— Nāciet atpakaļ, ekselence. Tas bija pārpratums. Gluži otrādi, esam jums pateicīgi … — es nočukstēju. Bet viņš sāka smieties. To es jums varētu apzvērēt. Viņš smējās dobjā, daiļskanīgā balsī, tad nolēca zemē, pārmeta mani sev pār plecu, un sākās mūsu Ceļojums. Baiļu pārņemta, es turējos pie viņa. Tikai reizēm pavēros lejup. Mēs lēcām no koka uz koku, no zara uz zaru, it kā manam nolaupītājam būtu spārni. Tikai tagad es apjēdzu, cik bezprātīgi esmu rīkojusies. Kas zina, kurp viņš mani aiznesīs. Es taču nevēlos visu mūžu palikt džungļos. Tā es gan nebiju iedomājusies laulību ar savu baronu. Bet nu jau bija par vēlu. Ja es turēšos pretim, mēs abi novelsimies zemē. Beidzot sajutu kaut ko cietu zem kājām. Iedrošinājos atvērt acis.
Mēs stāvējām augsta koka virsotnē, visapkārt bija ierīkota tāda kā balustrāde ar margām; tā bija īsta mīlas ligzdiņa. Ar roku pasniedzami auga banāni, kokosrieksti un orhidejas. Lejā spīguļoja ezeriņš. Apkārt draiskodamies bariem šaudījās kolibriji, dažada lieluma raibi putniņi, mazākie bija kameņu lielumā. Tam visam pāri jumās zilas debesis, un taisni mūsu priekšā pāri koku galotnēm slējās gaisā augsts kalns, kura muguru klāja mūžīgais sniegs. Visapkārt valdīja miers un klusums. Es paskatījos uz savu vīru.
— Vispirms man viņš būs jānoskuj, — es sacīju pati sev.
Tā sākās mūsu medusmēnesis.
Pērtiķu elle
Šķita, ka ir piepildījies viss, ko no manis vienmēr bija gaidījuši. Mans vīrs bija skaistulis un aristokrāts, mēs abi dzīvojām paradīzē.
Vārda tiešajā nozīmē. Protams, es jau agrāk zināju, ka pērtiķi, sevišķi šimpanzes, ce| sev ligzdas koku lapotnē, bet šī te nebija pērtiķu ligzda. Barons — es vēl arvien nezināju, kādā vārdā lai viņu saucu — barons bija atnesis šurp veselu kaudzi mantu no sava tēva pamestās nometnes. Vispirms jau divus garus vācu armijas šauteņu durkļus, kas viņam šeit, kur visi zvēri cīņā lieto tikai zobus, noderēja tikpat labi kā īsti ilkņi. Te atradās arī vairākas bilžu grāmatas, kuras barons Hope bija paņēmis līdzi sava dēla vajadzībām. Ar šīm bilžu grāmatām mēs nu iesākām. Pamazām jaunā barona atmiņā atgriezās cilvēku valoda un priekšstati par pašām galvenajām parādībām. Tā nu es brīvajos brīžos, kas mums atlika pēc mīlas stundām un pēc našķēšanās ar dažādiem tropu gardumiem, kļuvu vienlaikus par skolotāju un misionāri. Katras sievietes ideāls ir izaudzināt sev vīru pēc pašas gaumes. Man tagad bija tada iespēja. Sis cilvēks mani dzīvē spētu tā aizstāvēt, ka man vairs nekad nevajadzētu baidīties, es vairs nekad nejustos vientuļa, vajāta un trenkāta.
Tikai pērtiķi mums nedeva miera. Tie bija milzigi šimpanzes, kurus iezemieši dēvē par čipenzo, tas ir, par sakņu racējiem. Sākumā tie nāca šurp pa vienam, vēlāk pa pāriem. Tie sēdēja kokā pāri pretim un vēroja mani. Tad tie ņemas kaut ko kliegt baronam, es savukārt uzsaucu viņam tos nedaudzos vārdus, kurus viņš bija iemācījies. Viņš, nabags, nezināja, kam paklausīt.
īpaši nejauka bija kāda čipenzo mātīte. Tā iesvieda man ar akmeni. Es nekad nebūtu domājusi, ka šimpanze prot lietot ieroci. Un te uzreiz tā sviež akmeni kā puika. Barons dzīrās mani aizstāvēt, bet es to aizliedzu. Ne jau tāpēc, ka man būtu bail, bet gan tāpēc, lai barons apjēgtu, ka viņš ir cilvēks, aristokrāts, kuram ir sava cieņa un kurš taču nedrīkst plēsties ar kaut kādu pērtiķeni. Starp citu, tā bija visriebīgākā pērtiķene, kādu vien esmu redzējusi. Seja tai bija melna kā gorillai, dibens smails un pliks, kājas kā lāpstas. Nesaprotu, kā baronam tā reiz varējusi patikt.
Bet citi pērtiķi nenāca šurp aiz greizsirdības. Apkārtējos kokos laikam atradās viņu nometne. Viņi lēkāja no viena koka otrā, uto- jās un mīlējās bez kāda kauna un tik dedzīgi, ka doktors Millers to nemaz nevarētu iedomāties. Vairākkārt dienā viņi salasījās ap lielu koku netālu no ezeriņa, dauzīja sev pie krūtīm, bungoja pa cauriem koku stumbriem, saceldami drausmīgu troksni un izplatīdami visapkārt riebīgu smaku. Viņi pamatīgi bojāja manu paradizi.
Barons man to visu izskaidroja. Šajās sapulcēs pērtiķi lieloties ar savu spēku un spējam, dižojoties ar varoņdarbiem, kurus nekad neesot veikuši, un draudot saviem ienaidniekiem, vēl lielākiem šimpanzēm, kurus iezemieši saucot par nsiku un kuriem vairāk patīkot dzīvot pa vienam. Kopš seniem laikiem abas ciltis plēšoties savā starpā par šo mežu, kaut gan ar tā augļiem varētu labi pārtikt desmit čipenzo un nsiku ciltis. Bet pērtiķi negribot dalīties, tie esot ļauni un nežēlīgi.
To es varu apliecināt, jo redzēju pērtiķu kautiņu. Tie kodās un dauzīja cits citu aiz tīra cīņas prieka. Pērtiķi vairs nelikās ne zinot par banāniem un augļiem, viņi tos rāva, meta dubļos vai tīšā prātā sašķaidīja. Tie plēsa cits citam spalvu saujām vien, kodās, lauza cits citam locekļus, un asinis ar straumi tecēja vizuļojošajā ezerā. Mans barons kļuva nemierīgs, nometās četrrāpus un sāka vank- šķēt kā pērtiķis. Bet tie viņā neklausījās. Barons apraudājās. Jā, viņš paslēpa galvu man klēpī un šņukstēja kā pievilts bērns. Tieši to jau man vajadzēja. Iepriekšējā dienā es biju atradusi vairākas simtmārciņu banknotes, paslēptas mazā, ādas vākos iesietā katķismā, ko barons bija atnesis savā ligzdā. Ar tām mēs droši varēsim pārbraukt mājās un pirmos mēnešus mierīgi iztikt.
— Tu taču nepiederi pie viņu bara, — es rāmi uzsmaidīju baronam un ielūkojos viņam acīs. — Tu esi cilvēks.
Barons izslējās taisni. Vēl viņam bija grūti staigat uz divām kājām. Bet viņš lepojās ar šo maku.
— Cilvēki nekad nekaujas par ēdienu, — es apgalvoju.
Barons negribēja ticēt. Vēlāk, kad mēs pasažieru tvaikonrbraucām uz Sauthemptonu, viņš augām dienām sēdēja vai nu kuģa restorānā, vai arī, kad tas jau bija slēgts, kuģa bufetē, lai varētu novērot, kā ceļinieki ēd — katrs par sevi, bez kādas stei-gas, negrābdami cits citam ēdienu no šķīvja, nesvaidīdamies ar kotletēm vai augļiem, nespārdīdamies un neraudami cits citu nost no galda, kā viņš to agrāk bija redzējis darām džungļos. Tas viņu apbūra.
Bet viņš pats apbūra visus ceļotājus. Es nebiju žēlojusi naudu, lai pašā pirmajā veikalā pie Neies upes viņu labi apģērbtu. Vēlāk ostā liku uzšūt smokingu. Tajā viņš izskatījās pasakaini. Pēc kinoaktiera. Visas sievietes pagriezās, lai noraudzītos viņam pakaļ, un visas mani apskauda. Uz viņu patiešam skatījās vairāk nekā uz mani. Pēc tā biju ilgojusies visu mūžu.
Londonā mūs gaidīja žurnālisti, mēs kļuvām par dienas sensāciju.
«Jaunais Tarzāns.»
«Pēdējais Tarzāns.»
«Jauns piedzīvojums džungļos.»
Mūsu fotogrāfijas ievietoja pirmajā lappusē. Mana māte bija laimīga. Viņa vairs nepārmeta, ka biju aizbraukusi uz ārzemēm bez atļaujas. Labāku partiju es tiešām nebūtu varējusi sameklēt. Barons darīja visu, ko Viņam liku. Viņš klausīja katram manam vārdam. Un nepārstāja brīnīties.
Vācu sūtniecībā mani nepieņēma. Tāpēc man vajadzēja ievākt ziņas cita vietā. Ģimenes dzimtmuižas tagad piederēja mirušā barona padēlam. īpašuma vērtība esot vairāki miljoni. Pēc nedēļas mēs devāmies uz Ham- burgu.
Tur mūs neviens nesagaidīja. Ostā nebija ieradies neviens vienīgs žurnālists. Toties divi gaužām parasta izskata kungi pavadīja mūs līdz pašai viesnīcai, acu no mums nenolaiz- dami. Tolaik Vācijā nacisms bija pilnā plaukumā. Pa ielām staigāja brūnos kreklos ģērbušos vīriešu pūļi, pie sienām karājās milzigi plakāti ar fīrera attēliem, pat viesnīcā mūs apsveica, paceļot labo roku. Baronam tas bija kas jauns. Anglijā viņš neko tādu nebija redzējis.