Pēc mēneša smadzenes pavisam pārstāja strādāt. Tās «dzīvoja», tas ir, skaidrāk izsakoties, to audos noritēja sarežģīts vielu maiņas process, par kuru gādāja cits aparāts, bet elektriskie impulsi vairs nespēja panākt, lai tās veiktu kādu darbu. Jau likās, ka eksperiments nebūs izdevies.
Tieši tajā laikā saņēmu vēstuli no akadēmiķa Koževkina. Viņš man atsūtīja savu jauno darbu, kuru nākamajā mēnesī publicēšot žurnāls «Zinātne». Ar šo pašu jautājumu nodarbojās mākslīgās smadzenes. Šķita, ka akadēmiķis un mākslīgais orgāns beidzot būs atraduši metodi, kā atrisināt galveno problēmu. Un taisni tagad smadzenes sākušas streikot. Gudroju, kā tās salabot. Un tad man ienāca prātā konstruēt īpašu ierīci, ar kuras palīdzību tās varētu «runāt», tas ir, bez kādiem starpniekiem pašas diktēt sava darba rezultātus, turklāt darīt zināmas arī citas savas idejas. Zināju, ka tas varbūt liksies mazliet baigi. Bet, ja mēs ierīkosim tā, lai smadzenes runātu kādā vispār pazīstamā vīrieša balsī, teiksim, televīzijas diktora balsī, tad efekts nebūs tik drausmīgs. Pēc dažām dienām smadzenes varēja «runāt». Un kādi bija pirmie vārdi? Tiem nebija itin nekāda sakara ar zinātniskām hipotēzēm.
— Jūs izturaties pret mani nevērīgi, — smadzenes sacīja.
Tas bija īsts pārsteigums. Man bija licies, ka smadzenēm nav vajadzīgs nekāds cits atalgojums kā vien elektriskais kairinājums. Tagad pēkšņi kļuva skaidrs, ka mēs vēl joprojām neesam īsti izpratuši jūtu dzīvi, ka mēs vēl joprojām ne ar kādu elektrotehnisku reakciju nespējam aizstāt to drošības un prieka sajūtu, kādu cilvēkam sagādā saskare ar savu tuvāko. Tas bija pirmais atklājums, ko sniedza mans eksperiments. Un man vajadzēja ķerties pie vecvecā paņēmiena. Sāku pati rūpēties par smadzenēm. Apmetos dzīvot laboratorijā un sarunājos ar tām no rīta līdz vakaram. Institūtā mani nesaprata. Vieni apgalvoja, ka es esot klusībā iemīlējusies televīzijas diktorā un tāpēc tērzējot ar viņa balsi, citi sprieda, ka es jau jūkot prātā.
Bet es jau drīz vien sāku tīri labi saprasties ar smadzenēm un reizēm, kad diktofons sabojājās, pati pierakstīju atziņas, pie kādām tās nonāca. Taču pēc četrpadsmit dienām smadzenēs atkal radās traucējumi. Man likās, ka tās ir tādas kā «satrauktas». It kā negantās dusmās tās man izkliedza vienu un to pašu vienādojumu. Pacietību nezaudēdama, es ilgi runājos ar smadzenēm. Pūlējos iestāstīt, lai tās uzvedas prātīgi, ja jau tām ir tik varens domāšanas aparāts. To sacīdama, es pēkšņi apjēdzu, ka īstenībā runāju ar smadzenēm tā, it kā manā priekšā būtu dzīva būtne, nevis izolēti funkcionējoši audi. Zemapziņā biju sev iztēlojusies radījumu ar šādām smadzenēm.
Tieši pēc tā jau smadzenes arī tiecās. Vispirms tām bija vajadzīgi elektriskie impulsi, tad nemitīga gādība, tagad ar to vairs nepietika. Atsevišķie apvidi, ar kuriem tās agrāk bija redzējušas, saodušas un sajutušas, arī gribēja būt aktīvi, kāroja pēc darbības taisni tāpat kā domāšanas spējas; smadzenes vēlējās atgūt vienotu, veselu organismu ar visām tā sajūtām, ieskaitot tās, kas uztveramas ar ādu.
Sai vietā es vēlētos īpaši aizrādīt, ka savu eksperimentu nolēmu turpināt tikai tad, kad ļoti rūpīgi biju visu apsvērusi. Bet pārāk daudz jau bija likts uz spēles. Un eksperimentālās ķirurģijas institūtā man apsolīja, ka viņi varot izveidot cilvēka ķermeni no savām modernajām plastmasām, no kurām līdz šim gatavotas vienīgi zaudētās kājas, rokas un atsevišķi orgāni. Mēs tikai nezinājām, kādu seju izveidot šim ķermenim. Tāpēc sejas vietā atstājām elegantu pārsēju, ar kuru tas izskatījās kā cilvēks, kas atveseļojas pēc nelaimes gadījuma.
Laboratorijā mēs atgriezāmies abi kopā. Jaunradītais cilvēks bija «laimīgs». Viņš svilpoja kādu melodiju, kuru droši vien reiz bija pratis maz pazīstamais dzejnieks. Nostājies pie loga, viņš raudzījās uz upi, kas plūda tālumā. Viņam nenāca ne prātā, ka ir jāstrādā.
— Skaists skats, — viņš sacīja. Es par to nekad nebiju iedomājusies. Lūkojos vienmēr grāmatās, nevis ārā pa logu.
— Tevi droši vien interesēs, ka profesors Džonss… — es diplomātiski iesāku.
— Džonss ir atpalicis. Viņš ir muļķis, — mans cilvēks sacīja un apsēdās pie galda.
— Pasūti vakaram biļetes uz teātri.
Es drusku izbijos. Vai tad viņš gribēs kopā ar mani iet arī sabiedrībā? Apjautājos atkal par arhitektūras profesoru. Tam teātris neesot paticis. Dzejnieks esot gājis tikai uz koncertiem. Mēs jaunajā orgānā laikam bijām atstājuši nesamērīgi lielu daju no Anežkas No- vākovas smadzenēm. Bet ap šo laiku viens otrs jau vēroja mūsu supersmaclzeņu darbu. Vēroja galvenokārt tāpēc, ka tieši novērot to nevarēja. Speciālisti strīdējās par to, vai smadzeņu darba produkts ir bezjēdzīgs, automātisks skaitju savirknējums, vai arī mums darīšana ar tiešām oriģinālu, līdz šim vēl nepieredzētu izziņas procesu, ko veic cilvēka smadzenes, kuru potenciāls palielināts trīskārtīgi. Uz šo jautājumu varēja atbildēt tikai turpmākie eksperimenta rezultāti. Tāpēc nolēmu iet kopā ar viņu uz teātri.
Viņš smējās skaļāk un raudāja rūgtāk par visiem citiem skatītājiem. Arī man luga patika. Teātri es apmeklēju visai reti. Man bija tik daudz darba laboratorijā. Bet pēc izrādes viņš gribēja nākt man līdzi uz māju. Vajadzēja viņam ieskaidrot, ka esmu jau vairāk nekā piecdesmit gadu veca, ka man ir pieau- gūsi meita, kurai es arvien pārmetu vieglprātīgu dzīvi, un ka nevaru naktī vest mājās svešu cilvēku. Ar nodomu lietoju vārdu «cilvēks». Protams, mans pavadonis tūliņ sa- drūma. Viņš draudēja, ka vairs nestrādāšot, ja neko nevarot iegūt. Tikai tagad es sapratu, ka viņa izziņas darbam vajadzīgi stimuli tāpat kā cilvēkam: sacensība ar Džonsu, mīlestība pret mani, dzīve ģimenē.
Mana meita sākumā baidījās, ka ieradīsies briesmonis, kas būs līdzīgs slavenajam Fran- kenšteinam, mēmo filmu baideklim, bet drīz 1 vien viņa sirsnīgi iemīlēja manu supersma- dzeņu īpašnieku. Reizēm man pat šķita, ka ar to viņa saprotas labāk nekā ar mani. Mana meita jau ir savādniece. Sākumā viņa gribēja strādāt kādā no Mēness stacijām, tāpat kā viņas tēvs, no kura es šķīros drīz vien pēc kāzām, jo viņš nesaprata manu zinātnisko darbību; tad vēlējās kļūt par dejotāju, taču viņai ir pārāk plati gurni, vismaz man tā šķiet. Tagad viņa studē hetu valodu, protams, tikai tāpēc, lai nevajadzētu nodarboties ar fiziku un tādējādi darīt man prieku. Hetu valodā viņai nekādu izcilu panākumu nav; es viņas vecumā jau biju plaši pazīstama. Ļaunākais ir tas, ka patlaban viņa gaida bērnu no kāda sveša jaunekļa, ar kuru mani nav pat iepazīstinājusi.
Likās, ka mans mākslīgo smadzeņu īpašnieks strādā vēl mazāk nekā mana meita, tātad šajā ziņā viņi lieliski sapratās. Pa visu dienu viņš parasti uzrakstīja tikai dažas rindas, pēc tam staigāja pa parku vai arī gāja uz upi peldēties. Un visu laiku viņš skaidroja, ka man esot jāmīl mana meita — bet tas taču ir pats par sevi saprotams, — ka man vajagot dzīvot citādi, ka darbs laboratorijā vēl neesot viss. Tie ir argumenti, ko mūsdienās cilvēks dzird uz katra ielas stūra. To dēļ man nevajadzēja radīt jaunu bioloģisku sistēmu. Bet viņš nedeva padomus man vien. Viņš apstājās aprunāties ar katru, mājas ļaudis sāka viņu laipni sveicināt jau iztālēm.