Bet četros atkal kāds piezvanīja. Es neviena negaidīju. Ļāvu zvanan ilgi skar.ēt. Aiz dur- vlm atkal stāvēja divi formas tērpi. Dienesta pakāpes, kā jūs zināt, es neatšķiru.
— Ko biedrs vēlas? — Es runāju ar viņiem tā, it kā būtu atnācis tikai viens cilvēks.
— Vai jūs esat Helēna Glori?
— Es jums reiz jau sacīju, ka tā mani nesauc.
— Vai no rīta pie jums bija biologs Presls? — viņi jautāja tā, it kā biologs būtu Presla kristītais vārds. Biologs Presls.
— Jā. Bet viņš nav zaudējis prātu, — es ātri atbildēju. — Jūs veltīgi noņematies ar izmeklēšanu. Es jau apspriedos ar ārstu.
— Viņš nav zaudējis prātu.Viņš ir miris…
Šoreiz viņi mani nekur neveda. Viņi pierakstīja visu turpat gaitenī. Liecinieku viņiem nevajadzēja. Dzīvokļa saimniece esot pastāstījusi, ka Presls atbraucis pie mums. To viņš esot vairākkārt ar uzsvaru atkārtojis, it kā nojauzdams, ka tas viņam būs liktenīgs brauciens.
«Tas tiešām arī bija liktenīgs,» es domāju, atcerēdamās Presla aizdomas. Vai Rozumam tiešām ir vara pār dzīvību un nāvi? Vai viņš ir ne vien radītājs un glābējs, kāds bija dievs, bet arī ļaunuma iemiesojums, kāds senāk bija sātans?
— Viņš nav miris nelaimes gadījumā, vai ne? — es vaicāju atnācējiem. — Tā nav ne pašnāvība, nedz autokatastrofa?
Abi ziņkārīgi paraudzījas manī. — Ta ir bioloģiska nāve, kaut gan viņš vēl bija jauns.
— Infarkts. — Šoreiz viņi zināja skaidri, kas tas ir. — Tā vismaz domā ārsts pēc līķa apskates. Viņš neapdomīgi izbraucis ielu krustojumā. Laikam kaut kur pārlieku steidzies. Viņš apturēja visu kustību uz ielas, bet, kad tuvākie šoferi piegāja pie mašīnas, tie ieraudzīja, ka viņš miris.
«Tātad viņš tomēr apturējis vismaz dažas mašīnas,» es sevī nodomāju. Tad iedevu abiem vīriem Presla ģimenes adresi. Viņi paši aiziedami aizvēra durvis.
Tā es biju palikusi viena pati cīņā pret robotiem. Tiesa, ir jau iespējams, ka Presls bijis Joti uztraukts, jo viņš taču brauca nodot savu šefu, kuru viņš mīlēja, bet kurš viņu tomēr bija āpzadzis. Ir iespējams, ka viņam pārplīsusi sirds, ka tā bijusi nāve aiz lielām skumjām, aiz sāpēm, kā par to stāsta traģēdijās. Galu galā varbūt ir arī iespējams, ka Presls bijis slims kopš dzimšanas, ka viņam bijusi vāja sirds un viņš pats neko par to nav zinājis; to droši vien rādīs sekcija. Bet sekcija mani neinteresēja, es nevarēju gaidīt tās rezultātus. Pagaidām Presla nāve apstiprina viņa aizdomas. Tagad ir mana kārta. Tagad tikai es vairs stāvu robotam ceļā. Esmu pēdējā, kas zina par viņu, kas zina par šīm aizdomām un spēj iznīcināt robota karjeru, pēdējā, kas spēj glābt cilvēci no Rozuma. Var būt, ka priekšpusdienā viņš mani vadāja pa pilsētu tikai tāpēc, lai novāktu pie malas. Varbūt viņš atsūtīja savā vietā īsto Rozumu, kuru slēpj kaut kur laboratorijā, lai tikai es aizietu no mājas. Ieskrēju Rozuma kabinetā. Neviens vēl nebija piekopis sadauzītos instrumentus un stiklus. Te izskatījās kā pēc īsta kautiņa. Vai tad tiešām tāds būtu noticis? Vai mans vīrs cīnījies ar robotu par Presla dzīvību?
— Rozum! — es kliedzu vēl lielākās izbailēs nekā delegācija tur uz ielas pirms neilga laika. — Rozum! — Pārmeklēju visu istabu, bet neko, protams, neatradu. Ja aizdomas ir pamatotas, tad Rozums droši vien strādā labākā laboratorijā, bet, ja viņš tiešām te bijis, tad viņam vajadzēja aiziet, jo te viņš visu iznīcināja. Iespējams, ka viņš vēl arvien visur sūta savā vietā mašīnu, kas viņam tik lieliski kalpo un ir ar mieru nogalināt visus viņa pretiniekus, novākt pie malas katru, kas apdraud viņa panākumus, arī mani. Zināju, ka tagad būs mana kārta. Un ka man ir jāaizstāvas, lai nu robots eksistē vai ne. Presla nāve bija pierādījums. Viņa hipotēze ir visticamākā. Man pašai tā tagad jāpārbauda.
Rozums strupceļa
Institūtā es ierados, kad svinīgā ceremonija bija pilnā gaitā. Visi bija sapulcējušies pirmā stāva sēžu zālē, kur sen vairs nebija notikusi neviena lekcija, tāpēc vispirms bija vajadzējis cauru rītu noņemties, lai aizvāktu visādas grabažas. Institūts atradās ēkā, ko bija cēlusi jau Kārla Ferdinanda universitāte, un iekārtots visai eklektiskā stilā. Modernie aparāti augšējos stāvos krasi kontrastēja ar krēslu apdilušo plīšu un ar griestiem, ko greznoja ciļņi. Tā vien likās, ka sēžu zālē drīzāk būs jāsastop viņa ķeizariskās augstības valdības padomnieki un docenti ar pensnejiem uz deguna, nevis šie modernie starptautiskie zinātnieki, kas tērpušies nevainojamā vilnas flanelī, un viņu silonā ģērbtās dāmas. Sākumā mani neviens nepazina. Pirms tam es divas stundas nosēdēju pie friziera, liku izgludināt savu kostīmu un nopirku jaunu brošu. Tas bija mana eksperimenta pirmais posms. Eksperimenta mērķis bija pārbaudīt Presla hipotēzi. Ja uzkrāsoju lūpas, kuras mazasinības dēļ man nav visai košas, tad es vēl nebūt neesmu neglīta. Jau uz ielas cilvēki noskatījās man pakaļ. Es papūlējos arī iet. Protams, es eju vienmēr, taču normālā gaitā. Nesoļoju tā, it kā aiz krūšu kaula man būtu iebāzta stieple. Bet tagad es gāju kā baletdejotāja, taisni izslējusies, tā ka visi tūliņ redzēja manas krūtis un gurnus,tāpat kā visām tām sievietēm, kas cenšas sevi izrādīt. Es ienīdu sacensības gurnu gorīšanā; redzēdama tās uz ielas, vienmēr jutos pazemota, taču tagad ar varu centos to darīt pati, jo man vajadzēja patikt, vajadzēja iekļūt šajā sabiedrībā, kas nekad mani nebija interesējusi.
Pirmā atsaucās Olsena kundze. Viņa izgrūda tādu kā vaidu. Tas pauda pa daļai izbrīnu, pa daļai sajūsmu, it kā kundze nupat taisītos ģībt; pēc tam viņa skrēja mani apkampt. Beidzot viņa teicās apjēguši, kāpēc no rīta es viņu pieņēmu tik neuzposta. Tāpēc, ka esot vēlējusies vakarā visus gluži apstulbot. Viņa to man pārmeta. Es nespēlējot godīgi. Es piesaistīšot visu vīriešu acis. Es tos galīgi apburšot. Šoreiz man par tulku bija kāds no Rozuma līdzstrādniekiem. Arī tas izbrīnījies mani aplūkoja. Es esot parādījusies tikpat negaidīti kā Rozuma atklājums.
— Amēba? — es pasmējos. — Sirsnīgi pateicos. Visai glaimojoši tas neskan. Laikrakstos amēba pārāk pievilcīga neizskatījās.
Mans tulks pietvīka. Nekad vēl vīra līdzstrādnieki nebija manā priekšā sarkuši. Mājās viņi uz mani skatījās drīzāk kā uz kalponi un bieži vien aizmirsa pateikties, kad uzvārīju viņiem tēju. Viņiem varbūt šķita, ka tas nav svarīgi, jo viņiem taču vajadzēja debatēt par savām problēmām. Bet tagad šis vīrietis sarkst. Sarkst gluži veltīgi, jo es taču pati uzvedos kā robots. Viņš lūdza piedošanu.