Burtnieks vēl redzēja, ka Šiliņš aizsteidzās izslēgt to7 un dzirdēja veco strādnieku sakām:
— Pirmo reizi mūžā nonāvēju cilvēku. . . Bet vai tādu maz var saukt par cilvēku? Tas taču zvērs, tikai bez astes un uz divām kājām . . .
— Ja ienaidnieks nepadodas, tas… — Burtnieks gribēja citēt Gorkiju, bet pusvārdā aizmiga.
Tad viņš kā caur miglu izdzirdēja Šiliņa balsi: «Mosties! Mosties!» — juta, ka viņu krata spēcīgas rokas. Ar lielu piepūli atvēra acis un instinktīvi sagrāba šauteni:
— Fašisti?
— Ziņas par Zani.
Tikai tagad Burtnieks ieraudzīja sievieti, kas bija atnesusi jauno vēsti. ■
— Viņš šorīt pārvests no Centrālcietuma uz gestapo.
Visvaldis pa īstam nopurināja miegu. Tā taču bija
pēdējā un vienīgā izdevība glābt Daugavieti!
— Kā tu domā? — viņš nedroši jautāja.
Šiliņš saprata biedru bez paskaidrojumiem:
— Bet kā? Mums nav nekādu izredžu . . .
Jā, izredžu nebija nekādu. Izmisīgi pūlēdamies atrast kādu ceĻu, kādu spraugu, kādu brīnumainu iespēju, Burtnieks stīvi lūkojās pa logu. Izklaidīgie skatieni pārslīdēja spridzinātāju nekustīgajiem ķermeņiem, apstājās pie vērmahta mašīnas, kas bija maskēta aizsargkrāsās, un atkal atgriezās pie fašistu tumši zaļajiem formas tērpiem. Un tā radās ideja maskēties par vāciešiem. Neprātīga ideja, bet ko gan cilvēks nav gatavs darīt cerībā glābt biedru! . . . Šiliņš vadīs mašīnu, Burtnieka vācu valodas zināšanas noderēs, lai iekļūtu gestapo ēkā, bet, kad vajadzēs šaut, visi četri cīnīsies līdz pēdējai patronai.
Burtnieks nedomāja par briesmām, kurās brīvprātīgi dodas. Viņš domāja par Jāni, par citiem gestapo gūstekņiem, kuriem nezināja vārdu, kuri varbūt mirst šai uzvaras stundā. Viņš kaislīgi gribēja, lai tie dzīvotu, un, nešaubīdamies par biedru piekrišanu, jau sāka drudžainā steigā pārģērbties.
Ķīsis sēdēja līdz pēdējai iespējai piekrautā smagā mašīnā. Tikai pateicoties viņa sakariem, bija izdevies to sadabūt. Viņš brauca projām no Rīgas, projām no boļševikiem, kuru lielgabali it kā rēca: «Kur tu esi, Ķīsi?» Nē, viņš tiem nedosies rokās. Un tāpēc Ķīsis skubināja šoferi, solīja tam zelta kalnus, uzbrēca sievai, kad tā ieminējās par Raup-Dīmensam doto solījumu paķert līdzi Marlēnu.
Pabraukuši garām gestapo ēkai — tā atstāja tukšu un pamestu iespaidu, pat durvīs vairs neredzēja sargus — Ķīša mašīna gandrīz sadūrās ar vērmahta automobili, kas joņoja trakā ātrumā. Tikai vienu brīdi pavīdēja bakurētaina, iegarena seja ar acenēm, taču aģenta ievingrinātā acs paguva pazīt vācu kareivī Visvaldi Burtnieku. Burtnieku, kuru gestapo tā meklēja! Burtnieku, kura fotogrāfijās bija izdalītas visiem līdzstrādniekiem! Burtnieku, par kuru bija izsolīta liela prēmija!
Ķīša nāsis iedrebējās. Citos apstākļos viņš nekad nebūtu palaidis garām šo vareno ķērienu, bet tagad svārstījās tikai īsu mirkli. Kaut kur aiz muguras atskanēja šāvieni, un Ķīsis, baidīdamies atskatīties, baidīdamies atpalikt, dzina mašīnu uz priekšu, arvien uz priekšu.
Apstājās tikai tālu aiz Rīgas pilsētas robežas, apstājās tikai tāpēc, ka ceļā izveidojies sastrēgums neļāva braukt tālāk.
Te Ķīsis ieraudzīja daudzas pazīstamas sejas. Visi, kam nebija izdevies aizbēgt ātrāk, tagad satikās uz šīs dubļainās šosejas, kas diemžēl nemaz neatgādināja Graudnieku lepno salonu.
Šturmbanfīrers Raup-Dīmenss sāka pratināšanu ar iepriekš sadomātiem vārdiem:
— Liekas, jūs ļoti mīlējāt Cvetkovu . . . Tādā gadījumā varu jūs iepriecināt ar patīkamu vēsti — jūsu mīļākā aizceļojusi uz labāku pasauli. Bet neceriet, ka arī jums izdošu biļeti uz turieni. Jūs pārāk daudz zināt, lai es varētu no jums tik viegli šķirties . . . Skaidri un atklāti: man vajadzīga Liepājas tipogrāfijā. Es pazīstu jūsu tērauda gribu. Bet, kā zināms, dimants griež pat tēraudu … Es likšu jūs spīdzināt dienu un nakti, bez pārtraukuma, bez atelpas. Četri vīri nodarbosies tikai ar jums.
— Un tomēr jūs nekā nepanāksiet! Jūsu vietā es labāk padomātu, ko pašam teikt, kad būs jāstājas tiesas priekšā. Kaut arī neviens jūs nespīdzinās, jūs tomēr visu izstāstīsiet. Jums nav tās idejas, kas mums dod spēku klusēt.
Daugavietis sagaidīja, ka gestapieša dūres sitiens pārtrauks viņu, bet šturmbanfīrers tikai ironiski smīnēja.
— Jums taisnība, tās idejas man nav. Toties man ir citas, daudz lietišķākas idejas. Mēs paņemsim jūs līdzi uz Vāciju, bet te, manā kabinetā, mēs nejauši aizmirsīsim jūsu pašrakstītos ziņojumus, no kuriem būs redzams, ka jūs esat bijis mūsu aģents un provokators. Ar šo maigo mīlas vēstulīti mūsu speciālistiem pilnīgi pietika, lai atdarinātu jūsu rokrakstu, nekļūdoties nevienā punktā, nevienā švīkā. Turpretī, ja pateiksiet, kas vajadzīgs, viss paliks starp mums diviem. Jūsu vēstuli es jums, protams, atdošu, bet šos te ziņojumus varēsiet atstāt sev par piemiņu.
Nekādi draudi nebija spējuši izsist Jāni no līdzsvara, bet šis velnišķīgais gestapieša izgudrojums viņu satricināja. Simtiem biedru acīs Jānis Daugavietis būs viszemiskākais nelietis, kas nodevis Baueru un Burtnieku, kas par Jūdasa algu pārdevis bendēm Cvetkovu. Katrā iekrišanā, kas notikusi Rīgā triju gadu laikā, varēs vainot viņu. Varbūt pat teiks, ka pie viņa rokām līp Imanta Sudmaļa un Džema Bankoviča asinis. Paaudzēm ilgi viņa vārds būs nodevēja un provokatora sinonīms. To nedrīkst pieļaut! Bija tikai viena izeja — nogalināt gestapieti.
Ienāca Hesens:
— Šturmbanfīrera kungs, zvanīja komandants. Krievi mēģina ielauzties pilsētā no ziemeļrietumiem. Kuru katru brīdi var nākt pavēle evakuēties … Vai būs kādi rīkojumi?
— Pagaidām varat iet, — un, pagriezies pret Daugavieti, Raup-Dīmenss lietišķi teica: — Paši dzirdējāt, ka jums maz laika palicis. Tātad izšķirieties.
No drudžainas domāšanas Daugavietim pierē satūka vēnas. Kā to labāk izdarīt? Jāpaliek divatā ar šo šturm- banflreru, bet pie rakstāmmašīnas sēdēja jauns esesie- tis, gatavs protokolēt katru viņa vārdu. Raup-Dīmenss savukārt nenovērsa skatienu no Daugavieša, cenšoties izdibināt, vai viņa gājienam būs panākumi.
Viņš nezināja, ka šai brīdī padomju tanki-amfībijas, pārsteiguši hitleriešus no aizmugures, jau forsē Ķīšezeru, ka Rīgas telefona centrāle jau bija uzspridzināta un komandants nemaz vairs nevarēja piezvanīt uz gestapo. Kaujas troksnis kļuva arvien stiprāks. Kaut kur spēlēja katjušu baismās ērģeles, kaut kur, dobji eksplodējot, uzlidoja gaisā munīcijas noliktava, kaut kur tuvumā atskanēja atsevišķi šāvieni. Vienīgi jaunais esesie- tis piegrieza tam vērību. Viņš nobālēja, bet neuzdrošinājās izrādīt savas bailes priekšniekam.
— Tātad izšķirieties, — atkārtoja šturmbanfīrers.
Daugavietis kā izmisumā paslēpa seju plaukstās.
Caur pirkstiem viņš vēroja gestapieti, kas aptvēra ar labo roku uz galda nolikto revolveri, tad lēnām, it kā pārvarot savu iekšējo pretestību, teica:
— Te nav ko izšķirties . . . Jūs mani esat nostādījuši bezizejas stāvoklī . . . Esmu spiests pieņemt jūsu ultimātu … Es runāšu . . .
Šņācoša skaņa izrāvās no šturmbanfīrera mutes. Tāpat kā pelnos pārvērtusies cigarete, kuru viņš tikai tagad nometa, tā liecināja, ka Raup-Dīmenss aizturētu elpu bija tvēris katru Daugavieša vārdu. Beidzot Žanis piespiests pie sienas! Kā blakts! Kas par lielisku uzvaru! Pēkšņi juzdamies desmit gadu jaunāks, Raup-Dīmenss pamāja esesietim: