Nepagriezusi galvu, Skaidrīte izmeta pāri plecam:
— Ar svešiem vīriešiem es uz ielas neiepazīstos!
Taču teikums nemaz neskanēja draiski — viņa šai
mirklī atcerējās, kā bija iepazinusies ar Ēriku. Sastapusi, lai tik drīz atkal pazaudētu! . . .
Vīrietis neļāva sevi noraidīt. Panācis Skaidrīti, viņš jau soļoja tai blakus: . — Jūs esat Skaidrīte Svempa?
Meitene pagrieza galvu. Runātājs izrādījās gadus piecdesmit vecs, vienkārši ģērbies cilvēks.
— Jā, un tad?
— Man jums jānodod sveiciens no Ērika, — viņš klusi teica.
Skaidrīte apstājās un, dziļi ievilkusi elpu. iesaucās:
— Ēriks! . . . Kur viņš ir?
Kurenbergs paņēma meiteni zem rokas un piespieda turpināt ceļu.
— To es nezinu. Biedrs, ar kuru sastapos, lika nodot tikai sveicienu, vairāk nekā.
Skaidrīte netaujāja tālāk. Viņa, kas pati grasījās doties bīstamā ceļā, tūdaļ saprata, ka Ērikam droši vien tāds uzdevums, par kuru neko nedrīkst izpaust. Bet arī ar šiem dažiem skopajiem vārdiem bija pieticis, lai bālie vaigi sārtotu un acīs iedegtos prieka mirdzums.
Ēriks ir dzīvs un vesels! Un viņš nav aizmirsis! Ko vairāk varēja vēlēties?! Tas ir, vēlēties jau varēja daudz, kaut vai to, lai viņš tagad būtu blakus, šā svešinieka vietā, lai kaut reizi noglāstītu roku . . . Bet, ja Ēriks bija spējīgs cīņas labā panest viņu abu šķiršanos, arī Skaidrītei jābūt stiprai.
Ļāvis meitenei attapties, Kurenbergs atsāka:
— Vai gribat būt mums biedros? Mums un Ērikam?
Skaidrīte mazliet atrāvās.
— Kas jūs tāds esat? — tikai tagad viņai bija ienācis prātā, ka tā varēja būt provokācija.
Taču tūdaļ viņa atkal atmeta šo domu. Viņu pārliecināja vīrieša labsirdīgā, simpātiskā seja ar daudzām sīkām krunciņām, ar dziļiem iedobumiem zem acīm, kas stāstīja par smagiem pārdzīvojumiem.
— Kāda tam nozīme? Šoreiz es runāju Komunistiskās partijas vārdā.
Saviļņojuma asaras meitenei sakāpa acīs. īsti nezinādama, ko dara, viņa klajā ielā apskāva Kurenbergu. Rūdīta pagrīdniece tā, protams, nebūtu rīkojusies, bet Skaidrītei galu galā tikai deviņpadsmit gadu.
Avīžu kiosku kantora priekšā Skaidrīte atvadījās no Kurenberga izglābtās sievietes.
— Nu, tad liels paldies un laimīgu ceļu! — novēlēja meitene.
— Un jums laimīgu palikšanu! Izpeļņa jau nu nebūs liela, toties viegls darbs.
Pagriezusi sievietei muguru, Skaidrīte pasmaidīja. Viegls darbs! Pēc sarunas ar Kurenbergu viņa zināja, cik tas būs grūts. Iespējams, pat grūtāks nekā partizāņu gaitas. Tur viņa visu laiku atrastos biedru vidū, tur viņu slēptu katrs koks, katrs krūms. Te viņa briesmu brīdī būs viena pati, no viņas drosmes un atjautības būs atkarīga ne tikai pašas, bet arī daudzu citu dzīvības . . .
Un tomēr, soļodama pa ielu, Skaidrīte trallināja kādu pārgalvīgu dziesmiņu. Viņai bija deviņpadsmit gadu. Viņai beidzot bija noteikts dzīves mērķis!
Tikai ieejot savā dzīvoklī, kur viss tik tuvs un mīļš, sirds tā kā sažņaudzās. Cik grūti šķirties no mātes, pat no tēvoča Donata! Un ko teiks mājnieki, kā uzņems ziņu par pēkšņo pārcelšanos? Skaidrīte ilgi mīņājās istabā, neuzdrošinādamās uzsākt valodas. Te bez kādas vajadzības sakārtoja galdautu, te iztīrīja tēvocim pīpi. Sasparojusies viņa apsēdās blakus mātei, kura atpūtināja nogurušās kājas, paņēma tās roku savējās, piespieda pie kaistošā vaiga:
— Māt… Tu taču neļaunosies . . . Negribēju jums būt par nastu . . . Tagad pati atradu darbu . . . Kiosks atrodas ļoti tālu, bet darbā jānāk agrā rītā, — Skaidrīte aizgrieza galvu, lai māte nevarētu ieskatīties viņai acīs.
— Pati saproti, cik tas neērti. Tāpēc sameklēju sev tuvumā gultas vietu .. .
Meitene sagaidīja pretošanos, pārmetumus, vismaz izbrīnu, bet dīvainā kārtā Elize Svempa tikai klusu ciešot noglāstīja meitas galvu.
— Māt, — atsāka Skaidrīte, bet, uzlūkojusi Elizi un ieraudzījusi tās skatienā bezgalīgu mīlestību, apklusa . . .
— Dari, kā zini, meit, — Elize pievilka Skaidrīti ciešāk klāt. — Tu vairs neesi bērns. Tikai mūs, večus, gan neaizmirsti. Kad būs laiks, atnāc apraudzīt, pastāstīt, kā tev sokas.
Nepieciešamās mantas Skaidrīte bija sakravājusi jau toreiz, kad nolēma doties pie partizāņiem. Tagad viņa tās paņems līdzi uz jauno dzīves vietu. Sapratusi, ka viņas iekrišana var apdraudēt tuviniekus, meitene bez vilcināšanās bija piekritusi Kurenberga priekšlikumam apmesties pie kāda viņa darba biedra.
Aizvērusi aiz sevis durvis, Skaidrīte izgāja no nama. Pa tumšo ielu, kur sen vairs neiedegās spuldzes, gurdeni soļoja parets gājējs, pie zemajām debesīm mirdzēja vientuļa zvaigzne. Un meitenei likās, ka šī zvaigzne aicina viņu tālā gaitā. Bet kas gaida ceļa galā? Skaidrīte to nezināja, tikai nojauta, ka šis ceļš nebūs viegls.
22
Jau otrais gads pazemē. Ērikā maz kas palicis no kādreizējā jaunekļa. Iekrituši vaigi, acīs drudžains spīdums, plaksti nervozi raustījās. Viņam tagad pastāvīgi nācās lietot acenes, bet tas daudz nelīdzēja. Acis bieži sāpēja, sevišķi grūti bija panest spilgto spuldzes gaismu. Naktī sausais, smacējošais klepus reizēm neļāva gulēt. Jānim Ēriks par to nebilda ne vārda, jo zināja, ka tas tūdaļ gribēs viņu nomainīt. Bet to nedrīkstēja pielaist — tagad tik daudz ko darīt, kadru maz, un, kamēr dabūs vietnieku, paies mēneši.
Brīžiem atkal bija nepanesami grūti, uzmācās neatvairāma tieksme atraut dzīvokļa durvis un izskriet laukā.
Bet viņš nekur nedrīkstēja rādīties. Uz ārpasauli bija tikai viens ceļš — radio. Neredzamie viļņi nesa Ērikam ziņas par miljoniem cilvēku likteņu, radioviļņi atšūpoja Urālu rūpnīcas motoru dūkoņu, kas dobji atbalsojās milzīgajos cehos, šie viļņi atšūpoja smieklus un asaras, cilvēku ciešanas un laimi, lielās dzīves spraigo elpu. Viļņi no Maskavas — dižās pilsētas, kur domāja arī par viņu, Ēriku Krapovski, — deva ticību un spēku izturēt.
Pēc tam Ēriks ilgi gulēja un mēģināja aizstāt īstenību ar sapņiem. Viņš domās staigāja pa Rīgas ielām. Sausais sniegs čirkst zem pazolēm, zili dūmi stāvus slejas dzidrajā, saltajā gaisā, tik viegli un patīkami elpot. Viņš apsēžas uz sola Ziedoņa dārzā. Palēkdamies tuvojas kāds zvirbulis un ar savām mazajām, melnajām ačelēm raugās uz viņa tukšo roku. Garām steidzas cilvēki, visdažādākie cilvēki, lieli un mazi, nobēdājušies un vienaldzīgi, sievietes ar lakatiņiem, vīrieši ar platmalēm galvā, bērni ar skolas somām uz muguras — cilvēki, cilvēki, pēc kuru sabiedrības viņš tā ilgojas. Un starp tiem arī Skaidrīte . . .
Un, ja viņš nesatiks to Ziedoņa dārzā, viņš ies tālāk, kamēr atradīs. Viņš krustām šķērsām izstaigās šo lielo pilsētu, kur tūkstošiem namu slēpj tūkstošiem cilvēku. Vienā no šīm mājām, varbūt tai ķieģeļu celtnē ar daudzajiem skursteņiem vai arī tai mazajā Pārdaugavas mājelē, kuras logi noputējuši no garāmbraucošo vilcienu dūmiem, kaut kur taču dzīvo Skaidrīte . . . Viņš to atradīs, noteikti atradīs!
Tai pašā laikā, kad Ēriks, novilcis pēdējo uzsaukumu, beidzot apgūlās, Skaidrīte piecēlās. Viņa patiešām dzīvoja mazā mājelē, tikai ne Pārdaugavā, bet Mīlgrāvī. Jau agrā rītā tanī ielauzās upes trokšņi — zvejnieku motorlaivu tarkšķi, prāmja zvans un tvaikoņu sirēnu kaucieni. Šajā gadā, ko meitene bija pavadījusi pie Kurenberga darba biedra, viņa bija iemācījusies atšķirt šīs skaņas — vācu kara kuģiem tās bija citādas, griezīgākas nekā tirdzniecības tvaikoņiem. Kad tuvumā valdīja klusums, līdz šejienei atlidoja ostas celtņu signāli, cementfabrikas klinkerkrāšņu nepārtrauktā dunoņa. Tā