neapklusa pat naktī, jo fašisti ar pilnu jaudu ražoja betona bunkurus. Apaļi, zemi, drūmi, ar četrām šaurām spraugām ložmetēju stobriem — šie bunkuri bija izkaisīti visur, no Tālajiem Ziemeļiem līdz Melnajai jūrai, un visur tie krita uzbrūkošās Sarkanās Armijas rokās.
Tāpat kailiem stilbiem, tikai uzmetusi plecos mēteli, Skaidrīte aizskrēja uz šķūnīti pēc malkas. Tumsā zvīļoja Daugavas rāmie ūdeņi. Tagad tie bija melni un spīdīgi, dienā — brūni un nespodri. Nekā ievērojama tur nebija. Taču Skaidrīte mīlēja savu upi, un doma vien, ka tajā šūpojas vācu zemūdenes, sāpināja.
Iepriekšējā vakarā viņas saimnieks, kā parasti, bija izlicis nakts āķus. Gandrīz katrs mīlgrāvietis tādā veidā mēģināja dabūt savā katlā kaut ko barojošāku. Pārliekdamās pār ūdeni, Skaidrīte nodrebēja no aukstuma. Caur kurpju plānajām pazolēm juta sasalušo zemi, caur plāno drānu spiedās upes un tuvās jūras valgais dzestrums. Citu pēc citas viņa pārcilāja auklas un vīlusies ielaida tās atpakaļ. Žēl! Tā gribējās pārsteigt biedru ar gardu mielastu, un, godīgi sakot, arī pati jau sen nebija kārtīgi paēdusi.
Nenovilkusi mēteli, jo istabas termometrs rādīja tikai dažus grādus virs nulles, meitene iekurināja uguni. Malku aizvietoja satrunējuša kuģa dēlīši, kurus saimnieks ik dienas nesa no rūpnīcas. Lai taupītu kurināmo, Skaidrīte čuguna katlu ar kartupeļiem iebāza krāsnī. Kamēr tie vārījās, viņa uzposa dzīvokli, lai biedram, pārnākot no nakts maiņas, nebūtu vēl jāņemas ar mājas darbiem.
Autobuss aizveda Skaidrīti tieši līdz avīžu kioskam. Sākās kārtējā darba diena, kādu aizritējis jau gandrīz četri simti. Pirmajās nedēļās meitene uztraucās, katrā pircējā redzēja špiku. Dzirdot paroles vārdus, ikreiz pamira sirds un tikai ar piepūli izdevās vienaldzīgi un vēsi pasniegt uzsaukumus. Bija tā, it kā viņa atrastos pastāvīgā ielenkumā, vientuļā salā, kurai apkārt bango naidīga jūra. Pēdējā laikā šī briesmu sajūta bija mazinājusies un tai vietā stājusies gaišā apziņa, ka viņa palīdz izplatīt tautā patiesības vārdus.
Ar mājiņas saimnieku Skaidrīte sadzīvoja itin labi. Vakaros mēdza pārrunāt pēdējās ziņas par Sarkanās
Armijas uzvarām, kopā priecāties par partizāņu panākumiem, kopā uztraukties par fašistu jauniem varas darbiem. Pēc tam viņa ilgi nespēja aizmigt. Nezin kāpēc viņa šādās reizēs vienmēr atcerējās Ēriku. Ko gan tas dara, kur atrodas? Arī Kurenbergs nezināja to pateikt. Bet Skaidrīte bija pārliecināta, ka draugs dzīvs, ka viņa to satiks, tiklīdz okupanti būs padzīti. Tā jautājums par personīgo laimi saplūda ar cīņu par kopējo laimi, un tieši tas iedvesa ticību nākotnei. Tikai žēl, ka Ēriks, kas palīdzējis viņai kļūt par kaujinieci, neredz tagad viņu, jauno Skaidrīti, kas vairs nebēg no esesiešu virsnieka, bet gestapo deguna priekšā mierīgi un drosmīgi veic atbildīgu darbu . . .
Ierastām kustībām Skaidrīte atslēdza kiosku, atvēra logu un aizdedzināja petrolejas lampu. Ierastā kārtībā izklāja uz letes raibos vācu žurnālus un laikrakstus un, gaidot avīžu puiku, apsēdās savā vietā, no kurienes varēja pārredzēt visu ielu.
Jau no tālienes viņa ieraudzīja veco sieviņu, ko bija parasts dēvēt par «partijas māmuļu»,un sataustīja kaktā paslēpto tirgus somu. Tieši tādu pašu somu vecīte novietoja uz letes, kad meklēja naudu, lai samaksātu par ilustrēto žurnālu «Die Woche». Pagriezusi kioskam muguru, viņa izlikās neievērojam, ka Skaidrīte aizstājās priekšā gaismai un veikli apmainīja somas. To pie labākās gribas nepamanītu arī nejauši gājēji, jo iela bija tumša, kioska logs mazs un tirgus somas patiešām ļoti līdzīgas.
—- Naudas nepietiek, — beidzot pateica vecā pircēja.
Vai jūs nevarētu paglabāt šo žurnālu? Atnākšu pēc trim dienām.
— Labi, gaidīšu, — atbildēja Skaidrīte.
Vairāk viņas nekad nerunāja. Kurenbergs jau pašā sākumā bija brīdinājis Skaidrīti, ka konspirācija neciešot liekvārdību. Meitene paklausīja bez iebildumiem. Un tomēr tā gribējās apjautāties vecītei, kāpēc somā blakus uzsaukumiem gandrīz vienmēr atrodas kāda sviestmaize, ābols un reiz — tas bija tieši Skaidrītes divdesmitajā dzimšanas dienā — pat pīrāgs ar ievārījumu.
Kad spiestuves zēns ar divriteni atveda jaunākos dienas laikrakstus, Skaidrīte aizslēdza kiosku, lai, neviena netraucēta, sakārtotu avīzes. Divdesmit «Tēvijas», ievīstījusi katrā pa pieciem uzsaukumiem, viņa nolika plauktā. Tā, tagad biedri varēja nākt.
Lūk, jau tuvojas pirmais. Skaidrīte nezināja, kā sauc šo plecīgo vīrieti, kas ziemu un vasaru staigāja brezenta vējjakā, tikai nojauta, ka viņš strādā ostā.
— Vai šodien avīzē kaut kas jauns? — tas jautāja.
— Skatoties, kas jūs interesē, — arī miegā meitene nesajauktu paroles vārdus.
— Tikai labas ziņas.
Saņēmis «Tēviju», viņš to noglabāja krūšu kabatā un, draudzīgi uzsmaidījis Skaidrītei, sparīgi aizsoļoja.
Ziemas dienas ir īsas. Skaidrīte jau atkal bija iededzinājusi petrolejas lampu, bet plauktā joprojām gulēja vientuļa «Tēvija». Ieradušies visi biedri, tikai pēdējais kā nenāca, tā nenāca. Trūka viņas pastāvīgā pircēja, viena no tiem, kuriem meitene arī bez paroles būtu izsniegusi uzsaukumus.
Šis šoferis bieži piebrauca ar smago mašīnu un strauji bremzēja pie paša kioska. Motoru viņš nekad neizslēdza, taču pie letes mēdza kavēties ilgāk nekā pārējie. Viņš bija vienīgais, kas šad tad patērzēja ar Skaidrīti, apjautājās par dzīvi, pat pastāstīja par strādnieku noskaņojumu savā rūpnīcā.
Meitene sāka uztraukties. Drīz vajadzēs slēgt kiosku, bet no šofera ne vēsts. Ko tagad? Atstāt šeit uzsaukumus līdz rītam nedrīkstēja, tad jau labāk ņemt tos uz mājām. Bet viņa taču bija gribējusi šodien pēc darba apraudzīt māti, aprunāties ar Nadeždu . . . Nekā nevar darīt, apciemojums jāatliek!
Skaidrīte jau bija novākusi no letes visus žurnālus, kad aiz stūra iznira kravas mašīna. Ieraudzījusi savā priekšā šofera pazīstamo seju, meitene saprata, ka visu laiku bija bažījusies par tā likteni.
— Mūsu rūpnīcā naktī atklāja lielu sabotāžu, — uztraukti paskaidroja šoferis, — četras stundas mūs pratināja, labi, ka vispār tiku . . .
Skaidrītei šī ziņa sagādāja trīskāršu prieku — tātad strādnieki atkal devuši vācu kara mašīnai triecienu, neviens no biedriem nav iekritis un viņa pati tagad varēja ar mierīgu sirdsapziņu aizslēgt kiosku un doties pie māj- niekiem.
Skaidrīte parasti izvēlējās ceļu pa Valdemāra ielu. Viņa pat neapzinājās, ka to dara Ērika ietekmē — viņam šī platā gatve ar īpatnējiem, laika putekļu klātajiem namiem, kurus rotāja dīvaini tornīši, statujas un bareljefi, patika daudz vairāk nekā Brīvības iela. Bulvāra stūrī molberta priekšā tupēja gleznotājs un, vadīdams ar zili nosalušiem pirkstiem otu, atveidoja uz audekla Mākslas akadēmijas gotisko daili. Tagad ieeja tās gaišajās zālēs viņam bija liegta. Te atradās okupantu iestāde, bet mākslas studenti mitinājās šaurās pagraba telpās. Skaidrīte saprata gleznotāja mīlu uz dzimto Rīgu, bet nesaprata, kā cilvēks tādos laikos var ņemties ar idiliskām ainavām.
Viņa tīšām apmeta mazu līkumu. Te, uz Bastejkalna tiltiņa, viņa kādreiz tika stāvējusi kopā ar Ēriku. Toreiz no kokiem pie katras vēja brāzmas raisījās pēdējās lapas, tagad apsarmotie zari bija gluži kaili, kanālu sedza ledus.