Tagad viņš man vairs nediktēja vienādojumus, bet kaut kādus simbolus, kas zinātnē līdz šim vēl nebija pazīstami. Džonss gan apgalvoja, ka tam visam neesot nekādas jēgas, ka tie esot tikai juceklīgi, nesakarīgi fragmenti no zināšanām, ko smadzenes apguvušas savās trīs iepriekšējās dzivēs. Savas domas Džonss publicēja žurnālā. Tas bija kā bumbas sprādziens. Mani tūliņ izsauca pie institūta direktora, ar mani vēlējās runāt žurnālisti. par manu eksperimentu uzzinaja plaša sabiedrība. Ja eksperiments neizdosies, es būšu visu zaudējusi.
Supersmadzeņu īpašnieks nepavisam neuztraucās. Todien viņš tik tikko uzrakstīja trīs burtus.
— Ko tu gribi? Ko tu atkal gribi? — es nepacietīgi vaicāju un biju pat gatava pavadīt ar viņu nakti, ja vien tas būtu tehniski iespējams. — īstenībā taču tu mūs šantažē … — Un es noliku viņam priekšā Džonsa rakstu.
— Neko es negribu, — viņš atteica. — Tikai to, lai tu rīkotos saskaņā ar manām atbildēm.
Es neko nesapratu. Kā tad lai es rīkojos saskaņā ar mīklainiem simboliem un ķekšiem, par kuriem pati jau šaubos?
— Es atbildēšu pēc trim dienām, — viņš sacīja un apklusa. Kā koncentrēties gribēdams, viņš raudzījās ārā pa logu. Ar īpašas ierīces palīdzību es no savas istabas viņu novēroju. Pa visu nakti viņš uzrakstīja divas rindas un vairāk pat nepakustējās. Bet viņš taču bija solījis, ka atbildēs. Tāpēc es tūliņ nosūtīju telegrammu abiem profesoriem un paziņoju saviem priekšniekiem, ka eksperiments tuvojas beigām.
Nākamajā dienā viņš ar mani pat vārdu ne- pārmija. Viņš sēdēja savā istabā, galvu rokās atspiedis, un dziestošā balsī «čukstēja» diktofonā savas piezīmes. Pa nakti viņš bija nosirmojis. Vai gan izziņas pēdējā fāze tā novārdzina? Negribēju viņu traucēt. Trešās dienas rītā viņš mani vairs nepazina, vakarā ar neizpratnes pilnām acīm raudzījās arī uz manu meitu. Visu nakti nosēdēju pie viņa. Viņš vairs tikai gārdza, pats jutīgākais diktofons nespēja atšifrēt šo runu. Trijos viņš «nomira». Sešos atbrauca profesors Džonss. Astoņos akadēmiķis Koževkins. Veltīgi viņi bija braukuši. Uz bērēm.
Mēs viņu sadedzinājām. īstenībā jau vajadzētu viņu izmest lūžņos kā visas citas mašīnas, kas sabojājušās. Bet pēdējās dienās viņš bija iedraudzējies ar tik daudziem cilvēkiem no manas apkaimes, ka es nedz varēju, nedz arī gribēju visiem skaidrot par savu eksperimentu. Krematorija bija pārpildīta, un es nostājos kaktiņā kopā ar abiem zinātniekiem, kuri neviļus pasmīnēja. Cik viegli ir apmānīt savus tuvākos. Cilvēki sanākuši uz mašīnas bērēm. Zinātnieki man ieteica eksperimentu atkārtot. Krematorijas priekšā gaidīja mana meita. Viņa mani apsveica.
— Vai tad tu nesaproti, ka viņš atbildēja? Atbildēja nomirdams. Bet pirms tam viņš dzīvoja — dzīvoja pilnvērtīgu un gudru dzīvi, mīlēja cilvēkus, un tie mīlēja viņu. Vai tad vispilnīgākā atbilde nav pati dzīve, kuru mēs nedrīkstam noplicināt? Un vai lielākā gudrība nav nāve pēc pilnvērtīgi nodzīvota mūža?
Meita iepazīstināja mani ar savu līgavaini. Nu es sapratu, kāpēc viņa to dara tik vēlu. Jauneklis strādāja tai pašā Mēness stacijā, kur senāk mans vīrs. Viņš bija jauks puisis. Trijatā mēs devāmies mājup. Visa ģimene. Pirms nedēļas es viņus abus būtu padzinuši. Man nepatīk šie Mēness cilvēki. Kāpēc? Par to neesmu domājusi. Tāpat kā daudzi citi cilvēki, es visu mūžu savu uzmanību esmu koncentrējusi tikai uz to, kas noris manās smadzenēs. Meitai varbūt ir taisnība. Manas bioloģiskās sistēmas dezintegrācija savā ziņā patiesi var būt atbilde. Bet šādu pašu atbildi mums jau eksperimenta sākumā īstenībā deva Anežkas Novākovas smadzenes. Dzīves mākslu mēs pēdējā laikā tiešām esam pametuši
novārtā. Tā ir māksla, nevis zinātne. Un tai ir vajadzīga visdziļākā gudrība.
Man ienāea prātā, ka šādu atziņu var gūt arī vidēji gudra cilvēka smadzenes.
Tāpēc es atmetu savus eksperimentus ar bioloģiskām sistēmām.-
Tarzana nāve
dīvainais pērtiķis
Tas nebija pērtiķis. Cilvēki visapkārt smējās, klaigāja, meičai, kas sēdēja man blakus, bira — asaras, viņa raustījās kā krampjos; priekšējā rindā kāds kungs bija gluži sarkans, bet no viņa sievas mutes plūda tādi brēcieni, kas drīzāk atgādināja sāpju vaimanas. Visi skatījās uz manēžu. Radījums, kas tik Joti atgādināja šimpanzi, uz maza galdiņa tur spēlēja kārtis pats ar sevi. Pats sevi viņš turēja aizdomās par mānīšanos, pats sevi centās apzagt un pats ar sevi dzīrās kauties. Ik mirkli viņš kūleņiem pārmetās no labās
puses uz kreiso, ik mirkli tēloja citu lomu, izlietodams savas kājas tā, kā to mēdz pērtiķi: izbāza tās pa galda apakšu un no otras puses pagrāba kārti, ko roka bija uzmetusi galdā. Un tomēr tas nebija pērtiķis. Viņš smēķēja resnu cigāru, tāpat kā slavenais šimpanze, kas piederēja Bosmaijeram, Orānijas prinča zooloģiskā dārza direktoram. Bet tas šimpanze savus cigārus drīzāk zelēja, kamēr šis radījums smēķēja ar tādu kāri kā īsti izsmalcināts tabakas cienītājs, nokratīdams pelnus manēžas smiltīs, līdz beidzot traka niknuma lēkmē iegrūda cigāra degošo galu taisni sejā savam iedomātajam pretspēlētājām. Tad viņš nosvieda cigāru, pārmeta kūleni, ieņēma sava pretinieka vietu, saķēra seju un kunkstēdams klunkuroja uz izeju. Uz rokām balstīdamies, kūkumu uzmetis, viņš lēca projām, pievilkdams kājas, it kā tās viņam tikai palīdzētu ātrāk nozust; šimpanze parasti dara tieši tā. Bet šis te nebija šimpanze. Vibapkārt cilvēki sajūsmā plaukšķināja, meiča man līdzās vēl arvien nespēja atjēgties, tik vareni viņai bija patikusi šī cilvēka karikatūra, šī ņirgāšanās par |audīm, un, to izmantodams, es piecēlos un izspraucos līdz ejai.
Man smiekli nenāca. Visu laiku biju sēdējis nopietns. Tikpat nopietns kā pērtiķis, tas ir, kā radījums, ko mums vajadzēja uzskatīt par pērtiķi.
— Vai jums programma nepatika? — mani panāca aizelsusies biļešu kontroliere apdilušā, ar pūderi apbārstītā halātiņā. Laikam gan aiz taupības biļetes kontrolēja paši artisti, un tā nu vairākkārt atgadījās, ka akrobāts, kam tūliņ vajadzēja uzstāties uz trapeces, dzenāja rokā savu partneri kaut kur pie kases, kur tas patlaban strīdējās ar nerātņa puiku, kas gribēja iekļūt izrādē bez biļetes. Tāpēc izrāde kavējās, skatītāji dusmojās, un man likās, ka jau pati pirmā Knolla cirka uzstāšanās būs galīgi neveiksmīga. Bet šimpanze visu izglāba. Tagad artistiem būs viegli strādāt, tagad publika smiesies par visu. Taču mani tik viegli nevar apmuļķot. Šajā nozarē es šo to saprotu. Neesmu jau gadiem studējis antropoloģiju tāpēc vien, lai galu galā mani tik nejēdzīgi apvestu ap stūri. Viņi noteikti ir pārģērbuši savu klaunu par pērtiķi, un tagad šī ideja ienes labu naudu. Nav ko brīnīties, ka tas radījums prot tik veikli rīkoties ar kājām. Esmu redzējis daudzus kara veterānus, kas zaudējuši rokas un prot ēst, sasukāt matus, apģērbties un vadīt automobili tikai ar kājām.
Galu galā man par to nav nekādas daļas. Man būs milzīgas nepatikšanas tāpēc, ka piecēlos un pametu Hildu, neko nepaskaidrodams. Man taču brīžiem šķita, ka mēs abi te esam lielāka sensācija nekā dresētie šakāļi, kurus demonstrēja izrādes sākumā. Patiešām, gandrīz vai visi skatītāji vairāk vēroja mani un Hildu nekā to, kas notika manēžā. Par laimi es jau mājās biju brīdināts.