— Pasauļu, ko Kristus izpestījis, ir tikpat daudz, cik vārtu debesīs, — saskaitīt nevienam nav pa spēkam. Kādā astronomiskajā sistēmā atrodas jūsu pasaule? Tā varbūt mēs drīzāk izdibināsim, no kurienes jūs esat.
— Nu tajā, kur Saule, Mēness, Marss .. .
Viņš tikai noraidoši purināja galvu: nekad, sak,
tādus nosaukumus neesmu dzirdējis.
— … Un Neptuns, un Urāns, un Jupiters …
— Pagaidiet! Brītiņu! Jupiters … Jupiters … Liekas, pie mums bija kāds cilvēks no turienes pirms kādiem astoņi vai deviņi simti gadiem; tikai ļaudis, kas nāk no tās sistēmas, ļoti reti iet caur mūsu vārtiem.
Piepeši viņš ieurbās manī ar tādu skatienu, ka es nodomāju: «Tagad gan viņš izurbs man cauri,» — bet tad, katru vārdu uzsvērdams, jautāja:
— Vai jūs no savas sistēmas nācāt uz šejieni tiešā ceļā?
— Jā, — es atbildēju, tomēr mazliet nosarkdams.
Viņš ļoti. bargi paskatījās uz mani.
— Nav tiesa, nu te nu nav vietas meliem. Jūs esat novirzījies no kursa. Kā tas noticis?
Es atkal nosarkstu un saku:
— Atvainojiet, es ņemu savus vārdus atpakaļ, nožēloju savus grēkus. Vienu reizīti iedomājos drusku paskrieties ar komētu, bet pavisam maz, mazlietiņ . ..
— Tā, tā … — šis saka, un tā balss nebūt neskan maigi.
— Un novērsties es novērsos tikai par vienu kompasa strēķi, — turpinu paskaidrot, — un atgriezos savā kursā tajā pašā brīdī, kad skriešanos izbeidzu.
— Tas nav svarīgi, tieši šī novirzīšanās no kursa bija par cēloni visam. Tā jūs arī noveda pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu nost no tiem, caur kuriem jums vajadzēja iet. Ja jūs būtu nonācis pie saviem vārtiem, tur par jūsu pasauli viss būtu zināms, un tur nekāda aizkavēšanās nebūtu notikusi. Taču mēs lūkosim šo lietu nokārtot.
Viņš pagriezās pret palīgu un jautāja:
— Kurā sistēmā atrodas Jupiters?
— Neatceros, ser, — tas atbildēja. — Šķiet, ka kādā patukšā visuma kaktā ir tāda planēta, kas ietilpst vienā no sīkajām, jaunajām sistēmām. Tūliņ paskatīšos.
Tur pie viņiem karājās karte Rodailendas štata lielumā; viņš pievēla pie tās klāt gaisa balonu 1111 uzlidoja gaisā. Drīz viņš pazuda manam skatie nam, bet pēc kāda laika atgriezās leja, kaut ko uz ātru roku ieēda un atkal aizlaidās. īsi sakot, viņš to atkārtoja kādas dienas divas, pēc tam nolaidās pie mums un teica, ka esot it kā atradis vajadzīgo saules sistēmu; starp citu, viņš negalvojot par to — varbūt tās tik bijušas pēdas, ko atstājusi muša. Paņēmis mikroskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa aizdomas izrādījās maldīgas: viņš tiešām sameklēja saules sistēmu. Viņš lika man sīki aprakstīt mūsu planētu un pateikt tās attālumu no saules, bet pēc tam sacīja savam priekšniekam:
— Tagad, ser, es zinu, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir uz kartes un saucas Kārpa.
«Plāni tev klātos,» es nodomāju, «ja tu ierastos uz šīs planētas un nosauktu to par Kārpu!»
Tad viņi mani ielaida un pateica, ka tagad uz mūžu mūžiem varu uzskatīt sevi par atpestītu un nejutīšu vairs , nekādu raižu.
Tūlīt viņi novērsās no manis un iegrima savā darbā, it kā ar mani jau viss būtu nokārtots un visa mana lieta būtu, tā sakot, kārtībā.
Mani tas pārsteidza, taču pirmais sākt runāt un atgādināt par sevi neuzdrošinājos. Saproti, es vienkārši to nevarēju darīt: ļaudis līdz acīm aizņemti darbā, bet te vēl liksi tiem noņemties ar sevi! Divas reizes es jau nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet, apdomājis, cik muļķīgs es savā formas tērpā izskatīšos atpestīto dvēseļu vidū, atmuguriski gāju atpakaļ uz veco vietu. Visādi ierēdņi sāka pievērst man uzmanību, brīnīdamies, kālab es neeju prom. Ilgāk to paciest vairs nebija iespējams. Un beigu beigās sadūšojies es ar roku padevu zīmi galvenajam klerkam. Tas sacīja:
— Kā, vai jūs arvien vēl šeit? Ko tad jums vēl vajag?
Es saliku plaukstas kā ruporiņu, pieliku viņam pie auss un tā, lai neviens nedzirdētu, iečukstēju:
— Lūdzu, piedodiet, nedusmojieties, ka iejaucos jūsu lietās, bet vai jūs neesat kaut ko piemirsis?
Viņš klusēja kādu mirkli, tad sacīja:
— Piemirsis? Nē, manuprāt, nekā neesmu piemirsis.
— Bet padomājiet! — es sacīju.
Viņš padomāja.
— Nē, kā liekas, nekā neesmu piemirsis. Bet kas par lietu?
— Paskatieties uz mani, — es sacīju, — labi uzmanīgi paskatieties!
Viņš paskatījās uz mani un jautāja:
— Nu, kas tad ir?
— Kā — kas tad ir? Un jūs nekā neievērojat? Ja es tādā izskatā ierastos izraudzīto vidū, vai tad es nepievērstu sev vispārēju uzmanību? Vai tad es neliktos visiem dīvains?
— Es patiešām nesaprotu, kā jums trūkst, — šis saka. — Ko tad jums vēl vajag?
— Kā — ko vajag? Man, mīļais draugs, nav ne arfas, ne vaiņaga, ne oreola, ne psalmu grāmatas, ne palmu zara, — vārdu sakot, man nav neviena no tiem priekšmetiem, kas šeit katram ir nepieciešami.
Vai zini, Pīters, kā viņš apmulsa? Tik apmulsušu ģīmi tu visā savā mūžā neesi redzējis. Pēc maza klusuma brīža viņš teica:
— Es visā savā mūžā neko par šīm lietām neesmu dzirdējis! Jā, izrādās, jūs tomēr esat dīvains tips, vienalga no kāda viedokļa raugoties.
Skatījos viņā, neticēdams savām ausīm.
— Piedodiet, — sacīju, — neņemiet ļaunā, taču kā cilvēks, kas acīm redzot šeit nodzīvojis jau visai krietnu laiciņu, jūs varen slikti pārzināt parašas debesu valstībā.
— Tās parašas! — šis novelk. — Mīļais draugs, debesis ir lielas. Lielās impērijās mēdz būt liels daudzums visdažādāko parašu. To ir daudz arī mazajās, kā jūs, bez šaubām, pēc tāda pundurīša kā Kārpa piemera deļ būsiet pārliecinājušies. Vai tad jūs patiešām domājat, ka ir manos spēkos iepazīties ar visām bezgalīgi daudzo debesu valstību parašām? To iedomājoties vien, galva reibst! Man pazīstamas to vietu parašas, kur dzīvo tie ļaudis, kuriem jāiet caur maniem vārtiem un, varat ticēt, man atliku likām pietiek, ka varu savā galvā uzņemt to, ko nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu studēju dienu un nakti. Bet, lai iedomātos, ka iespējams iepazīties ar visas bezgalīgās debesu telpas parašām, nē, tad jau jābūt vienkārši trakam! Es vēl varu pieņemt, ka dīvainais ietērps, par kuru jūs runājat, ir modē tajā debesu malā, kur jums būtu jāuzturas, bet šeit pie mums neviens pat nepamanīs, ka jums tā trūkst.