No niķelētā krāna pilēja ūdens un vienmuļi pakšķēja baltajā, šur tur saplaisājušajā vannā; krānu nevarēja cieši aizgriezt, un lāses bija atstājušas uz vannas sienas dzeltenu taciņu. Kaktā stāvēja melni krāsota skārda krāsns ar salauztām durtiņām; uz mazgājamās siles zem nobružātā, nespodrā, četrstūrainā spoguļa atradās ziepju trauciņš, zaļa plastmasas krūzīte ar zobu sukām, bārdas skujamie piederumi un pustukša odekolona pudele; grīda bija no pelēka akmens, telpu apgaismoja matēta spuldze.
Daugavietis nobīdīja vannu.
Arī aiz vannas Ēriks nekā neievēroja. Tad Jānis nometās četrrāpus, ar plecu pagrūda sienu, un Ēriks ieraudzīja pusmetru augstu, kvadrātveidīgu caurumu. — Nav slikti izgudrots, — Ēriks atzina, — bet man liekas, ka vannas istabu sīki pārmeklējot, šo eju var atrast.
— Nekā nebūs! Aizvars ir četru ķieģeļu biezumā. Izklauvējot sienas, tukšumu nevar uziet. No iekšas to nostiprina tā, ka pat desmit vīri nespētu izkustināt . ..
— Kā tad izdevās šo paslēptuvi izbūvēt?
— Pats esmu būvstrādnieks, bet Donats jaunībā bijis mūrnieks. Lai neradītu aizdomas, mēs visā namā taisījām kapitālremontu un paklusām strādājām arī šeit.. . Bet tagad lien pa priekšu, es aizvēršu eju.
— Un kā ar vannu?
— To Nadja atbīdīs atpakaļ. Še paņem kabatas spuldzi! Tikai uzmanies, eja ļoti stāva.
Ēriks pēkšņi juta, ka sāk trūkt gaisa. Jānis, acīm redzot, bija aizvēris lūku. Bet spuldze jau apgaismoja plašāku telpu, un līšana beidzās. Viņi stāvēja zemā, iegarenā kazemātā. Iespiedierīce, galds ar burtu kasti, krēsls, liels papīra rullis, plaukts ar grāmatām, radiouztvērējs, maza čuguna krāsns, dzelzs gulta ar salmu maisu, tādu pašu spilvenu un saritinātām segām — lūk, visa iekārta. Noknikšķēja ieslēdzējs — Jānis iededzināja gaismu.
Ēriks apskatīja burtus.
— Acīm redzot, viss jāsaliek korpusā. Un kur krāsa? . . . Ahā, tur kaktā.
Divas kārbas saturēja melnu iespiedkrāsu, pārējās bija visdažādākie konservi.
— Tā ir tava dzelzs rācija, — paskaidroja Jānis. — Gadījumam, ja augšā kaut kas notiks . . . Sausiņus atradīsi zem gultas. Dienām desmit pietiks ēdamā. Bet, ja atklās iee ju un fašisti jau lauzīsies iekšā, tad tu tomēr vēl vari izsprukt. Lūk, vai redzi šo caurumu? Tas nav tikai ventilācijai, tā ir šaura pazemes eja, kas ved uz drupām Daugavmalā.
— Un to jūs arī izrakāt divatā? Tur taču jāstrādā mēnešiem ilgi.
— Nē, mēs to uzgājām gluži nejauši. Tā laikam ir daļa no vecā kanalizācijas tikla.
— Pēc taviem vārdiem, dzīvokli bez numura biju iedomājies daudz ļaunāku. Te jau pat radio netrūkst.
— Maskavu varēsi klausīties, cik gribi. Kad kļūst pavisam grūti, saki droši — uz kādu laiku es tevi vienmēr varēšu aizvietot.
— Pateicos. Vai tūlīt arī kas darāms?
— Jā, saliec šo uzsaukumu! Rīt novilksim.
Ēriks palika viens. Gada laikā viņa pirksti nebija zaudējuši aroda veiklību. Turot likni kreisajā rokā, viņš ātrām kustībām sāka sarindot burtus un drīz vien jau tā iemanījās, ka varēja domāt arī par kaut ko citu.
Ārā bija nakts. Varbūt spīguļoja zvaigznes, varbūt jumti zaigoja mēnesnīcā, varbūt blāvi mākoņi klāja debesis. Zem tām šalca koki, viegli viļņojās ūdeņi, cilvēki dziļi ievilka plaušās dzestro rudens gaisu. Dzimtenes gaiss — tas ir vienīgais, ko fašisti vēl nemēģina piesavināties un aizvest uz Vāciju. Cik gan dienu, mēnešu, varbūt pat gadu būs jācīnās, lai atbrīvotu Dzimtenes gaisu no fašistu sērgas? Cik ilgi gan būs šeit jādzīvo bez pavasara, bez saules, bez Skaidrītes?
«Mana labā, mīļā meitene, ko tu domāsi, kad rīt ne- atnākšu uz satikšanos? Tu nāksi uz viesnīcu, bet arī tur mani neatradīsi ne rīt, ne parīt, ne pēc nedēļas … Es būšu pazudis bez vēsts un bez ziņas . . . Tev taču jāsaprot, kādās briesmās ir Dzimtene, jāsaprot, ka mēs dzīvojam tādā laikā, kad diviem cilvēkiem bieži vien jāšķiras bez atvadu vārdiem. Tu to sapratīsi, Skaidrīt, tu sapratīsi, ka mēs katrs ejam savu taku, bet abi uz kopēju mērķi. Es esmu drošs, ka tu nenovirzīsies sānis. Agrāk vai vēlāk tu atradīsi savu vietu mūsu ierindā. Es ticu, ka mūsu ceļi vēl krustosies, un tad mēs satiksimies, lai nekad vairs nešķirtos . . .
Jā, vēstules tu no manis nesaņemsi… Es pat nezinu tavu adresi un, ja arī zinātu, tomēr nerakstītu … Tā ir labāk … Es nepiederu sev, es piederu tautai. Bet, ja es drīkstētu, ko gan tev īsti rakstītu? Varbūt tā:
«Šodien, kad zinu, ka ilgu laiku neredzēsim viens otru, man kļuva skaidrs, cik stipri tevi mīlu. Bija tik neizsakāmi grūti slēpt no tevis savas īstās jūtas, savas īstās domas. Atvadoties teikšu tev patiesību. Es esmu komunists, pagrīdnieks. Tas nozīmē, ka man uz laiku jāatsakās no tevis. Gaidi mani, es ticu tavai mīlai. Visu to daiļāko, kā tu mēdzi teikt. Tavs Ēriks.»
Apmēram tā viņš būtu rakstījis. Bet tai vietā Ēriks salika cerību iedvesmojošus vārdus, kas pirms divi dienām Maskavā bija teikti Oktobra revolūcijas 25. gadadienai veltītajā sēdē.
15
Burtnieka aģentūrā cits pēc cita iegriezās apmeklētāji, kas pasūtīja gan mācību grāmatas, gan retus pirm- izdevumus. Tad atnāca cilvēks spurainām ūsām, kuru Burtnieks redzēja pirmo reizi mūžā. Viņa rokas bija tulznainas kā melnstrādniekam, un vācu laikraksta nosaukumu tas izrunāja ar drausmīgu akcentu, kas lika šaubīties par viņa valodas zināšanām.
— Vai jums ir «Volkischer Beobacbter»? — jautāja svešais.
— Nē, bet varu piedāvāt algebru piektajai klasei.
— Neder. Man jāietin siļķes.
— Ak tā. Un es domāju, ka jūs gribat izlasīt fīrera runu . . .
Parole saskanēja, un svešinieks izvilka no svārku oderes salocītu zīdpapīra vīstoklīti:
— Nodosiet Žanim.
Viņš jau grasījās aiziet, bet Burtnieks to pusceļā apsauca:
— Vienu mirkli! Katram gadījumam iedošu jums līdzi pāris «Signālu».
Svešinieks kaut ko norūca, viebdamies iebāza raibos žurnālus mēteļa kabatā un neatsveicinājies izgāja.
Pašā pievakarē ieradās Makuļevičs. Viņš nekad nemēdza nākt agrāk, jo negribēja dienas gaismā rādīties uz ielas savā novalkātajā apģērbā. Pēc parastajām ievada frāzēm, kas aizņēma turpat desmit minūtes, sonetu vainagu autors teica:
— Dārgais kungs Burtniek, šodien manā dzīvē ir liela diena. Esmu atrisinājis vienu no problēmām, kas mani moka visu mūžu.
— Un proti?
— Nekādi nevarēju tikt skaidrībā jautājumā par dievu.
— Pie kādas atziņas jūs tagad esat nākuši?
— Dievs ir, bet viņš ir nelietis, — svinīgi deklarēja Makuļevičs. — Vai citādi viņš pieļautu tādas mocības? Vakar man nācās redzēt, kā sita krievu kara gūstekņus. Dzīvu cilvēku durstīja ar durkļiem, kamēr tas vairs nevarēja piecelties. Dievs ir nelietis, ticiet man!
— Jūs neesat konsekvents, Makuļeviča kungs, — Visvaldis piezīmēja ar rūgtu ironiju. — Šo kara gūstekni droši vien nonāvēja, un jūs taču vēl pirms nedēļas apgalvojāt, ka iznīcība ir visaugstākais piepildījums …
— Jā, es joprojām domāju, ka nāve ir vienīgā patiesā laime… — apmulsis atbildēja apmeklētājs. — Bet, ja šī laime jāiegūst tādu mocību ceļā, tad pat mirt neatmaksājas … Kad es izeju uz ielas un redzu šos barbariskos formas tērpus ar miroņgalvu, man gribas paslēpties kaut kur, aizvērt acis. Vienīgā vieta, kur vēl varu dzejot, ir manas ģimenes īpašums — mātes mantojums no tēvoča, — viņš paskaidroja.