Labāk gan būtu, ja šo nakti varētu pavadīt vienatnē. Bet tieši šorīt kamerā ievests vēl viens nāvfnieks — Burtnieka paziņa Makuļevičs. Tas gulēja uz nāras un visu laiku klusi kunkstēja.
Daugavietis lieliem soļiem staigāja no aizsistā loga līdz durvīm, no durvīm līdz logam. Tad viņš apstājās. Vilkdams ar nagu pa režģa stieņiem, Jānis atcerējās savu iemīļoto dziesmu. To pašu, ko tik bieži bija dziedājis Nadeždai. To pašu, kurai katru reizi pats pie- gudroja jaunus vārdus aizmirsto vietā:
Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīves zvaigzne mūsu sirdīs kvēl.
Pašam nemanot, Daugavietis sāka to paskaļi dungot. Makuļevičs sakustējās uz savām cisām.
— Piedodiet, ka iztraucēju jūs, bet es tomēr nesaprotu, kā cilvēks tādā brīdī var dziedāt. Vai jūs nāves nemaz nebaidāties?
Daugavietis apsēdās viņam blakus:
— Nevajag baidīties. Nāve ir dzīves dabiskais noslēgums.
— Bet es nevaru nebaidīties, — iebiedēta bērna balsī atzinās Makuļevičs. — Man ir tādas bailes . . . Iedomājieties, šodien es esmu dzīvs un mēs vēl sarunājamies, rīt mani apbērs ar smiltīm, es satrūdēšu, pārvērtīšos melnās zemes pikās un nekas no manis nepaliks pāri. Tas taču tik drausmīgi, pat domāt par to .. .
Daugavietis vairākas reizes pamāja ar galvu:
— Jā, es jūs saprotu. Grūti mirt cilvēkam, kuram nav ticības.
Uz nāvi notiesātais, kā glābiņu meklējot, ar saviem kaulainajiem, smailajiem pirkstiem satvēra Daugavieša roku:
— Jūs pareizi formulējat problēmu … Es visu laiku cenšos pārliecināt sevi, ka ir tāda viņpasaules dzīve . . . Bet, piedodiet, es vairs nespēju, nespēju tam ticēt… — Makuļevičs gandrīz raudāja.
— Tam es arī neticu, — mierinošā tonī atteica Jānis, — taču mēs, komunisti, ticam, ka absolūtas nāves nav. Katra cilvēka mūžs turpina dzīvot viņa darbos.
— Šo filozofiju dzirdu pirmo reizi. Pat ja es spētu to pieņemt, personīgi man tā mierinājumu nedotu. Jūs droši vien daudz ko esat padarījuši savā dzīvē, jūs esat komunists, kungs Kalniņ. Bet es, ko es esmu veicis? Nekas 110 manis nepaliks pāri, izņemot nevienam nevajadzīgu sonetu vainagu . . .
— Jā, Makuļevič, par tādām lietām katram cilvēkam jādomā agrāk, lai nāves brīdī dzīve nebūtu viens vienīgs nenolīdzināts parāds savai tautai, cilvēcei, nākotnei.
— Un jūs, kungs Kalniņ, vai jūs sagaidāt nāvi ar mierīgu sirdsapziņu?
— Sirdsapziņa — tas nav īstais vārds. Apzinos, ka esmu dzīvojis pareizu dzīvi. Tomēr daudz kas vēl palicis nepadarīts. Bet man ir mierinājums, ka biedri pabeigs to, ko es neesmu paguvis veikt līdz galam. Viņi uzbūvēs to celtni, kurai mēs esam likuši pamatu, viņi pieredzēs komunismu . . . Jums varbūt grūti to aptvert, bet es zinu, mēs jau atrodamies uz tā sliekšņa … Ja man rit nebūtu jāmirst, es pats vēl pārkāptu šo slieksni un ieraudzītu to, par ko cilvēki sapņojuši, kopš tie dzīvo virs zemes . . .
Klausoties - Daugavieša vārdus, Makuļevičs aizmirsa savas nāves bailes. Viņu iespaidoja tas, ka cilvēks, kam pat rītdienu nepieredzēt, spēja pirmsnāves stundā domāt par tādu nākotni. To Makuļevičs nevarēja saprast. Kad Daugavietis apklusa, viņš bikli ievaicājās:
— Un, ja tas kādreiz arī piepildīsies, kāds man, kāds jums no tā labums? Mēs taču vairs nebūsim starp dzīvajiem . . .
— Mēs ne, bet būs citi, par kuru laimi mēs esam cīnījušies. Viņi pieminēs savus kritušos. Tā būs mūsu alga. Mēs esam aculiecinieki lielam laikmetam, kurā ne tikai skaisti dzīvot, bet arī skaisti mirt.
Cietums, kas vēl pirms brīža bija klusas klauvēšanas pilns kā ķirmju grauzts milzu skapis, pamira. Visi klausījās, un pēkšņajā klusumā arī Daugavietis sadzirdēja rūkoņu. Padomju eskadriļa.
Makuļevičs izbijies nolēca no nāras un pieskrēja pie aizsistā loga, kaut caur to debesis nemaz nebija saredzamas.
— Sakiet, kungs Kalniņ, — viņš lūdzoši jautāja, — tas taču nevar būt, ka bumbas nomet uz cietumu! Tad jau mēs visi būsim beigti . . .
Daugavietis šoreiz neielaidās sarunā, viņš pat nepasmaidīja par šo bezjēdzīgo izmisumu. Padomju bumbvedēji varbūt lidos arī pāri cietuma korpusam, kurā sēdēja Nadežda. Arī viņai propelleru troksnis liksies kā draugu sveiciens. Jā, bija laiks atvadīties no Nadjas. Gribējās viņai kā biedrenei pateikties par varonību. Un arī kā sievietei gribējās kaut ko sacīt pirms nāves. Varbūt rīt viņus kopā vedīs uz pakāršanu un radīsies izdevība pārmīt dažus vārdus. Taču, bendēm klausoties, Jānis nespētu pateikt to, ko viņš pat no sevis slēpis visus šos gadus. Un, pazīstot cietumnieku paražas, Daugavietis sāka pārmeklēt visas spraugas sienā un grīdā cerībā atrast kādu paslēptu papīra strēmelīti.
— Vai jums kas pazudis? — viņš izdzirdēja Makuļeviča pakalpīgo balsi.
— Nē. Es tikai skatos, vai neatradīsies kāds papīra gabaliņš.
— Liekas, varēšu jums izpalīdzēt. Mani gan izkratīja, bet uzraugs nepamanīja manu pēdējo sonetu .. . ņemiet, lūdzu, man tā vairs nav vajadzīga.
Jānis apsēdās pie galda un kontrolspuldzītes zilajā, spokainajā gaismā sāka rakstīt ar mazu grafīta gabaliņu:
«Nadjeņka, mans draugs. Mums tikai dažas minūtes atlicis dzīvot. Citādi es joprojām klusētu. Bieži esmu teicis, ka pagrīdniekam jāatsakās no personīgām jūtām, bet pats nebiju pietiekami stiprs. Man jāatzīstas, ka visu laiku tevi mīlēju. Tu par to nekā nezināji. Tā bija labāk. Bet tev jāzina, cik daudz spēka un siltuma tu man devi. Ar tevi kopā viegli iet nāvē. Mēs mirsim, lai citi dzīvotu!»
Sajā stundā Nadežda jau bija mirusi. Cietuma ārsts konstatēja iekšēju asins izplūdumu kā spīdzināšanas sekas. Ķermeni iznesa no kameras, bet uz sienas palika nepabeigts tumši sarkans uzraksts, kas bija uztriepts ar vienīgo cietumā dabūjamo tinti:
ES MIRSTU PAR PADOMJU LATVIJU, ES MIRSTU PAR.. .
42
Ēriks pacēla dūri, lai pieklauvētu pie vannas istabas sienas. Bet roka palika karājamies gaisā, jo šai mirklī lejā pagrabā klusi kā modinātāja zvans ieskanējās trauksmes signāls. Viņš bija pieradis pie šiem normālās darba gaitas traucējumiem, kas katru dienu atgadījās vismaz desmit reizes. Apziņa vēl nebija paguvusi īsti sagremot pēdējos notikumus. Nācējam vajadzētu būt Skaidrītei. Varbūt arī Donatam. Gaidot trauksmes beigu signālu, Ēriks mierīgi palika guļam šaurajā savienojuma ejā. Taču minūtes gāja un nekas nemainījās. Tupēt šeit nebija nozīmes.
Atgriezies spiestuvē, Ēriks novilka sleju un sāka pats lasīt korektūru — negribējās zaudēt laiku. Pamanījis dažas kļūdas — pēc «tuvojas» izlaists punkts, vārdā «tilti» «t» vietā iemaldījies «s», — viņš izlaboja tās.
Zvans klusēja.
Ēriks sāka nervozēt, jo zināja, cik steidzīgs šis uzsaukums. Piespiedu atpūta nedeva spēkus, tieši otrādi, izsita no sliedēm. Nekā nevar darīt — pacietīgi jāgaida. Lai pārvarētu uzmācošos miegu, viņš apsēdās un ieslēdza radioaparātu. Kaut šodien jau divas reizes bija klausījies ziņas, Ēriks tomēr cerēja dzirdēt ko jaunu. Sarkanā Armija vētrainiem soļiem virzījās uz priekšu, katra stunda varēja nest ievērojamas pārmaiņas frontes stāvoklī. Kā par spīti uztvērējs rūca, krāca, burkšķēja. Laikam zobārsts ceturtajā stāvā atkal iedarbinājis bor- mašīnu.