Tā bija jauna cerība. Kad Elize vēlu vakarā atgriezās māte strādā viesnīcā. Viņš varēja aizrakstīt tai un palūgt tuli, tikai centās nolasīt no acīm, vai tā ko atnesusi.
Tā ritēja diena pēc dienas, vakars pēc vakara. Katru nakti Skaidrīte domāja, domāja, domāja. Brīžiem viņa ļāvās izmisumam, brīžiem atkal centās jztēloties, ka nekas nav noticis, ka jau rīt smaidošais Ēriks klauvēs pie viņas durvīm un teiks: «Skaidrīt, esmu pārdomājis, brauksim kopā pie partizāņiem.»
Taču, kad bija apritējusi nedēļa, vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka ar Ēriku kaut kas atgadījies.
Kas tad? Šinī laikā visbiežākais iemesls cilvēka pēkšņai nozušanai bija gestapo. Jo vairāk Skaidrīte apsvēra šo iespēju, jo ticamāka tā likās. Mēģinot atsaukt atmiņā katru ar Ēriku saistītu sīkumu, viņā daudzas lietas tikai tagad ieraudzīja īstajā gaismā. Ēriks bija fašistu pretinieks, to rādīja kaut vai gadījums ar bēgli parkā. Bet kāpēc viņš izlikās tik vienaldzīgs, kad Skaidrīte centās ievirzīt sarunu politiskā gultnē? Laikam tāpēc, ka viņš kaut ko slēpa. Skaidrīte atcerējās melnās pārslas, kas toreiz lidinājās istabā, kad viņa to viesnīcā apciemoja. Un ar pēkšņu gaišredzību viņa nojauta, ka tās bijušas sadedzinātas vēstules pelni. Parasti taču vēstules neiznīcina. bet glabā …
Viss liecināja, ka Ēriks spiests dzīvot divas dzīves. Vienu — atklātībā, otru — pagrīdē. Un par šo otro dzīvi Skaidrīte nedrīkstēja nekā zināt. Bet kāpēc? Vai tad viņai nevarēja uzticēties? Viņa taču daudzkārt likusi noprast, ka pati vēlas piedalīties cīņā … Acīm redzot, ar vēlēšanos vien nepietiek. Lai izpelnītos uzticību, vajag vispirms pašam pierādīt savu drosmi un izturību. Ērikam bija taisnība — līdz šim viņa uzvedusies kā auša. Tas. ka māte negribēja evakuēties, nedrīkstēja ietekmēt viņas pašas lēmumu. Un viņa? Viņa bija raudājusi kā bērns, bet aizbraukt nekur neaizbrauca… Un tagad? Ko viņa darījusi, lai apliecinātu savu gatavību cīnīties? Skaidrīte tikai gaidīja, gaidīja kādu cilvēku, kas paņemtu viņu pie rokas un teiktu: «Te ir tava vieta.» Kad Ēriks ienāca viņas dzīvē, Skaidrīte juta, ka viņš ir īstais. Un kā ģimnāziste, kas aicina savu draugu izbraukt divatā zaļumos, viņa bija likusi Ērikam priekšā doties kopā ar viņu pie partizāņiem. Protams, Ēriks tikai pasmējās par šo aušību. Nē, cīņa nav nekāda romantika… To Skaidrīte tagad saprata. Cieti un nelokāmi viņai vienai pašai jāiet savs ceļš, un tikai kaut kur tālu, brīves saules apmirdzētā krustojumā, viņa varbūt satiks Ēriku …
Ēriks droši vien apcietināts, varbūt fašisti jau nogalinājuši viņu… Ak, asaras, šīs nevarīgās, gļēvās asaras! Tās jānorij, acīm jābūt sausām, sausām kā sakaltušam zaram, kas no vienas dzirksts pārvēršas liesmojošā lāpā. Viņai nebija tiesību raudāt! Bija tikai viena tiesība, viens pienākums — cīnīties, atriebt, cīnīties! Ieņemt Ērika vietu, cīnīties par diviem …
Pēc stundas Skaidrīte ar noteiktu apņemšanos iegāja Nadeždas istabā.
— Palīdziet man nokļūt pie partizāņiem, — sāka viņa bez ievada.
— Ko tu teici? — pārsteigta jautāja Nadežda.
— Jūs esat vienīgais cilvēks, kam varu uzticēties . . . Toreiz, kad slimojāt, jūs man stāstījāt tik daudz skaista par Ļeņingradu, par visu mūsu lielo Dzimteni, par padomju cilvēkiem. Es jutu, ka ar katru jūsu stāstu aug manas saites ar tiem miljoniem, kas gatavi atdot pēdējo asins lāsi par padomju dzīvi. Tagad esmu izaugusi.
— Tam es ticu, Skaidrīt. Bet vai tik tu nepārsteidzies?
— Nē, es jau sen par to esmu domājusi. Tagad pēc drauga pazušanas esmu cieši nolēmusi nevienu lieku dienu nepalikt Rīgā …
— Kā, vai tad viņš nav atrakstījis?
— Viņš nemaz nevar atrakstīt. Esmu gandrīz pārliecināta, ka viņš apcietināts. — Un Skaidrīte pastāstīja par visu, kas viņu pamudinājis uz šīm domām.
Cvetkova sāka ausīties:
— Saki, Skaidrīt, — kā sauc tavu draugu!
— Ēriks Krapovskis.
Cvetkova satrūkās un instinktīvi atskatījās uz durvīm, aiz kurām vēl pirms stundas bija sēdējis Ēriks. No tūkstošiem jauniešu tieši Ērikam bija jāsastop Skaidrīte. «Nabaga meitene! Vēl ilgi tev būs jāmokās neziņā par sava drauga likteni.» Šis atklājums satricināja Nadeždu. Bi ja kaut kas jāsaka …
— Ēriks … Jauks vārds … Es to pirmo reizi dzirdu …
Nadežda meklēja vārdus, nespēdama apspiest saviļņojumu. Viņa neizturēja, pievilka Skaidrīti cieši klāt un noskūpstīja uz abiem vaigiem, kā to dara krievu sievietes, izvadot tālā un bīstamā ceļā sirdij tuvu cilvēku.
— Labi, Skaidrīt, atnāc rīt. Gan mēs kādu izeju atradīsim.
. .. Šī diena prasīja no Cvetkovas lielu pacietību un
savaldīšanos.
Bija tik grūti klusēt, bet Ērika klātbūtnē vajadzēja klusēt. Tad atkal aizgāja Jānis. Un tikai vēlu vakarā viņi palika divatā. Nadežda, parasti tik droša un mērķtiecīga, šoreiz vilcinājās. Sievišķīgā smalkjūtībā viņa baidījās, ka uzplēsīs rētu Daugavieša dvēselē. Un, galvenais, viņa pali nezināja, kas īsti jādara.
— Jāni, man tev kaut kas jāpastāsta… Savāds gadījums . . .
— Kas tad? Vai mūsu māju novēro?
— Nē … ne tas … gluži cits. Tas attiecas uz Ēriku … un uz Skaidrīti.
— Ēriku un Skaidrīti? … Kāda tur sakarība?
— Atceries, Ēriks teica, ka viņam esot mīļota meitene.
— Nu, un?
— Šī meitene ir Skaidrīte!
Daugavietis pielēca kājās.
— Jā, tā ir mūsu Skaidrīte, kas Ml mūsu Ēriku, — apstiprināja Cvetkova.
— Vai viņa zina, ka Ēriks šeit?
— Protams, nezina. Skaidrīte domā, ka viņš apcie- tināts. Žēl viņas… Varbūt tomēr pateikt?
— Nē, nē, nekādā ziņā! — un Jānis sāka soļot ap galdu. — Mēs nedrīkstam taisīt izņēmumu tāpēc vien, ka Skaidrīte mums ir mīļa. Un arī Ērikam tāda žēlastība nav vajadzīga. Es taču redzēju, kādu smagu cīņu viņš izcīnīja toreiz, kad vajadzēja no meitenes šķirties, kas zina, uz visiem laikiem … Komunists nedrīkst būt mīkstčaulis. Mūsu laime, Nadja, nav lēta laime, tā jāizcīna … Ja nepieciešams, ar upuriem, ar mokām, ar sirdsasinīm …
Cvetkova satvēra viņa roku:
— Tev taisnība, Jāni! Pilnīga taisnība! Vai zini, kādēļ Skaidrīte šodien atnāca pie manis? Viņa grib aiziet pie partizāņiem.
— Pie partizāņiem?! — Jānis ievilka pēdējo dziļo dūmu un nometa papirosu. — Skaidrīte paliks Rīgā!
20
Tonakt Kurenbergs dežurēja uz peldošajā dokā novietotā kuģa. Ja to atstātu bez uzraudzības, nākamajā rītā neatrastu nevienas skrūvītes. Jā, pat vienkārša seš- collīga nagla bija kļuvusi dārga manta.
Ap pulksten divdesmit četriem viņu iztraucēja dīvains troksnis. Pacēlis apkakli, Cīzes kuģu remontu rūpnīcas meistars izlīda no siltās mašīntelpas. No jūras pūta četras balles stiprs ziemeļrietumu vējš. Melnie viļņi smagi atsitās pret bortu. Baseina viņā krastā tik tikko iezīmējās liels korpuss — bijušais Ziemeļvācijas Loida pasažieru tvaikonis «Fredericus Rex», kas tagad pārvadāja ievainotos vērmahta karavīrus. Spēcīga dūmu strūkla liecināja, ka tas taisās drīzumā atraisīt galus.