— Nes ātrāk uz mašīnu! — viņš uzsauca Šiliņam, pats gatavodamies aizsargāt Skaidrīti.
Bet tas nebija vajadzīgs. Tikko kiosks sāka degt, šucmaņi bija aizskrējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Aizbraucot Burtnieks kā caur miglu vēl redzēja, ka uguns ar negantu šņācienu uzbruka policijas vāģim un aizdedzināja tajā samestās avīzes. Arī pārējo viņš redzēja kā caur miglu: pretī lidojošu namu saraustītos apveidus, ēnām līdzīgus ļaudis, kas steidzās uz notikuma vietu, garām aizjoņojošo ugunsdzēsēju mašīnu. Burtnieks nemaz nejuta Skaidrītes ķermeņa smagumu. Viņš glaudīja tās apdegušos matus, bez mitas pusbalsī atkārtodams:
— Nabaga meitēn! Manu drosmīgo nabaga meitēn! . . .
Tikai pēc laba brīža, kad prāts jau atkal sāka normāli darboties, viņš saprata, kāpēc visu redz kā caur plīvuru — glābjot Skaidrīti, viņš bija pazaudējis savas acenes. Un tūdaļ uzpeldēja cita doma:
— Uz kurieni mēs braucam?
— Uz tuvāko slimnīcu. Kur tad citur? — atsaucās Šiliņš.
Nekādā ziņā! Šucmaņi varbūt ziņos gestapo. Skaidrīti var sākt meklēt . . . Labāk ārā no Rīgas, pēc iespējas tālāk projām! Tas bija vienīgais pareizais ceļš.
— Cik tev benzīna?
— Kādiem piecdesmit kilometriem.
— Nu, tad brauc . . . Brauc uz Jelgavu!
31
— Nu, kas jauns, Ranke? Cik komunistu esat sazvejojuši, kamēr biju projām? — jautāja Raup-Dīmenss, kad pēc desmit dienu atvaļinājuma atkal ieradās darbā.
Ranke sarāvās no šīs ironiskās piezīmes, kas likās sakām: «Tas vispār ir liels gods, ka es ar jums sarunājos.»
— Atļausiet ziņot, oberšturmfīrera kungs. Mēs nevienu, toties viņi izvilkuši prāvu lomu. Ģenerālis Hartmuts kritis mežabrāļu rokās.
Oberšturmfīrers aizdedzināja cigareti un brītiņu mierīgi smēķēja.
«Dzelzs nervi,» nodomāja šarfīrers Ranke, kas zināja, ka ģenerālis Hartmuts ir priekšnieka labs paziņa. Bet Raup-Dīmenss pilnīgi negaidot nometa cigareti uz grīdas un tik strauji pielēca kājās, ka krēsls apgāzās. Vicinādams dūres, viņš kliedza:
— Ko?! Arī Hartmuts?! Par to jūs man atbildēsiet!
Ranke instinktīvi atkāpās dažus soļus. Tādu viņš
savu priekšnieku nekad nebija redzējis.
— Es neesmu vainīgs, oberšturmfīrera kungs, — viņš stomījās. — Lietu izmeklēja šturmfīrers Vegezaks, jo mums sākumā likās aizdomīgi, ka no četriem cilvēkiem izglābies tikai viens — šoferis Bauers.
— Un kādi ir izmeklēšanas rezultāti? — jau mazliet nomierinājies, jautāja priekšnieks.
— Viss kārtībā. Šoferis patiešām izbēdzis no gūsta. Bandīti viņu sašāvuši kājā. Viņš vēl tagad guļ kara slimnīcā.
— Ko viņš stāsta par ģenerāļa likteni?
— Kad Bauers bēdzis, ģenerālis vēl bijis dzīvs. Bet nav nekādu šaubu, ka tagad viņi to jau būs nogalinājuši.
— Vai tad šie muļķi nevarēja tūlīt sūtīt karaspēku un atbrīvot Ilartmutu?
— Sūtīja jau. Šoferis ļoti sīki aprakstīja viņu apmešanās vietu. Bet soda ekspedīcija nāca par vēlu, atrada tikai dažas pamestas zemnīcas . . . Nabaga ģenerāļa kungs, varu iedomāties, kā boļševiki viņu spīdzināja . . .
— Izbeigt! — uzbļava Raup-Dīmenss. — Ar kadam ziņām jūs mani vēl iepriecināsiet?
— Mūsu darbinieks Tukuma vilcienā apcietinājis kādu Bērziņu, kas izteicies, ka Hitleram pēc Staļingra- das esot kaput. Šis Bērziņš boļševiku laikā Tumes pagastā dabūjis zemi. Vai tūlīt pratināsiet?
— Jā, ieved . . .
Bet, kad Ranke pagriezās uz durvju pusi, viņu aizturēja oberšturmfīrera kliedziens:
— Kas par pratināšanu?! Nošaut uz vietas — un cauri! Visus tikai nošaut! Visus!
Ranke atmuguriski izlēca no kabineta.
Raup-Dīmenss tikmēr nekustīgi sēdēja krēslā, iegrimis pārdomās: «Nevajadzēja pavadīt atvaļinājumu Vācijā. Tikai nervus esmu sagandējis. Pastāvīgie uzlidojumi, pārbiedētie vīrieši, histēriskās sievietes . . . Tēvu pat pazīt nevar — staigā apkārt, kā krupi norijis. Par Baku naftas laukiem pat ieminēties nedrīkst. Jā, tā tas ir — mēs zaudējam vienu poziciju pēc otras. Bet tik vienkārši mēs no viņu zemes neaiziesim. Izpildīsim savu vēsturisko misiju — iznīcināsim visu, kas ož pēc komunisma. Varbūt mūsu paaudze noliks par to savas galvas, bet ar to mēs nodrošināsim savu pēcteču eksistenci. Nav nekādu šaubu, ka fīrers lauzīs sev kaklu. Tādi nerri, kas iedomājas par dievu izraudzītiem vadoņiem, nedzīvo mūžīgi, bet paliek Raup-Dīmensi, paliek Krupi, paliek Tiseni, tie, bez kuriem pasaule nevar pastāvēt. Gan tie pratīs kopā ar angļiem un amerikāņiem nodibināt stipras dūres savienību, kas komunismu satrieks galīgi…
Un tomēr — tas nemaz nav tik viegli — cīnīties pret šo neizprotamo, neaptveramo spēku. Mums klājas kā sengrieķu Sizifam. Tikko akmens ar milzīgām pūlēm uzvelts līdz augšai, tas atkal ripo lejā…»
Marlēna bija īpaši saposusies Haralda sagaidīšanai pēc viņa desmit dienu prombūtnes. Šim gadījumam viņa bija uzvilkusi vissmalkāko mežģiņu veļu, visskaistāko, tikko pašūto pēcpusdienas tērpu, iesmaržojusies ar visdārgāko franču parfīmu, ko tai pirms divām dienām bija pasniedzis spāņu zilās divīzijas pulkvedis Kolonna. Bez tam Haraldu gaidīja viņa mīļākais ēdiens — pus- jēls steks, pagatavots pēc angļu receptes.
Haralds to notiesāja ar labu apetīti. Šīs dienas īgnums norima, un cigārs pēc vakariņām garšoja it labi. Arī Mērija, kas pirms aizbraukšanas viņam jau bija sākusi apnikt, atkal likās kairinoša.
Marlēna labi redzēja iekāres ugunis Haralda acīs. «Nu tas būs mīksts kā vasks,» viņa nodomāja, laiski apsēžoties Haraldam klēpī, un ar violeti nokrāsotajiem nagiem viegli pakasīja viņa pakausi.
— Darling, kāpēc tu nekā nesaki par manu jauno kleitu? Vai tev nepatīk? Tava paša dāvana, atceries, šo drānu tavs brālis bija atsūtījis no Čehoslovakijas.
Haraldam atkal uznāca dusmu lēkme.
— čehi! Izdzimteņi! Tūlīt met šo lupatu nost! — viņš izvirda niknumā.
— Bet, mīlulīt, kas tev kaiš?
— Lūk, kas man kaiš! — kliedza Haralds un ar rāvienu pārplēsa Marlēnas tērpu no augšas līdz apakšai.
Pirmajā brīdī Marlēna apstulba, bet, redzot, ka Haralds nomierinājies, viņa savukārt sāka histēriski plēst matus.
— Mana skaistākā kleita! … Tu traks esi kļuvis! . . . Es saukšu policiju! . . . Kliegšu pilnā balsī, lai dzird visa iela.
— Nomierinies, nomierinies, Mērij, — lūdza oberšturmfīrers, atguvis saprātu. — Piedod, bet, kad tu pieminēji Čehoslovakiju, es atcerējos savu brāli, ko čehi noslepkavojuši gaišā dienas laikā, kad viņš braucis uz savu fabriku.
— Man ļoti žēl tava brāļa, — Marlēna šņukstēja. — Bet vai tad tur kleita vainīga?
— Es tev nopirkšu divas jaunas, tikai, dieva dēļ, beidz raudāt. Tu zini, es nevaru ciest asaras.
Marlēna tomēr nerimās. Sākot ar šo dienu, viņai aizvien biežāk nācās ar pūderi slēpt asaru pēdas, jo Haralda garastāvoklis spēji pasliktinājās.
32
Skaidrīte izgāja uz vagona platformas un nostājās pie neaptumšotā loga. Sudrabainais sniegs, kas klāja zemi, apgaismoja vakarīgo ainavu ar nedzīvu neona gaismu. Garāmslīdošie koki izskatījās spokaini bāli. Vējš nesa no lokomotīves dzirkstis, kas veidoja zvaigznājus un skrēja vagonam līdzi. Lokomotīve svilpa, tilti dunēja, izbrauktās sliedes zem riteņiem neritmiski klabēja, bet dabā bija tāds miers, tāds cildens, neskarts skaistums, un negribējās domāt, ka vilciens trauc caur fašistu okupētu zemi.