— Vai nepalīdzēsim viņam? — Presls sacīja, raudzīdamies apkārt pēc kāda ieroča. — Es jau gaidīju, ka robots tik viegli nepadosies. Var būt, ka vajadzēs zvanīt uz institūtu vai policijai.
Presls mani nobiedēja. Rozums to diezin vai izturētu. Patlaban viņš savā istabā klaigāja vēl skaļāk nekā iepriekš. Varēja gandrīz atšķirt vārdus, bet brīžam likās, it kā viņš pats sev atbildētu vai arī viņam atbildētu kāda cita balss. Visas šīs fantastiskās izdomas bija arī man gandrīz vai sajaukušas galvu.
— Pagaidiet tepat. Es paskatīšos. — Presls negribēja mani laist, dzīrās iet manā vietā, man vajadzēja bēgšus aizbēgt uz vīra kabinetu,
— Ej prom, man jātiek galā vienam … — vīrs uztraukts man uzkliedza. Viņš nemaz nerunāja pa telefonu, viņš staigāja pa istabu, noraisījis tauriņveidīgo kaklasaiti, ģērbies vienā kreklā, kas elkoņos bija pārplēsts; gluži neapzinīgi es ar acīm meklēju viņa pretinieku. Izskatījās tā, it kā Rozums nupat būtu kāvies. Tomēr istabā viņš bija gluži viens.
— Es neko neesmu nodarījis. Neko neesmu piesavinājies. Es taču esmu institūta direktors … — viņš aizstāvējās tikpat kā tiesas priekšā, un tad pēkšņi es izdzirdēju mazliet citādu balsi: — $et viņš taču man ticēja, viņš mani mīlēja, es viņa priekšā vienmēr tēloju ideālu zinātnieku, man nebija tiesību to darīt…
— Muļķības, — atkliedza otra balss, un, aizvērdama durvis, es atcerējos brīnišķīgo notikumu ar Džīkila kungu un Haida kungu, šo klasisko Stīvensona brīnumstāstu par personības pārdzimšanu jaunā veidā. «Ir tā, it kā strīdētos Džīkils-Rozums ar Haidu-Ro- zumu,» es nodomāju. Tā nemaz nav aplamāka iedoma kā Rozums versus robots.
— Man šķiet, ka galu galā slims ir viņš pats, — es patlaban sacīju Preslam, kad man aiz muguras sāka gāzties apkārt mēbeles. Mēs dzirdējām, ka Rozums triec pret grīdu jaunās, dārgās mēģenes.
— Es nekad neesmu bijis slims … — Nu es vairs nespēju Preslu aizturēt.
Manu vīru mēs atradām starp laboratorijas lauskām. Kas gan viņā tagad pazītu vakarējo veiksmes apstaroto docentu!
— Pietiek tēlot komēdiju, Presi. Jūs taču negribēsiet mani nobeigt. Labi, jūs esat uzvarējis. Uzvāri mums tēju, mēs taču vēl neesam pat brokastojuši.
Es vārīju tēju, atstājusi durvis vaļā, jo negribēju palaist garām nevienu vārdu.
— Padodos, dariet ar mani, ko gribat, — mans vīrs turpināja.
— Bet kur ir jūsu robots?
— Mitējieties taču! — Rozums atkal sāka kliegt. — Nolādēts, jūs taču labi zināt, ka robots eksistē tikai jūsu iedomās. Jūs esat ļoti gudrs, to esmu zinājis allaž. Labi, Presi, paziņosim par to atklātībai. Es visiem izstāstīšu, ka mana atklājuma autors īstenībā esat jūs, ka ideja pieder jums, ka es guvu panākumus, tikai izmantodams jūsu koncepciju. Pietiek…
Nevarēju pagriezties, jo man patlaban vārījās ūdens. Ak tā tas ir. Tātad stāsts par Capeku ir tikai metafora, tikai tāda kā līdzība, lai Presls varētu atgādināt par savām tiesībām. Atgadījumu ar robotu viņš izgudrojis, lai atmaskotu mana vīra pārkāpumu, un svarīgs viņam nebija nekas cits kā vien paša nopelni un panākumi. Presls ir tikpat sīks cilvēciņš kā visi pārējie. Bet kā viņš prata melst par primitīvu dzīvi! Es gandrīz apdedzināju roku. Nevarēju pat gāzi nogriezt, tik ļoti es trīcēju. Istabā man aiz muguras joprojām vēl valdīja klusums.
— Es jūs nesaprotu, — Presls klusām ierunājās.
— Tātad jums vēl nepietiek? Jūs gribat, lai es apsūdzu pats sevi, lai pats sevi atmaskoju un nosaucu par svešu ideju zagli? Biedri, vai jūs neesat pārāk nežēlīgs? Zinu, pats esmu jūs izaudzinājis, pārāk drosmīgi klāstīju jums par jauniem principiem, par nesavtīgu sadarbību, par zinātnes vienotību. Bet vēršu jūsu uzmanību uz to, ka esmu nodevis vienīgi šos principus, vienīgi visaugstāko ideālu. Jūs taču pats zināt, ka kolektīvs darbs zinātnē ir parasts, pats zināt, cik daudz reižu ideja maina savu izskatu, Hīdz iegūst galīgo formu, tāpēc darba biedri nestrīdas par pirmtiesībām un lielākoties darbu paraksta kolektīvs. Biju to aizmirsis, tā laikam ir mana vaina, esmu visu slavu savācis sev vienam pašam un jūs septiņus nobīdījis pie malas. Sajā ziņā tiešām esmu rīkojies kā robots, bet labprāt esmu ar mieru to izlabot. Es paziņošu par to laikrakstos. Tas būs docenta Rozuma un kolektīva atklājums, vai ne? Tātad Rozuma grupas atklājums? Vai arī mūsu institūta atklājums. Atteikšos no sava vārda, tikai neskatieties uz mani tā, neesmu taču izdarījis nekādu noziegumu. Par manu rīcību tiesa man sodu nepiespriedīs, un retais no kolēģiem to vispār būtu nosodījis. Tā taču parasti dara. Kā tad būs?
Es noliku viņiem priekšā tases. Tā būs bijusi baismīga divkauja, ko Rozums nesen izcīnīja savā laboratorijā. Ko gan viņam vajadzēja pārvarēt, ja viņš tagad tā pazemojas sava visjaunākā līdzstrādnieka priekšā! Cik bezgalīgi viņš ir kārojis pēc sava paša panākumiem un pēc sava paša slavas, ja viņš man vēl pirms mirkļa draudēja un ja vēl vakarvakarā dzīrās Preslu ieslodzīt slimnīcā.
— Kopš paša pirmā mirkļa zināju, ka jūs neesat īstais Rozums. Kopš tā mirkļa, kad jūs paskatījāties uz manu nazi… — Presls sacīja, un mans vīrs gandrīz izlēja tēju uz paklāja.
— Ko tu gribi no manis? Puika! Es tavos gados vēl tik tikko drīkstēju mazgāt mēģenes. Kur tu būtu, ja es nebūtu atvedis tevi uz institutu? Ceļos metoties, tev vajadzētu niaii pateikties. Idejas var būt katram. Šajā ziņā tu neesi vienīgais. Svarīgi ir, kurš tās realizē savos eksperimentos, vai saproti? Ja es izmetīšu tevi no institūta, tad varēsi savas idejas ierakstīt skurstenī. Tās nekur nederēs. Dabūsi tikpat smieklīgu galu kā nabaga Capeks, kuru tu gribi uzkārt man kaklā, tāpat kā visi citi bezprāši. Cilvēkiem patīk tēlot izgudrotājus. Tu būsi viens no daudzajiem. Bet es aiztriekšu tevi, ja nemitēsies. Varu tevi iznīcināt pavisam viegli. Jana rīt apliecinās, ka tu mani apsūdzi vienīgi aiz slimīgas greizsirdības. Tu domā, ka es guļu ar viņu, saki vien. Un tāpēc tu to visu esi izgudrojis. Tev nav svarīgs ideāla zinātnieka tēls, kā gribi man iestāstīt, tev nav svarīgas nez kādas cildenas domas, tevi kūda parasta, primitīva, dzīvnieciska greizsirdība, kas ir daudz ļaunāka par manu kļūmi, par to, ka neesmu pareizi minējis autora vārdu. Tev ir divas sejas, tu esi ļaunāks par mani. Tu gribi mani iznīcināt sievietes dēļ, visbanālākā iemesla dēļ, kurš kopš pašiem pirmsākumiem sarežģī cilvēku izziņas vēsturi. Bet es tev to neļaušu.
— Es gribu iznīcināt robotu, gribu iznīcināt sabojātu mašīnu. Jūs kalpojat Rozumam pret viņa gribu.
— Kas tad man jādara, lai tu piedotu? — Rozums gandrīz šņukstēja. Viņš atkal runāja lēnīgajā svētuļa balsī kā lūdzējs, nekliedza vairs un nedraudēja. Viņam tiešām bija divas
balsis. Šādā stāvoklī es viņu nekad nebiju redzējusi. Presls piecēlās.
— Fotokopijas man jau ir rokā. Esmu izšķīries. Nodošu tās drošības orgāniem. Mēs nedrīkstam zaudēt laiku. Rozums jāglābj cik Iespējams ātri. Citādi, būs apdraudēta visa cilvēce … — Viņš pagriezās uz durvīm. Bet tajās parādījās Jana. Es nezināju, ka viņai ir mana dzīvokļa atslēgas. Jana bija ģērbusies gluži jaunā kostīmā, it kā nupat nākdama no modes skates.
— Jums nav jālūdz nekāda piedošana, — viņa sacīja. — f3rošības iestādēs neviens ne- raudzīsies uz Preslu nopietni.- Es jau zvanīju viņa iecirkņa ārstam. Presls taču ir pazīstams psihopāts. Es stāstīju, kā tu draudēji mani nogalināt. Pa telefonu nolasīju tavu vēstuli.