam līdzināties. Pat tad, kad būsiet viņu uzvarējuši, nepārņemiet viņa netikumus. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst dzīvot mājā vai gulēt gultā, vai nēsāt apģērbu, vai dzert alkoholu, vai smēķēt tabaku, vai pieskarties naudai, vai nodarboties ar tirdzniecību. Visi Cilvēka paradumi ir ļauni. Un galvenais - neviens dzīvnieks nekad nedrīkst pakļaut tirānijai pats savus līdziniekus. Vāji vai spēcīgi, gudri vai vientiesīgi - mēs visi esam brāļi. Neviens dzīvnieks nekad nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.
Un tagad, biedri, es jums pastāstīšu par savu viņnakts sapni. Nevaru jums šo sapni aprakstīt. Tas bija sapnis par zemi, kāda tā būs, kad pazudīs Cilvēks. Taču tas atgādināja man kaut ko senaizmirstu. Pirms daudziem gadiem, kad es biju mazs ruksītis, mana māte un pārējās sivēnmātes mēdza dziedāt senu dziesmu, kurai zināja vienīgi melodiju un pirmos divus vārdus. Bērnībā es šo melodiju zināju, bet tā jau izsenis bija izkritusi man no prāta. Taču viņnakt sapnī tā atkal ieskanējās atmiņā. Un vēl vairāk - es atminējos arī dziesmas vārdus - vārdus, kurus, kā esmu pārliecināts, dzīvnieki dziedājuši senatnē un kuri izgaisuši jau no daudzu paaudžu atmiņas. Tagad es nodziedāšu jums šo dziesmu, biedri. Es esmu vecs, un balss man ir aizsmakusi, taču, kad būšu iemācījis jums melodiju, jūs paši varēsiet nodziedāt to labāk. Tā saucas "Angļu zvēri".
Vecais Majors nokremšļojās un sāka dziedāt. Kā jau viņš teica, balss bija aizsmakusi, taču viņš dziedāja pietiekami labi, un melodija bija satraucoša - kaut kas starp "Klementīni" un "Kukaraču". Vardi bija šādi:
Angļu zvēri, īru zvēri,
Zvēri visā pasaulē,
Klausieties nu priecas vēsti:
Zelta laiks ir nākotnē!
Agri, vēlu - nāks tā diena,
Kad tiks tirāns Cilvēks gāzts,
Angļu zemes dāsnos laukus
Tikai zvēru pēdas klās.
Riņķi pazudīs no nāsīm,
Ilksis nometīsim mēs,
Laužņus, piešus grauzīs rūsa,
Pātagas vairs neplīkšķēs.
Viss, kas vien tik sapņos rādās:
Kvieši, mieži, auzas, siens,
Pupas, āboliņš un bietes, -
Piederēs mums kādudien.
Angļu zemes lauki staros,
Dzidrum dzidri strauti līs,
Salda vēsma šalks tai dienā,
Kas mums brīvi atnesīs.
Mums ir jāstrādā tai dienai,
Kaut šis darbs mums nāvi nes;
Govīm, zirgiem, zosīm, vistām
Jāpūlas priekš nākotnes.
Angļu zvēri, īru zvēri,
Zvēri visā pasaulē,
Klausieties un vēstiet tālāk:
Zelta laiks ir nākotnē!
Dziedot šo dziesmu, dzīvnieki nonāca gluži nevaldāmā uzbudinājumā. Majors vēl nebija īsti ticis līdz beigām, kad viņi sāka dziedāt paši. Pat visdumjākie jau bija uztvēruši melodiju un dažus vārdus, toties apķērīgākie, kā cūkas un suņi, iemācījās visu dziesmu no galvas dažās minūtēs. Un tad, pēc pāris iepriekšējiem mēģinājumiem, visa ferma varenā unisonā skaļi uzsāka "Angļu zvērus". Govis to māva, suņi to gaudoja, aitas to blēja, zirgi to zviedza, pīles to pēkšķēja. Dziesma visus tā iejūsmināja, ka viņi neatņemdamies nodziedāja to piecas reizes pēc kārtas un būtu turpinājuši visu nakti, ja netiktu pārtraukti.
Troksnis, par nelaimi, uzmodināja misteru Džonsu, kurš izlēca no gultas pilnā pārliecībā, ka pagalmā ir lapsa. Viņš pagrāba bisi, kas aizvien stāvēja guļamistabas kaktā, un izblieza tumsā lādiņu sestā numura skrošu. Skrotis ieurbās kūts sienā, un sapulce mudīgi izbeidzās. Visi bēgšus glābās katrs savā guļvietā. Putni salēca laktās, dzīvnieki ierīkojās salmos, un visa ferma acumirklī ieslīga miegā.
II
Trīs naktis vēlāk vecais Majors miegā mierīgi nomira. Viņu apglabāja augļudārza malā.
Tas bija pašā marta sākumā. Nākamajos trijos mēnešos valdīja liela, slepena rosība. Fermas gudrākajiem dzīvniekiem Majora runa bija pavērusi pilnīgi jaunas izredzes uz dzīvi. Viņi nezināja, kad notiks Majora pareģotā Sacelšanās, viņiem nebija nekāda pamata domāt, ka tas būs pašu dzīves laikā, taču viņi skaidri saprata, ka viņu pienākums ir tai gatavoties. Citu mācīšanas un organizēšanas darbs, dabiski, pienācās cūkām, kuras visi atzina par visgudrākajiem dzīvniekiem. Paši pārākie no cūku vidus bija divi jauni kuiļi - Sniedziņš un Napoleons, kurus misters Džonss audzēja pārdošanai. Napoleons bija liels, diezgan nikna izskata Berkšīras kuilis, vienīgais berkšīrietis fermā, ne pārāk labs runātājs, taču izdaudzināts par to, ka aizvien panāca savu. Sniedziņš bija žirgtāks nekā Napoleons, veiklāku runu un atjautīgāks, taču, kā tika uzskatīts, viņam nebija tik nopietns raksturs. Visi pārējie cūktēviņi fermā bija barokļi. Visslavenākais no tiem bija mazs, tukls ruksis, vārdā Kviecējs, ar gaužām apaļiem vaigiem, mirkšķīgām ačelēm, veiklām kustībām un spalgu balsi. Viņš bija lielisks runātājs un, strīdoties par kādu sarežģītu jautājumu, mēdza lēkāt šurpu turpu un vicināt astes gredzenu, kas nez kādēļ iedarbojās ļoti pārliecinoši. Pārējie teica par Kviecēju, ka viņš spētu pataisīt melnu par baltu.