Melsiņa apsēdās, uzraujot savus jau tā īsos brunčus vēl augstāk.
— Šo Zemīti es jau vienmēr turēju par komunisti. Viņa runāja, ka boļševiku laikā esot bijis labāk …
Raup-Dīmenss strupi pārtrauca viņu:
— To es jau esmu dzirdējis! Stāstiet tikai par lietu!
— Zemīte man jau ilgāku laiku likās šaubīga. Ar dažiem pircējiem viņa mēdza aizdomīgi sačukstēties, un katru reizi tie pirka zobu pulveri. Tai dienā, kad zvanīju jums, steidzīgi aizsūtīju Zemīti pēc precēm. Es tikmēr parakņājos viņas nodalījumā un atradu vairākas tukšas «Illorodonta» kārbas ar uzsaukumiem…
— Paldies! Pagaidām jūs man vairs neesat vajadzīga. Varat iet.
Oberšturmfīrers aizdedzināja jaunu cigareti un, ērti atgāzies krēslā, brīdi klusējot vēroja Zemīti. Šo cigareti viņš smēķēja ar neparastu baudu. Tā garšoja daudz labāk nekā pirmais dūms no rīta vai cigārs pēc labas maltītes. Raup-Dīmenss baudīja savu varu pār šo sievieti. Viņš to turēja savās rokās kā trīcošu spāri, kas izmisumā velti sit spārnus. Viens paraksts, un rīt šī pārdevēja trūdēs kapā. Bet vispirms vajadzēja izvilkt no viņas visu, ko tā zināja.
— Nu, rakstīsim protokolu… Kad jūs sākāt izplatīt uzsaukumus? Kas jums pienesa tos? Kam jūs tos nodevāt?
Sieviete klusēja.
Oberšturmfīrers pietiekami pazina šādas stingras acis un cieši sakniebtas lūpas, lai neatkārtotu savu jautājumu. Ar labu te nekā nevarēs panākt — kādēļ lieki bojāt nervus.
— Nekas, pie mums, gestapo, arī mēmie sāk runāt,— viņš teica ar ļaunu smīnu. — Tūlīt mans palīgs parādīs jums mūsu daudzpusīgās metodes …
Sieviete vēl vairāk nobālēja un ar rokām cieši ieķērās krēslā. Kad ienāca Ozols, spēcīgs tēviņš ar dzērumā uzpūstu fizionomiju, viņa jau pēc tā izskata noprata, kas gaidāms.
Gestapo viņš bija iemantojis labākā sitēja slavu, jo, pateicoties dažām anatomijas zināšanām, ar katru belzienu prata ķert vissāpīgāko vietu.
Raup-Dīmenss pamirkšķināja. Viņa palīgs nometa svārkus, atrotīja piedurknes un ar manāmu steigu uzvilka cimdus.
— Nekādas pēdas uz sejas, vai saproti? — klusi piekodināja oberšturmfīrers, apvaldīdams Ozola pārāk vētraino temperamentu. — Viņa mums vēl vajadzīga. Izmēģini visus numurus pēc kārtas, bet es domāju, ka ar diviem pietiks.
Patiešām, jau pēc otrā numura spīdzinātā sieviete neizturēja. Caur vaidiem un kliedzieniem Raup-Dīmenss skaidri sadzirdēja izelsotos vārdus:
— Nemociet mani… es visu … pastāstīšu …
— Labi. Ozol, pārtrauciet…
Oberšturmfīrers nogaidīja, kamēr Zemīte konvulsīvi ievilka elpu.
— Nu, tagad varam sākt rakstīt. Tātad . . .
Bet, liekas, līdz ar spēju runāt apcietinātā bija atguvusi arī gribas spēku:
— Es nekā nezinu … Es nekā nemāku pateikt…
Tā tas turpinājās gandrīz stundu. Tad viņa zaudēja
samaņu. Ozols gribēja skriet pēc ūdens un ožamā spirta, bet Raup-Dīmenss viņu atturēja:
—- Nav vērts turpināt… Pagaidām nekas neiznāks. Pasakiet doktoram Holbaumam, lai līdz rītdienai būtu uz kājām. Lai šļircina kofeīnu, vienalga, ko … — Kad divi esesieši rupji sagrāba Zemīti, lai aiznestu uz kameru, viņa atvēra acis. Oberšturmfīrers piegāja cieši klāt:
— Jūs esat spējīga mani saprast, vai ne? . . . Tad iegaumējiet: rīt jūs stāsieties darbā, it kā nekas nebūtu noticis; divi mani darbinieki ne uz mirkli neizlaidīs jūs no acīm; ja jūs mēģināsiet brīdināt to, kas atnesīs uzsaukumus, vai tos, kas nāks tiem pakaļ, neceriet uz ātru nāvi, mēs jūs spīdzināsim nedēļām, mēnešiem, tik ilgi, kamēr jūs vēl spēsiet sajust sāpes. Skaidrs?
19
Trīs dienas Kristīne Zemīte dzīvoja vienās mokās. Tiesa, viņu vairs nesita, bet stāvēt pie letes un ar drebošu sirdi gaidīt, ka kuru katru brīdi atvērsies veikala durvis un ienāks kāds sakarnieks, — tas bija daudz ļaunāk par fizisku spīdzināšanu. Trīs dienas oberšturmfīrera aģenti, pārģērbušies par pārdevējiem, nenovērsa skatienu no viņas, nepalaida garām visniecīgāko kustību, pavadīja pat uz ateju. Trīs dienas Raup-Dīmenss nervoziem soļiem mēroja savu kabinetu.
Bet neviens nenāca, jo piecas stundas pēc Zemītes apcietināšanas pie Burtnieka atkal bija ieradies mazrunīgais strādnieks un prasījis «Volkischer Beobachter». Jānis nekavējoties bija saņēmis Burtnieka zīmīti, Elize Svempa savukārt brīdinājusi sakarnieci. Un tā pa neredzamu pavedienu ziņa par Zemītes apcietināšanu bija nokļuvusi līdz tiem, kas parasti nāca pēc uzsaukumiem.
Tomēr šī svarīgā ķēdes locekļa iztrūkums bija sāpīgs zaudējums. Vajadzēja atrast jaunu sadales centru. Atraidījis vairākus priekšlikumus kā nepietiekami drošus, Daugavietis pašlaik mēģināja teorētiski atrisināt šo problēmu, kad ieradās Skaidrīte. Šoreiz meitenei nācās iļgi klauvēt, jo pagāja vismaz divas minūtes, kamēr Ēriks pazuda dzīvoklī bez numura.
— Kas tev nospiež sirdi, Skaidrīt? — jautaja Jānis, kas tūdaļ ievēroja dziļās ēnas zem viņas acīm.
— Nekas, it nekas … Man tikai sāp galva. — Skaidrīte ar mēli apslapināja lūpas un, saņēmusi drosmi, turpināja: — Neņemiet ļaunā, es šoreiz gribu parunāt divatā.
Nadežda tūlīt piecēlās un aizveda Skaidrīti uz savu istabu.
— Nu, runā. Varbūt varēšu palīdzēt.
— Ja jūs zinātu!… Atcerieties, es jums stāstīju par savu draugu.
— Nu, un?
— Sestdien mums bija norunāta satikšanās, un viņš … — Skaidrīte ar pūlēm norija asaru kamolu, — … viņš neatnāca.
— Nu tā taču nav nekāda nelaime. Gan jau atnāks.
— Sākumā es arī tā domāju. . . Bet šodien vairs nenocietos uz aizgāju pie viņa uz viesnīcu.
— Un šis par tevi vairs neliekas ne zinis? Tas tikai nozīmē, ka viņš nebija tavas mīlas vērts.
— Nē, daudz ļaunāk. Viņa vispār vairs nav…
— Nav? — nobrīnījās Nadežda.
— Jā. Viņš aizgājis no viesnīcas 1111 vairs nav atgriezies. Pazudis. Kā akā iekritis. Vai jūs to saprotat?
— Varbūt viņam vajadzēja steidzīgi aizbraukt. Tavā vietā es mierīgi gaidītu vēstuli.
— Jums tā liekas? Varbūt arī… bet man arvien vēl smagi ap sirdi…
… Taču Skaidrītei cits nekas neatlika kā gaidīt vēstuli. Un Skaidrīte gaidīja. Visu nākošo dienu meitene pavadīja te pie durvīm, te pie loga. Katru reizi, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, viņai likās, ka kāds nes ilgoto vēstuli. Katru zilo mēteli, kas parādījās aiz stūra, viņa noturēja par pastnieka formas tērpu. Kad tas atnāca ar pēcpusdienas pastu, Skaidrīte neizturēja un izskrēja pretī:
— Vai man ir vēstule?
— Nav, jaunkundzīt.
— Jābūt! Lūdzu, paskatieties vēlreiz.
Pastnieks ar labsirdīgu smaidu parakņājās somā.
— Abet es jums saku, ka nav. Jūsu kavalieris laikam saputrojis adresi un aizrakstījis citai preilenei, — viņš mēģināja jokot.
Lēnām, pavisam lēnām Skaidrīte atgriezās dzīvoklī. Lāga vecis — šis pastnieks. Kas par jocīgu iedomu, ka viņas Ēriks būtu varējis sajaukt adreses. Un pēkšņi grāmata izkrita no rokas — tikai tagad Skaidrīte atcerējās, ka Ēriks taču nemaz nezina adresi. Tātad gaidīšana velta. Vēstule nevar pienākt. Bet tas taču nav iespējams! Viņš noteikti meklēs kādu ceļu, ja vien gribēs un drīkstēs rakstīt. Un Skaidrīte mēģināja iedomāties, ko pati darītu, ja būtu Ērika vietā. Pareizi! Ēriks taču zināja, ka viņas māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt nodot vēstuli Skaidrītei.