Pēc tam dzīvnieki rindiņā devās atpakaļ uz fermas ēkām un klusēdami apstājās ārpusē pie saimniekmājas durvīm. Arī tā bija viņu, taču iekšā iet viņi baidījās. Tomēr pēc mirkļa Sniedziņš un Napoleons ar pleciem atgrūda vaļā durvis un dzīvnieki virtenē devās iekšā, soļodami iespējami piesardzīgi aiz bailēm kaut ko sabojāt. Viņi uz pirkstgaliem staigāja no istabas istabā, bīdamies ierunāties skaļāk par čukstu un gluži vai bijībā nopētīdami neticamo greznību - gultas ar dūnu pēļiem, spoguļus, astru dīvānu, Briseles paklāju, karalienes Viktorijas litogrāfiju virs viesistabas kamīna dzegas. Kad visi jau devās lejup pa kāpnēm, atklājās, ka nav Mollijas. Atgriezušies pārējie ieraudzīja, ka viņa palikusi labākajā guļamistabā. Viņa bija paņēmusi no misis Džonsas tualetes galdiņa zilas lentes gabaliņu, turēja to sev pie pleca un bezgala dumji apbrīnoja pati sevi spogulī. Pārējie izteica viņai asus pārmetumus, un visi izgāja ārā. Daži no šķiņķiem, kas karājās virtuvē, tika iznesti laukā apbedīšanai, un alus muca virtuves pieliekamajā tika ielauzta ar Boksera pakava spērienu, citādi mājā nekas nebija aizskarts. Uz vietas vienbalsīgi tika pieņemta rezolūcija, ka saimniekmāja jāsaglabā kā muzejs. Visi bija vienisprātis, ka neviens dzīvnieks tur nekad nedrīkst dzīvot.
Dzīvnieki paēda brokastis, un pēc tam Sniedziņš un Napoleons atkal saaicināja visus kopā.
- Biedri, - Sniedziņš iesāka, - ir pusseptiņi, un mums priekšā gara diena. Šodien mēs sāksim siena pļauju. Taču ir vēl kas, par ko jāparūpējas vispirms.
Cūkas nu atklāja, ka pēdējo triju mēnešu laikā pašas ir iemācījušās lasīt un rakstīt no vecas pareizrakstības vārdnīcas, kas bija piederējusi mistera Džonsa bērniem un izmesta atkritumu kaudzē. Napoleons aizsūtīja pēc melnas un baltas krāsas podiem un visiem pa priekšu devās uz piecbaļķu vārtiem, kas veda uz lielceļu. Tad Sniedziņš (jo tieši Sniedziņš bija vislabākais rakstītājs) saņēma starp abiem priekškājas nagiem otu, aizkrāsoja uz vārtu augšējā baļķa uzrakstu "Muižas ferma" un tā vietā uzrakstīja "Dzīvnieku ferma". Sākot ar šo dienu, tādam bija jābūt fermas nosaukumam. Pēc tam viņi atgriezās pie fermas ēkām, kur Sniedziņš un Napoleons aizsūtīja pēc redeļtrepēm, ko lika piesliet pie lielā šķūņa galasienas. Abi paskaidroja, ka pēdējo triju mēnešu pārdomu gaitā cūkām esot izdevies ietvert Dzīvnieciskuma principus Septiņos Baušļos. Šie Septiņi Baušļi tagad tikšot uzrakstīti uz sienas; tie veidošot negrozāmu likumu, pēc kura visiem Dzīvnieku fermas iemītniekiem būšot jādzīvo mūžīgi mūžos. Ar zināmām grūtībām (jo cūkai vis nav viegli saglabāt līdzsvaru uz redeļtrepēm) Sniedziņš uzrāpās augšā un ķērās pie darba, bet Kviecējs pāris kāpienu zemāk turēja krāsas podu. Baušļi tika uzrakstīti uz darvotās sienas lieliem, baltiem burtiem, kurus varēja salasīt pat trīsdesmit jardu attālumā. Tie skanēja šādi:
SEPTIŅI BAUŠĻI
1. Katrs, kas staigā uz divām kājām, ir ienaidnieks.
2. Katrs, kas staigā uz četrām kājām vai kam ir spārni, ir draugs.
3. Neviens dzīvnieks nedrīkst nēsāt apģērbu.
4. Neviens dzīvnieks nedrīkst gulēt gultā.
5. Neviens dzīvnieks nedrīkst dzert alkoholu.
6. Neviens dzīvnieks nedrīkst nogalināt otru dzīvnieku.
7. Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi.
Uzrakstīts bija ļoti glīti, un, ja neņem vērā, ka "draugs" bija uzrakstīts - "drauks" un viens "s" apgriezts otrādi, tad pareizrakstība viscaur bija ievērota. Sniedziņš visu nolasīja skaļi, lai izpalīdzētu pārējiem. Dzīvnieki māja pilnīgā piekrišanā, un spējīgākie nekavējoties sāka mācīties Baušļus no galvas.
- Un nu, biedri, - Sniedziņš uzsauca, nomezdams otu, - uz siena pļavu! Uzskatīsim par goda lietu pabeigt pļauju ātrāk, nekā to spētu izdarīt Džonss ar saviem puišiem.
Taču šai brīdī trīs govis, kuras jau labu laiciņu bija rādījušās nemierīgas, sāka skaļi īdēt. Viņas nebija slauktas veselas divdesmit četras stundas, un tesmeņi gandrīz vai plīsa pušu. Brītiņu padomājušas, cūkas aizsūtīja pēc spaiņiem un diezgan sekmīgi izslauca govis, jo viņu priekškājas bija it labi piemērotas šim uzdevumam. Drīz pieci spaiņi bija pilni ar putainu, treknu pienu, uz kuru daudzi no dzīvniekiem noskatījās ar ievērojamu interesi.
- Kur nu liksim visu šito pienu? - kāds ievaicājās.
- Džonss dažreiz mēdza pa smēlienam iejaukt mūsu dzirā, -teica kāda no vistām.
- Neuztraucieties par pienu, biedri! - iesaucās Napoleons, nostādamies priekšā spaiņiem. - Gan par to parūpēsies. Pļauja ir svarīgāka. Biedrs Sniedziņš ies pa priekšu. Es sekošu pēc pāris minūtēm. Uz priekšu, biedri! Siens gaida.
Tā nu dzīvnieki bariņā devās uz siena pļavu, lai sāktu pļauju, bet, vakarā atgriezušies, pamanīja, ka piens ir nozudis.
III
Kā viņi nopūlējās un lēja sviedrus, lai novāktu sienu! Taču pūliņi atmaksājās, jo pļauja izdevās vēl daudz labāk, nekā cerēts.
Darbs dažkārt bija smags; darbarīki bija domāti cilvēkiem, nevis dzīvniekiem, un liels trūkums bija tas, ka neviens dzīvnieks nespēja izmantot tādus darbarīkus, ar kuriem strādājot būtu jāstāv uz pakaļkājām. Taču cūkas bija tik gudras, ka prata izdomāt, kā apejami jebkuri sarežģījumi. Savukārt zirgi pazina pļavu pēdu pa pēdai un no pļaušanas un grābšanas patiesībā saprata daudz vairāk, nekā jelkad bija sapratis Džonss un viņa saime. Cūkas īstenībā nestrādāja, tikai vadīja un uzraudzīja pārējos. Ievērojot viņu zināšanu pārākumu, bija dabiski, ka vadība jāuzņemas tieši viņām. Bokseris un Dābolīte iejūdzās pļaujmašīnā vai zirgu arklā (nu vairs, protams, nevajadzēja nedz laužņu, nedz grožu) un riņķi pēc riņķa vienmērīgi kājoja pa pļavu, bet aizmugurē gāja cūka un sauca: "Nū, nū, biedri!" - vai: "Tprū, tprū, biedri!" - kā nu kuro reizi vajadzēja. Un ikviens dzīvnieks līdz pašam vissīkākajam strādāja pie siena ārdīšanas un ievākšanas. Pat pīles un vistas augu dienu saulē rāvās gan še, gan tur, nesdamas knābjos niecīgas siena šķipsniņas. Pēdīgi viņi pabeidza siena pļauju par divām dienām īsākā laikā, nekā parasti bija izdevies Džonsam un viņa puišiem. Turklāt izrādījās, ka siena ievākts vairāk nekā jebkad šai fermā. Nobiruma nebija nemaz; asredzīgās vistas un pīles bija uzlasījušas beidzamo stiebriņu. Un neviens pats fermas dzīvnieks netika nozadzis pat ne kušķīša.
Visu šo vasaru darbs fermā gāja kā pulkstenis. Dzīvnieki izjuta tādu laimi, kādu nekad netika uzskatījuši par iespējamu. Katrs barības kumoss nozīmēja pēkšņu, dziļu prieku - tagad, kad tā patiesi bija viņu pašu barība, pašu sagādāta pašiem, nevis īgna saimnieka skopi izdalīta. Kad nu nevērtīgie liekēži cilvēki bija prom, katram iznāca vairāk ēdamā. Iznāca arī vairāk brīvo brīžu, kaut arī dzīvnieki pie tādiem nebija pieraduši. Viņiem radās daudzas grūtības - piemēram, tuvāk gada beigām, kad sāka ievākt labību, nācās to senējā veidā nomīdīt un pelavas pūst prom ar elpu, jo fermā nebija kuļmašīnas, - taču cūkas ar savu attapību un Bokseris ar saviem milzu muskuļiem aizvien palīdzēja izķepuroties. Bokseris baudīja visu apbrīnu. Pat Džonsa laikā viņš bija centīgs strādātājs, bet tagad šķita, ka viņš ir drīzāk veseli trīs zirgi nekā viens; bija dienas, kad likās - visi fermas darbi turas uz viņa varenajiem pleciem. No rīta līdz vakaram viņš rāvās melnās miesās, aizvien tieši tur, kur darbs vissmagākais. Viņš bija sarunājis ar vienu no gailēniem, lai tas rītos modina viņu pusstundu agrāk nekā citus, un, pirms sākās parastais dienas darbs, kādu laiciņu brīvprātīgi nostrādāja tur, kur tas likās visvairāk nepieciešams. Viņa atbilde ikvienas problēmas, ikviena šķēršļa priekšā bija: "Es strādāšu vēl centīgāk!" - ko viņš bija pieņēmis par savu personisko devīzi.