,Kāds kungs, tāds kalps. Blēdība blēdības galā. Tālāk stāvēja daži tukši sprosti, kaste ar čūsku un beidzot pavisam nomaļus pērtiķa sprosts. Tas bija iekārtots tāpat kā visi pērtiķu sprosti pasaulē. Spogulīši, kāpnītes, divritenis un raibas lupatiņas, it kā šeit būtu ieslodzīts nevis šimpanze, bet parasti mērkaķi vai paviāni. Taču visas šīs ierīces stāvēja pamestas, jo pērtiķis, pareizāk, tas radījums gulēja sprosta kaktā, pagriezis seju pret sienu; rokas tam bija saslēgtas dzelžos, kādus senāk uzlika cietumniekiem, pie kājām piekārta milzīga dzelzs lode, par kādu esmu dzirdējis tikai stāstos, kur attēlo viduslaiku katorgas cietumus. Nekur pasaulē pērtiķus nemēdz iekalt tādos dzelžos. Šīs ierīces paredzētas tikai cilvēkiem. Aiz tīras nejaušības Hilda man bija likusi nopirkt piparmētru konfektes. Ar tām man vēl bija pilna kabata. Izvilku vienu, iztinu, kārdinādams nošmaukstināju lūpas un iesviedu gardumu sprostā. To darīdams, es, protams, visu laiku raudzījos apkārt, vai neparādīsies cirka īpašnieks vai kāds strādnieks. Viss likās mierīgi. Tikai Tarzāns, kā viņu te saukā, gulēja kakt'ā, kur neiespīdēja mēness, un nelikās ne zinis par manām konfektēm. Nošmaukstināju atkal un šoreiz iesviedu sprostā veselu sauju, tad sāku ar viņu runāt, sāku viņu lielīt.
— Labs, labs … Drav … Nice … Nāc šu, komm her, come… — es mēģināju šo radījumu pielabināt visādās valodās. Viņš tomēr nekustējās, kamēr nepabikstīju viņu ar nūju.
Tā jau parasti rīkojas ar dzīvniekiem. Ja tie neklausa ar labu, mēs darām tiem sāpes. Tīri nejauši te bija nosviesta kāda kārts. Bet, tiklīdz es radījumam piedūros, viņš pielēca kā nelabais, nostājās uz pakaļējām ķetnām, tas ir, uz savām kājām, un sāka dauzīt sev pie krūtīm, kā to mēdz tikai pērtiķi. Stāsta gan, ka tas esot tikai gorillu paradums, taču kā Šveinfurts, tā Pashens, visslavenākais pagājušā gadsimta pērtiķu mednieks, mums paskaidro, ka arī pieaudzis šimpanze tādā veidā gatavojoties cīņai. Pēkšņi viņš ieklupa režģos, tā ka viss sprosts nolīgojās, es vairs nepaspēju atlēkt nost, un viņam izdevās pārplēst manu piedurkni. Viņš mani pat drusciņ saskrāpēja. Desmit mārciņu smago svaru bumbu, kas viņam karājās pie kājas, viņš mētāja, it kā tā būtu futbola bumba.
Acīmredzot cirkā tādi trači jau ir zināmi. No furgona izlēca pats saimnieks, no telts steidzās strādnieki un artisti, atskrēja pat lauvu dresētāja ar savu begemota ādas pātagu. Viņa tūliņ metās Tarzānam virsū. Bet viņai nebija visai daudz laika. No cirka plūda ārā skatītāji, tie sāka ar viņu rāties, dažas dāmas skaļi spiedza, citi sodījās par tādiem nežēlīgiem cilvēkiem. Es laikam biju izjaucis izrādi. Aizbēgu no turienes taisni pa laukiem un, vēl īsti nepazīdams apkārtni, klīdu vairākas stundas, līdz daži zemnieki parādīja man ceļu.
Mājas priekšā mani gaidīja Hilda. Mūsu muzejs atradās villā, ko tam bija novēlējusi kāda vietējā miljonāre. Villa bija celta gotiskas katedrāles stilā un mirdzēja gluži kā jauna. Proti, nesen tā bija restaurēta. Hilda panācās nost no ozolkoka vārtiem, pie kuriem bija atslējusies, un iecirta man pļauku. Ar to beidzās mūsu pazīšanās. Man vismaz tā likās. Tarzāns gan laikam šodien dabūja vairāk.
Tonakt es negulēju. Biju nolēmis uzrakstīt Knollam vēstuli. Tajā es vispirms lūdzu, lai viņš šo dīvaino dzīvnieku pārdod mūsu nodibinātajam zooloģiskajam dārzam. Piedāvāju Knollam visaugstāko cenu, jo labi zināju, ka viņš piedāvājumu noraidīs. Bet, ja tā notiktu, tad pieprasīju, lai viņš atsūta mums visus pierādījumus: kur, kā un kad viņš pircis minēto dzīvnieku; ja viņš nepierādīs, kā dzīvnieku ieguvis, un nebūs ar mieru noslēgt pārdošanas līgumu, es ziņošu par visu šo atgadījumu policijai, jo domāju, ka viņš ieslodzījis savā sprostā cilvēku, nevis pērtiķi, kaut arī šis cilvēks uztraukumā dauza sev pa krūtīm. Es taču biju ievērojis, ka Tarzāns ieģērbts jocīgās peldbiksītēs un īpašā jakā, lai no nejaušu novērotāju acīm noslēptu visas svarīgākās pazīmes, kas apliecinātu piederību pie cilvēku dzimuma — vispirms to, ka viņam nav apspalvojuma. Tāpēc man gan liekas, ka esmu ticis uz pēdām noslēpumainam noziegumam, nevis atradis svešzemju pērtiķi. Katrā ziņā es cerēju, ka kļūšu par ievērojamu personu.
Pēc tā taču cilvēks īstenībā tiecas visu mūžu. Tāpēc man bija vieglāk paciest šefa apvainojumus, kurš jau nākamajā dienā mani izdzina no gaišās darbistabas rāpuļu nodaļā un nometināja pagrabā pie minerālu kolekcijām, kur cauru gadu netika kurināts, laikam gan aiz bailēm, ka neizkūst kristāli un stalak- tīti. Šefs pieņēma arī otru praktikantu, kas bija vietējais, no šā paša apgabala. Jaunais darbinieks bija vācietis un jau otrā dienā sāka parādīties sabiedrībā kopā ar Hildu. Drīz vien viņš jau stūma arī bērnu ratiņus. Mani visi ignorēja un pacieta tikai tāpēc, ka es par velti strādāju caurām dienām. Jā gan, toreiz, trīsdesmitajos gados, kad tas viss notika, valsts ierēdņiem vajadzēja veselu gadu praktizēties bez algas. Viņi droši vien taisījās pēc gada mani padzīt un pieņemt jaunu praktikantu, lai veselu gadu to nokalpinātu un tad beidzot aiztriektu. Bet viņi bija pārrēķinājušies. Visi. Jo iznāca pavisam citādi. Un iemesls bija tieši Tarzāns
Viešņa no Vestenda
Nepacietīgi gaidīju Knolla atbildi. Katru rītu cerību pilns apsveicu pastnieku. Varbūt viņš beidzot nes vēsti, kas pārvērtīs manu dzīvi. Bet ilgi nekā nebija. Rakstīt vēl vienu vēstuli man likās muļķīgi. Tā jau būtu izspiešana. Vai tiešām vajadzēs iet uz policiju un ziņot tai par savām aizdomām? Man bija grūti saņemties un to izdarīt. Biju taču priecājies, ka pats būšu tas detektīvs, kas noslēpumu atklās. Vai tagad man jāatdod noslēpums policistiem? Vislabāk jau būtu aizbraukt pie Knolla. Bet viņa cirks likās pavisam pazudis. Varbūt aizbraucis uz ārzemēm, uz Vāciju. Visā plašā apkaimē par cirku vairs neko nedzirdēja. Pamazām eš sāku piemirst savas cerības un mierināju sevi ar domām par to, ka īsts filozofs neiejaucas dzīves ritumā, bet apmierinās ar notikumu novērošanu un aprakstīšanu. Tomēr piedzīvojumu alkas cilvēkiem ir asinīs. Grūti man bija pret tām cīnīties.
Tikmēr Hilda bija saķildojusies ar jauno praktikantu, un tā man atkal atmirdzēja cerība. Šefs sāka atņemt manu sveicienu un pat uzslavēja mani, kad reiz atbrauca mūsu priekšnieks, nodaļas vadītāja radinieks.
— Esmu jums piedevusi, — Hilda reiz iedrāzās manā darbistabā un apsēdās uz galda. — Uz jums jau nevar dusmoties, — viņa sacīja, smaidīdama neatvairāmu smaidu, kamēr nezināmā tēva bērns brēca ārā ratiņos. — Un jūs kopš tā laika tik ļoti ciešat, ka man jūsu žēl, Andrē …
— Mani sauc par Jindržihu, — es aizstāvējos.
— Ak tu, jaukais Jindržih …
Es atkāpos līdz pašām durvīm. Es būtu izlēcis pa logu, ja vien darbistaba neatrastos pagrabā. Jau iztēlojos, kā Hildas tēvs aiz durvīm gaida, lai pārsteigtu mani iri flagranti.