Bet mūs pārsteidza pavisam kāds cits.
Pie manis ienāca ādas mētelī ģērbusies jaunava ar automobilista cepuri galvā; jau no pirmā acu uzmetiena viņa likās skaista. Bet, kad biju palīdzējis viņai novilkt mēteli un kad viņa bija noņēmusi savas aizsargbrilles, manā v priekšā parādījās Holivudas zvaigzne vai Parīzes modes tērpu demonstrētāja; nekad nebūtu domājis, ka pasaulē maz var būt tik daiļas sievietes. Viņai bija iegarena seja ar Helām brūnām acīm, gaiši mati, taisns, grieķisks deguns un Praksiteļa statujas augums.
— Džīna Džonsa … — viešņa nosauca man savu vārdu. Bet uz Hildu viņa tikai acis pameta. Hilda apklusa un sarāvās gluži maziņa, tikpat kā varde no čūskas skatiena. — Esmu atbraukusi sakarā ar jūsu vēstuli, — un viešņa aizdedzināja ārzemju cigareti garā iemutē, bez uzaicinājuma apsēdās, ievilka dūmu, pārmeta vienu kāju pāri otrai un tad atkal pavērās uz Hildu. Vairāk nekas nebija vajadzīgs.
— Netraucēšu jūs… — Hilda aši noteica un gandrīz skriešus izmetās ārā; viņa, protams, bija ievērojusi angļu akcentu un sapratusi, ka pie mums ieradusies ārzemju viešņa, kas vāciski runā diezgan vāji.
— īstenībā mani sauc par Regīnu … — mana viešņa sacīja. Viņa tiešām izskatījās pēc karalienes. Bet es nepratu viņai to pasacīt. Ja pie durvīm nebūtu manas vizītkartes, viņa laikam nemaz nezinātu, kas es esmu. Diezin kāpēc nekādi nespēju dabūt pār lūpām savu vārdu.
—> Knolls man iedeva jūsu vēstuli. Es arī interesējos par šo … — viņa bridi apklusa, tad ar acīm redzamu nepatiku pabeidza, — r- … šo Tarzānu. Tāpat kā jūs, ticu, ka tas ir cilvēks. Bet sabiedroto man kļūst arvien mazāk, — Džina man uzsmaidīja. Uzsmaidīja pirmo reizi. Ar šo smaidu viņa mani uzmundrināja. Līdz šim man.tā vien likās, ka viņai Viss līdz kaklam apnicis. Tagad man bija pierādījums, ka viņa par mani interesējas un atbraukusi tieši pie manis.
— Es ar prieku jums palīdzēšu, — tīri brīnums, kā es to pateicu īstajā brīdī. Pēkšņi jutos pavisam citādi. Kad cilvēkam uzsmaida Holivudas zvaigzne, viņš tūliņ kļūst mazliet pašapzinīgāks.
— Es ticu, ka tas ir cilvēks, pat labi zināms cilvēks, — Džīna nolika uz galda fotogrāfiju, kurā bija redzams smokingā tērpies liela auguma vīrietis. — Jaunais barons Hope. Vai jūs neatsēstos? — viņa man uzsmaidīja vēl burvīgāk. Nekas cits jau man neatlika, kā vien apsēsties. Jo tiešām bija grūti šai smalkajā džentlmenī pazīt cilvēkpērtiķi, kuru nesen biju redzējis sprostā. Man radās aizdomas. Kaut tikai es galu galā nekļūtu par upuri kādam ārprātīgajam.
— Izstāstīšu jums visu šo atgadījumu. Ziniet, nekā sevišķa tajā nav. Jūs taču bērnībā esat lasījis Kiplinga «Džungļu grāmatu»? Vai Mauglis jums šķita kaut kas sevišķs? Indijā bieži gadās, ka cilvēki, bada dzīti, pamet savus bērnus džungļos, un reizēm tos izaudzina zvēri. Kādreiz pat lauvas.
Pirms trim gadiem Bombejā esot atrasts lauvu cilvēks, kas izturējis gūstā vairākus mēnešus. No Halebas ziņoja, ka pirms diviem mēnešiem nomadi tur atveduši gazeļu cilvēku, kurš gadiem dzīvojis kopā ar gazeļu baru, pārticis ar zāli, bet no vajātājiem glābies, skriedams milzīgiem lēcieniem. Un kas zina, kas notiek Āfrikā, kur atsevišķās ciltis nemaz neskaita, cik viņu piederīgo pazūd džungļos? Cilvēks viegli piemērojas apstākļiem. Ja viņš spēj piemēroties mūsdienu civilizācijai, kāpēc tad viņš nespētu piemēroties, teiksim, lāču dzīves veidam, ja viņš piedzimst un tiek no mazotnes tajā audzināts? Tarzāns ir tikai visplašāk pazīstamais šādu cilvēku pārstāvis. Bet barons Hope — visievērojamākais, — Džīna nopūzdamās piemetināja. — Viņam pieder daudz muižu Austrijā, Vācijā un Čehijā. Viņa dzimtai ir slavena pagātne, brīnos, ka jūs to nezināt. Šī dzimta ir pazīstama visās Eiropas aristokrātu aprindās. Un šāds cilvēks tēlo šimpanzi Knolla cirkā.
Džīna runāja aizvien ātrāk; likās, viņa vairs nevar savaldīties vai arī atkārto savu stāstu jau kuro reizi. Visu laiku viņa raudzījās manī ar to pašu valdzinošo smaidu. Šķiet, viņai gribējās pat satvert mani aiz rokas, bet mani pārņēma arvien lielākas bailes. Par ārprātīgu es viņu vairs neturēju, drīzāk domāju, ka viņa ir krāpniece, kas ieradusies, lai ievilktu mani kādā bezgalīgā prāvā par īpašuma tiesībām un tādējādi galīgi izputinātu. Pēkšņi es gandrīz vēlējos, kaut Hilda atgrieztos. Taču to e$ nesagaidīju, lai gan droši zināju, ka viņa aiz durvīm klausās. Todien nosēdēju kancelejā līdz vēlai naktij. Džīna savā sporta «jaguārā» bija atbraukusi tikai tāpēc, lai izstāstītu man visu notikumu, viņa negribēja, lai es viņu pacienāju, negribēja, lai es ko jautāju, Vēlējās vienīgi, lai viņu uzklausu. Tas bija pats mazākais, ko biju ar mieru viņas labā darīt. Tas taču man neuzlika nekādus pienākumus, bet prieku man sagādāja jau tas vien, ka varēju raudzīties šajā sievietē.
— Visjaunākais ir tas, ka nespēju baronu glābt. Pie jums atbraucu aiz izmisuma. īstenībā antropologs man nemaz nav tik vajadzīgs. Man taču ir kaudzēm izziņu un apliecību no visādiem zinātniekiem, man vajadzīgs entuziasts, kurš mēģinātu glābt baronu, kurš mēģinātu man palīdzēt. Mans liktenis ir saistīts ar baiona likteni. Mēs bijām nodomājuši apprecēties. Esmu barona līgava. Mēs iepazināmies pirms vairākiem gadiem, kad sera Vezerola ekspedīcija apmeklēja Āfriku.
Uz melno Āfriku
Tajā ekspedīcijā es pieteicos aiz izmisuma. Ja jau vēlos jūsu palīdzību, tad jāizstāsta viss. Esmu skaista, to es zinu, kopš mazotnes man visi to apgalvojuši. Vecāki man dzītin iedzina to galvā, es nekad neko ļaunu nedarīju, bet viņi uzmanīja katru manu soli. «Vīrieši tieksies nodarīt tev pāri, jo tu esi daiļa,» viņi man skaidroja. Viņi domāja, ka pat divdesmit gadu vecumā man vajadzīga apsardzība. Taču īstenībā man centās darīt pāri nevis vīrieši, kā šķita manai mātei, bet gan sievietes. Sievietes izsmēja mani, kāroja mani iznīcināt. Tas sākās jau skolā. Neglītās biedrenes un vecā skolotāja — visas bija apviet nojušās pret mani. Tiklīdz es izteicu kādii vārdu, visa klase jau smējās, tiklīdz pakustējos, mani vēroja neskaitāmas skaudīgas acis.
«Skaistums vēl nav viss, Džonsa,» direktore ļauni sacīja. Drīz vien es sāku baidīties no deju vakariem, jo bieži gadījās, ka daža laba skaudīga meiča, kurai stundām vajadzēja gaidīt vienu vienīgu deju, aiz atriebības pārplēsa man ņieburu vai uzmina uz garās kleitas malas, uzzīmēja uz muguras ķēmīgu purnu vai tualetes istabā izplucināja matus. Pamazām man izgaisa katra patika rādīties sabiedrībā, un mana māte ar to bija ļoti apmierināta: viņa vēl nebija nemaz veca un jutās nepatīkami aizskarta par to, ka sabiedrībā visi raugās uz mani, nevis uz viņu. Darbā es nebiju nekur liekama. Protams, slavens modes salons mani pieņēma demonstrēt modeļus, bet es nevarēju paspert ne desmit soju, kad man jau sāka reibt galva no daudzajiem naidīgajiem skatieniem, kas šaustīja manus plecus, krūtis un visu miesu kā ar ugunīgām, kvēlojošām pātagām. Nezinu, kāpēc cilvēki tā apskauž skaistules; apgalvoju jums, ka skaistums ir vislielākais posts, kāds vien var pie meklēt cilvēku, tas ir ļaunāks nekā kupris. Vēl tagad esmu priecīga, ja varu aizsegt seju kaut vai ar aizsargbrillēm, un cauru gadu es braucu sporta mašīnā tikai tāpēc, lai varētu valkāt šo cepuri, lai nebūtu redzama, lai neviens nelūkotos man pakaļ un lai es kaut brīdi varētu atpūsties no visiem šiem skatieniem, no šā lāsta.
No vīriešiem baidījos tāpēc, ka tie alka iegūt mani ar varu, bet man vajadzēja gaidīt izdevīgu partiju, kura būtu cienīga tādas jaunavas, kāda es biju; no sievietēm baidījos tāpēc, ka tās mani neieredzēja. To es vairs nespēju paciest, es laikam vairs nebūtu darbā izturējusi, īpaši toreiz, kad tur bija nolēmuši, ka man jādemonstrē jauns apakšveļas fasons. Uzteicu darbu un piesacījos sera Vezerola ekspedīcijā, kas devās uz Ekvatoriālo Āfriku gūstīt pērtiķus. Darīju to ne jau pērtiķu dēļ, kaut gan slepšus, lai māte nezinātu, mājās izlasīju veselu kaudzi grāmatu par zooloģiju. (Redziet, māte domāja, ka skaistulei nepiestāvot pārāk daudz lasīt.) īstais iemesls, kāpēc pieteicos Vezerola ekspedīcijā, nebija arī tas, ka man nevajadzēs baidīties no sava priekšnieka doktora Millera, kas bija neizsakāmi neglīts vīrietis ar sīkās, nejaukās grumbās sarauktu seju, it kā viņa galvaskausam būtu uzmaukta kāda cita, daudz lielāka un resnāka cilvēka āda. Darīju to visvairāk tāpēc, ka ekspedīcija taisījās iebrukt «ņamņam» cilts teritorijā, tā dēvētajā pērtiķu paradīzē, kur mitinās galvenokārt šimpanzes, kurus Sudānas