— Kāpēc jums tā liekas?
— Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …
— Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.
Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pietiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.
— Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.
— Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?
Ēriks izlikās nedzirdam.
— Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.
Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dziedādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem formas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un nekautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi nospļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._
«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika domas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:
— Nevienam jau šis laiks nepatīk.
— Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš piemetināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.
Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:
— Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!
Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmisīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturmfīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.
Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.
Viņa sniedza Ērikam roku:
— Ļoti pateicos par palīdzību.
Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu murmināšanu.
— Esmu spiesta lūgt piedošanu. Lāgā nesapratu, — ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar smieklu dzirkstelīti acīs.
Krapovskis apmulsa un nedroši teica:
— Lietus tūlīt pārstās. Vai neiesim pastaigāties?
— Tādā laikā? Vai jums prāts? Bez tam … — Skaidrīte gribēja piebilst, ka mātei jāaiznes brokastis, bet laikus norija pēdējos vārdus … — Bez tam mēs taču nemaz neesam pazīstami .. . Skaidrīte, — un, viegli sarkstot, viņa trešo reizi šai īsajā laikā sniedza Ērikam roku.
— Mani sauc … — viņš jau gribēja uzdot sevi kaut vai par Andreju, bet pēc īsas vilcināšanās tomēr pateica īsto vārdu. Kāpēc slēpt to, ko viņa viegli varēja uzzināt no viesnīcas šveicara?
Labu brīdi viņi klusēdami uzlūkoja viens otru, ne vairs kā svešinieki, kurus tikai nejaušs gadījums savedis kopā, bet kā cilvēki, kuri vēlas kļūt draugi. Skaidrīte apzinājās, ka viņa mazliet iepatikusies šim mazrunīgajam, nopietnajam puisim. Tādēļ viņa visu ceļu (patiešām, pastaigāties lietainā rudens laikā tīrs neprāts) centās atturēties no parastajiem draiskajiem izteicieniem: «es jūtos pacilāta» un «miers virs zemes».
Nemanot viņi nonāca parkā.
— Varbūt apsēdīsimies, — Ēriks nedroši teica, norādot uz mitro solu ar atzveltnī iegriezto sirdi. Viņš atpogāja mēteli un paklāja to, lai Skaidrītei iznāktu sausa vieta. Ne jau aiz pieklājības vien viņš to darīja. Šī gādība pauda maigumu pret meiteni, kas izskatījās tik trausla. Un tomēr, spriežot pēc tā, kā viņa tikusi vaļā no vācu virsnieka, un pēc viņas atklātā runas veida, tai jābūt drosmīgam raksturam. Kaut viņš varētu runāt tikpat brīvi un nepiespiesti kā Skaidrīte! Žēl, ka šo pazīšanos nevarēs turpināt.
Arī Skaidrīte juta ko līdzīgu. Viņa bija pietiekami atklāta pret sevi, lai atzītos, ka Ēriks tai pa prātam. Bet laiks tik bargs, tik nežēlīgs, tas neļāva piepildīt jaunības ilgas.
Viņa notrīcēja no aukstuma. Sola mitrums jau sūcās cauri Ērika plānajam mētelim. Tukšs un pamests bija bērnu rotaļu laukums, dzeltenās smiltis kļuvušas melnas un dubļainas. Tikai zvirbuļi pa vecam paradumam lēkāja apkārt, velti meklējot maizes druskas.
Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, putekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzeltenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.
Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.
— Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.
— Un kādas tad īstenībā?
— Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunējās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.
— Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tūdaļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!
— Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.
Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogojuma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrītes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palēnināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda: