Nadežda jau gribēja pārkāpt visus konspirācijas likumus un, pametot Ēriku vienu, pati doties pie Burtnieka apjautāties, kad kāds stipri pieklauvēja. Turot kreiso roku pie trauksmes pogas, viņa pavēra durvis.
— Te būs īres kvīts, — vecais Donats, nemaz neie- nācis iekšā, skaļi teica.
Turpat dzīvokļa gaitenī Nadežda atlocīja zīmīti un sāka lasīt: «Viss kārtībā…» Sasprindzinājums atslāba. Viņa atgriezās virtuvē, vispirms izdzēra glāzi tējas un tikai tad izlasīja līdz galam. Zīmītē tālāk bija sacīts, ka visi pieci izbēgušie sarkanarmieši nogādāti drošībā. Viens — lidotājs Ņikita Petrocerkovskis — ievainots. Taču ievainojums esot viegls, un viņš kopā ar pārējiem šodien pat došoties pie partizāņiem.
Nadežda iemeta zīmīti pavardā, kurā vēl gailēja ogles, un devās uz vannas istabu pasaukt Ēriku. Pusceļā strauji apgriezās un metās atpakaļ. Kāda laime! Papīrs vēl nebija uzliesmojis. Jā, tur rakstīts — lidotājs Ņikita Petro- cerkovskis. Kā viņa nebija tūlīt apķērusies, ka tas ir tas pats Ņikita, Serjožas pulka biedrs! Par to nevarēja būt šaubu — uzvārds Petrocerkovskis gadījās ļoti reti. Ņikita mēdza teikt, ka tas gan neskanot visai idejiski, toties nesot savus labumus. Tā kā Ļeņingradas telefonu sarakstā šis uzvārds sastopams tikai vienu reizi, viņam nekad nezvanot aiz pārpratuma.
Mīļais, labais Ņikita, kā tas kādreiz bija iemīlējies viņā un, jocīgi bolot acis, deklamēja dzejas … Dzimšanas dienā tas viņai bija uzdāvinājis «Jevgeņiju Oņeginu», ko viņa dienesta laikā kā mīļu piemiņu bija nēsājusi līdzi savā militārajā somā.
Nadja paņēma no plaukta sējumiņu zila safjāna vākos un pārlasīja Ņikitas ierakstu: «Kaut pats būšu tālu, šīs rindas Jums sacīs, ka mīlēju Jūsu dzintara acis.»
Jā, ar Ņikitu katrā ziņā jātiekas! Viņš droši vien kaut ko zinās par Serjožas likteni. Vismaz pratīs pastāstīt, kad un kur — kritis … Bet varbūt tomēr ne — tikai atrodas kaut kur tālu aiz Polārā loka vai arī Irānā? Tādā gadījumā Ņikita to agrāk vai vēlāk satiks un varēs viņam pastāstīt par sievu.
Šī neprātīgā iedoma lika Nadeždai drudžaini darboties. Viņa uzmeta uz pleciem mēteli, ieskatījusies spogulī, steigā sakārtoja matus un noslaucīja no vaiga sodrējus. Jāsatiek, katrā ziņā jāsatiek! Jāpasaka Elizei, lai tikmēr paliek dzīvoklī. Jāpasaka arī Ērikam.
Ēriks murgoja. Viņam karsti, drausmīgi karsti. Viņš stāv kuģa katlu telpā un met zvērojošā kurtuvē vienu uzsaukumu blāķi pēc otra. Jo vairāk met, jo karstāk kļūst. Bet kapteinis sauc: «Vēl! Vēl!» Svelme neciešama, un liesmās zvērojošā kurtuves mute pēkšņi pārvēršas sarkani nokaitētā saules ripā, un viņš atrodas tuksnesī. Slāpst, drausmīgi slāpst. Saule pārvēršas sarkanā ugunsdzēsēju mucā. To veļ Kurzemes sakarnieks. «Dzert!» — «Nē! Vispirms dod man uzsaukumus!»
Slimība bija pieveikusi Ērikū pašā darba karstumā. Līdz pulksten trim naktī, kamēr viņš salika liepājniekiem uzsaukumu, tā izpaudās tikai stiprās galvas sāpēs un kaulu smeldzē. Bet, kad viņš ķērās pie novilkšanas, drudzis aizdedzināja visu ķermeni kā sērkociņš benzīnu. Kādu laiku Ēriks tomēr turpināja strādāt. Tad, jūtot, ka vairs nav spēka, uz mirkli apgūlās. Bet piecelties vairs nespēja.
Tā viņu atrada Nadežda. Uzmetusi izbrīnījušos skatienu plānajai uzsaukumu kaudzei, viņa nepacietīgi pamodināja gulētāju. Ēriks ar lielām grūtībām pacēla smagos plakstus.
— Celies, Ērik! Brokastis jau gatavas. Paēd, kamēr nav atnākusi Elize. Bet man jāskrien. — Un Nadežda izstāstīja viņam par zīmīti, par Ņikitu un par savām cerībām.
Domāšana sagādāja Ērikam sāpes. Galva džinkstēja. Tomēr viņš saprata, ka Nadeždai jāiet. Satikt vīra biedru ir ļoti svarīgi. Bet kas novilks uzsaukumus? Sakarnieks no Kurzemes nevar gaidīt. Nu, protams, viņš pats. Gan jau kaut kā. Labi, ka viņš nav paguvis pateikt Nadjai par savu slimību, citādi viņa vēl paliktu.
Lai nerādītu savu vājumu un pārliecinātu sevi pašu, ka tik traki nemaz nav, Ēriks piespieda sevi piecelties ar vienu rāvienu. Taču paspēra tikai pussoli un novēlās atpakaļ.
— Tu esi slims! … Tev ir gripa, — Nadežda izmisusi teica.
Turpat pagrabā viņa nometa mēteli, maigi apguldīja Ēriku, ietina segā, aizskrēja pēc karstas tējas un aspirīna un ķērās pie uzsaukumu novilkšanas.
Līdz pašam vakaram viņa nostrādāja bez pārtraukuma, tikai asaru pēdas uz pirmajiem uzsaukumiem liecināja, cik grūti nācies atteikties no satikšanās ar Ņikitu.
29
Savā parastajā vienaldzīgajā tonī kurinātājs vaicāja:
— Vai pacelt tvaiku, meistar? Mēs jau tā esam 40 minūtes par vēlu.
Kuļot ar riteņiem sniega biezputru, kas šķīda uz abām pusēm, vilciens, te izvijoties puslokā, te atkal iztaisnojoties, trauca decembra naktī. Lokomotīves zili nokrāsotā acs meta spokainu gaismu uz tumšo meža sienu, kas, telegrāfā stabiem zibsnījot, skrēja pretējā virzienā. Kurtuvē rūca balta liesma. Mašīnists Kārlis Embers laiski paskatījās manometrā un, iebāzis roku dziļi bikšu kabatā, izvilka grāmatiņu ar noplēšamu zīdpapīru un dažas kripatiņas pašaudzētās tabakas.
— Kur tev jāsteidzas? Kara laikā taču jātaupa ogles … — viņš teica ar tikko jaušamu smīnu.
— Kas tad man?… Ka tik mūs par šo taupīšanu galu galā neietupina, — bezkaislīgi, kā allaž, nomurmināja kurinātājs. — Atstāj «soroku», meistar, — viņš ar lāpstu veikli izgrāba no kurtuves gailējošu ogli un, uzspļāvis uz pirkstiem, sniedza Emberam.
Smēķēja pārmaiņus. Embers tīri labi sapratās ar savu mazrunīgo palīgu, kas reizēm mīlēja paņurdēt, bet tomēr bija «savs cilvēks». Jau pusgadu viņi strādāja kopā, un nekad vēl kurinātājs nebija izrādījis lieku ziņkāri, kaut šo to droši vien manīja.
No netīro pirkstu pieskārieniem paštītenis kļuva arvien melnāks. Pēdējiem dūmiem jau bija nepatīkama ogļu un eļļas piegarša. Taču dārgo tabaku nedrīkstēja šķiest, un Embers izmeta niecīgo galiņu tikai tad, kad tas sāka svilināt pirkstus. Kaistošais punktiņš pievienojās dūmeņa dzirkstīm, kas, šaudamās augšup, cita citai garām, atgādināja «sunīšu» rotaļu. Izliecies pa logu, mašīnists kādu brīdi raudzījās dzirkstelēs un atcerējās bērnus. Vēl pirms divām nedēļām Emberi bija trijatā: viņš pats, slimīgā sieva, kas nekur nestrādāja, un četrpadsmitgadī- gais Indriķis. Tad apcietināja kaimiņus — abus Kalna- purus, kuri gandrīz desmit gadus bija nodzīvojuši tai pašā namā, tai pašā stāvā. Bērni — jaunākā, Mudīte, vēl lāgā nemācēja pat apģērbties — palika bez apgādniekiem un bez pajumtes. Veselu dienu Embers toreiz cīnījās ar sevi — jau tā nācās grūti savilkt galus. Beidzot viņš tomēr nolēma paklausīt sirdsapziņas balsij un ņemt bērnus savā ģimenē. Bet ko par to teiks sieva, vai viņa būs ar mieru uzņemties jaunu nastu? Taču, kad viņš, atgriezies no kārtējā brauciena, pārnāca mājās un gribēja tai paziņot savu lēmumu, mazie Kalnapuri jau sēdēja pie virtuves galda un kāri strēba karstu viru. Embers saskatījās ar sievu. Šai mirklī šī sieviete, kuras sejai ilgstoša slimība bija laupījusi kādreizējo pievilcību, likās daiļāka nekā jebkad agrāk.
Tā Embera ģimene uzreiz bija pieaugusi par trim mutēm, taču līdz ar to pieauga arī rūpes. Rūpju kalns uzgūlās mašīnista pleciem un būtu viņu galīgi nospiedis, ja kāds sevišķs spēks tam nestiprinātu mugurkaulu. Šis spēks bija cīņa pret okupantiem, ticība labākai rītdienai.