Skaidrīte iegriezās vecpilsētā, kur bija piedzimusi un uzaugusi. Decembra vakara krēsla sabiezēja arvien vairāk. Nevarēja vairs saredzēt Pulvertorņa mūros iestrēgušās akmens bumbas, tikai jumta cepure vēl tvēra pēdējo nedrošo gaismu. Ik solis pa šauro ieliņu labirintu bija saistīts ar atmiņām par Ēriku. Te viņai bija paslīdējusi kāja un Ēriks pirmo reizi satvēris viņu savās rokās; šajā namā viņš to bija ievilcis, kad pēkšņi uznāca lietus, — atsizdamies pret zemo dzegu, šalcošais ūdens izveidoja durvīs sudrabainu pavedienu aizkaru, bet viņi apskāvušies sēdēja uz nodilušām akmens kāpnēm un ilgi neievēroja, ka ārā sen jau atkal spīd saule.
Taču Skaidrīte nedzīvoja atmiņās vien. Viņa ne mirkli neaizmirsa šodienu un pagrīdes darbu. Gada laikā meitenei bija kļuvis par paradumu uzmanīt savus ceļus. Lai pārliecinātos, vai kāds neseko, viņa arī tagad gāja nevis tieši pa drūzmaino Smilšu ielu, bet izvēlējās tālāku ceļu. Klusajā Torņa ielā Skaidrīte apstājās, kā sasiedama kurpju auklu, un neuzkrītoši paskatījās pāri plecam — neviena! Ienirstot pilsētas senajā valnī izcirstajos Zviedru vārtos, viņa satrūkās. Tur, atspiedies pret velves gaišo šūnakmeni, rēgojās kāds nekustīgs stāvs. Tā bija sieviete . . . Pie mēteļa atloka blāvoja fosfores- cējoša kaija, zobos gailēja cigarete, pretī sitās lēta. izšķērdīgi laistīta odekolona smarža. Gurdenā, bezcerīgā stāja liecināja, ka tā jau kuru vakaru nāk šurp.
Skaidrīte iznāca uz liela laukuma, kur bruģis skaļi atbalsoja soļus. Pāri, gandrīz saplūstot ar tumšajām debesīm, slējās Doma baznīcas smagnējais tornis. Te 18. novembrī bija atradusies tribīne, no kuras Ostlandes varasvīriem vajadzēja pieņemt pašu organizēto pretpa- domju demonstrāciju. Bumba, ko nezināmi varoņi bija paslēpuši zem tribīnes, diemžēl sprāga par agru, bet arī tāpat skaļi apliecināja latviešu darba tautas īstās jūtas.
Lūk, Doma muzeja sarkanais ķieģeļu mūris ar pilsētas ģerboni un nesaprotamu uzrakstu latīņu valodā. Tas notika te — aušīga meitene toreiz aicināja savu mīļoto braukt pie partizāņiem. Pie partizāņiem Skaidrīte nebija tikusi un tomēr nokļuvusi tur, kur gribēja, — kur cilvēki cīnās un uzvar . . . Varbūt, ja pēc kara atkal gadīsies kopā ar Ēriku iegriezties šai muzejā, blakus bronzas lielgabaliem, ar kuriem rīdzinieki kādreiz sargājuši savu pilsētu no poļu un zviedru iebrucējiem, būs izstādīti arī uzsaukumi ar lozungu «Nāvi vācu okupantiem!» . . .
23
Jau kāpņu telpās Skaidrīte izdzirdēja mātes balsi:
— Donat, liekas, tur kāds pie durvīm. Ej paskaties! Tuvojās šļūcoši soļi, nograbēja ķēde, tad atskanēja
priecīgs izsauciens:
— Elli, Elli, Skaidrīte atnākusi!
Aizmirstot ārsta norādījumus, vecā Svempa piecēlās no gultas, bet pēc dažiem soļiem bija spiesta atsēsties krēslā.
— Nāc nu, meitiņ, nobučo māti . . . Cik tu liela un skaista esi kļuvusi! Pat pazīt vairs nevar… Mums te viss pa vecam, tikai man tās kājas tādas švakas.
— Apgulies, māmiņ, tagad es esmu mājās. Pasaki tikai, kas jādara . . .
Izmazgājusi veļu un savedusi dzīvoklīti priekšzīmīgā kārtībā, — pat tēvoča pīpe netika aizmirsta, — Skaidrīte uzvārīja kafiju. Tas bija iegansts, lai izvilktu no somas ciemkukuli.
— Bet, meitiņ, kāpēc tu pati neēd? Tev taču garšo aknu desa.
— Kā tu uzminēji, kāds man aizdars? — brīnījās Skaidrīte, jo vēl nebija paguvusi izvīstīt no papīra šorīt saņemto maizes riku.
Elize kaut kā izgrozījās — meita taču nedrīkstēja zināt, ka viņa pati ir sūtītāja. Daugavietis bija stingri piekodinājis neļaut Skaidrītei neko noprast, un Svempa pakļāvās bez iebildumiem. Tomēr cik grūti nācās no meitas slēpt bažas par tās bīstamajām gaitām. Un, kad Skaidrīte atvadījās, viņa nenocietās:
— Esi piesardzīga, meitiņ!
— Kas tad man? — bezbēdīgi atbildēja meitene un jau zvanīja pie kaimiņu durvīm.
Apciemodama māti, viņa allaž iegriezās pie vecākās draudzenes, jo tā bija vienīgā, kas zināja par viņas mīlu uz Ēriku.
Mirkli vēlāk dzīvoklī bez numura atskanēja Nadeždas iedarbinātais brīdinājuma signāls.
Nebalsināta ķieģeļu velve. No tās nokarājas simt sveču spuldze, kas savā gaismas lokā ietver visu pagrabu. Asā, uzmācīgā iespiedkrāsas smarža. Sarkani zvērojoša čuguna krāsns. Uz gultas Gorkija «Manas universitātes» ar īpatnēju lasāmzīmi — no matrača izvilktu salmu. Nespodri blāvoši svina burti kastēs, saliktajās rindkopās, Ērika rokā.
Labu brīdi Daugavietis vēroja sadugušo muguru. Nervozās, saraustītās kustības liecināja par Ērika nogu rumu. Reizēm roka bezmērķīgi apstājās pusceļā, tad atkal drudžaini virknēja burtus. Gadījās pat tā, ka svina kvadrātiņi izkrita no pirkstiem.
— Pietiek, Ērik, jāatpūšas, — ierosināja Jānis, kaut zināja, ka katra minūte dārga.
— Jā, mazliet jāatvelk elpa. Citādi būs daudz kļūdu.
Krapovskis apgūlās, noņēma acenes un aizvēra iekaisušās acis. Bālasinlgā seja likās sastingusi, bet plaksti joprojām raustījās. Daugavietis nodzēsa gaismu un ieslēdza radiouztvērēju. Kamēr spuldzes iesila, valdīja klusums. Tad pazīstamā dūkoņa un beidzot «Varen plaša mana zeme dzimtā» pirmās taktis, kas lika Ērikam pacelt galvu un atbalstīties uz elkoņiem. Šis pauzes signāls vēstīja, ka gaidāma priecīga ziņa. Tiešām, pēc mirkļa jau atskanēja diktora Jurija Levitana balss, kuru pazina miljoniem cilvēku:
— Biedri radioklausītāji! Pēc dažām minūtēm pārraidīsim svarīgu ziņojumu. Palieciet pie aparāta .. .
— Žitomira, — satraukti minēja Ēriks.
— Nē, drīzāk Kirovgrada, — apgalvoja Jānis. — Mūsējie šai virzienā attīstījuši spēcīgu uzbrukumu, — un, atkal uzdedzinājis gaismu, viņš sagatavoja papīru un zīmuli.
«AUGSTĀKĀ VIRSPAVĒLNIEKA PAVĒLE
Šajās dienās Baltijas frontes karaspēks armijas ģenerāļa Bagramjana vadībā pārgāja uzbrukumā pret vācu fašistu karaspēku, kas novietots dienvidos no Neveles, un pārrāva pretinieka stipri nocietināto joslu 80 kilometru garumā un līdz 30 kilometru dziļumā.
Piecās sīvu kauju dienās mūsu karaspēks atbrīvoja vairāk nekā 500 apdzīvotu vietu .. .
Kaujās iznīcināta 87., 129. un 211. kājnieku divīzija, 20. tanku divīzija un vairākas vācu apsardzes vienības.
Kaujās izcēlies ģenerālleitnanta Gaļicka, ģenerālleitnanta Švecova…»
— Apsveicu! Apsveicu! — sauca Ēriks un uzlēca kājās. Vaigi tvīka, pat balss skanēja gluži citādi. — Nu iet vaļā! Virziens uz Daugavpili! — un Ēriks atkal paņēma rokā likni. — Šāda ziņa man ir labākās zāles. Jā, starp citu, vai nevajadzētu šo pēdējo uzvaru izmantot uzsaukumā?
— Protams. Pieliec pats. Kad tu domā pabeigt?
— Apmēram pēc stundas tikšu galā.
— Nu labi, tad atnākšu izlasīt korektūru un novilkt.
Daugavietis nometās četrrāpus, lai ielīstu šaurajā savienojuma ejā. Bet šai mirklī no jauna atskanēja signāla zvans. Ēriks mierīgi turpināja darbu. Jānis apsēdās uz gultas un sāka šķirstīt Gorkiju. Vajadzēja nogaidīt, kamēr apmeklētājs tur augšā aiziet.
Jau pēc dažām minūtēm Nadežda ar diviem zvaniem signalizēja, ka viss kārtībā. Daugavietis aizrāpās līdz vannas istabai un sparīgi pieklauvēja pie sienas.
Izrādījās, ka nācējs bijis vecais Donats.
— Burtnieks atsūtījis šo zīmīti, — paskaidroja Nadežda.