— Vai esat jau beiguši? Esat jau izdomājuši, kā izgatavot zoss aknas no oglēm?
Tātad viņi tagad mehanizēs arī ēdienu. Tad es labāk ēdīšu aļģes, ja vien tās būs dabiskas un īstas.
— Vai mans vīrs ir šeit?
Rozuma robots bija pārsteigts; varēja gandrīz nodomāt, ka tas ir īsts cilvēks. Es atkal sāku svārstīties. Rozums mani ātri ieveda kādā kabinetā.
— Tu tiešām atnāci? Kā lai tev pateicos? Tu zini, cik bieži esmu tevi aicinājis šurp. Bet tu pa visiem šiem ilgajiem gadiem esi atnākusi tikai otru reizi. Vai atceries, kā toreiz tev rādīju klausītavu, kur Einšteins, Prāgā uzturēdamies, lasīja lekcijas?
To es vairs neatcerējos.
— Nezinu, vai sagādāšu tev prieku, — es viņam sacīju. Protams, tas bija robots. Atmiņai ir jābūt robota galvenajai īpašībai. Viņš vienmēr atsaucas uz atmiņām. Kā visprecīzākā kartotēka viņš rūpīgi reģistrē katru Rozuma dzīves mirkli. — Esmu atnākusi tevi šantažēt. — Jā, es nedrīkstu tūliņ rīkoties kā Presls. Ir taču iespējams, ka Presls tiešām uzstājās pret Rozumu Janas dēļ, varbūt viņš tiešām tikai aizsargājās un kāroja pēc personiskajiem panākumiem, gribēja tikai sodīt zagli. Varbūt viņš mēģināja atgūt savas tiesības ar tādu pašu varmācību, ar kādu ļaundaris šīs tiesības piesavinājies. Viņš varbūt nemaz negribēja varmācību novērst.
— Presls ir nogalināts… — es klusi sacīju.
— Miris. — Tātad Rozums jau visu zināja. — Tieši tāpēc priecājos, ka esi atnākusi. Es jau baidījos, ka tu atkal visam sameklēsi ļaunu izskaidrojumu.
— Es tev visu izskaidrošu ļoti labi. Tu savu atklājumu esi nozadzis un tad dabūjis nost no ceļa vispirms Capeku, bet tagad Preslu, jo viņi to zināja. Es esmu pēdējā lieciniece. Varu tevi iznīcināt. Un es to arī izdarīšu.
Es apsēdos uz galda, pārmetu kāju pār kāju un sāku pūderēties, kā allaž esmu lasījusi dēku romānos, it kā es būtu Matas Hari robots.
— Tu labi zini, ka tā nav taisnība. Capeks nomira aiz vecuma. Man jau ir sekcijas rezultāti. Bet Presls aiz nejaušības. Viņš bija briesmīgi uztraukts, tu pati to redzēji. Tādā stāvoklī viss var atgadīties. Mums tomēr vajadzēja pie viņa izsaukt ārstu. Šīs fantastiskās iedomas. Tikai tagad tās kļūst izskaidrojamas, vai saproti? Šī slimība droši vien viņu mocījusi jau agrāk, tāds kā delīrijs vai drudzis, kas viņam aptumšoja prātu tāpat kā tīfa gadījumos. Viņa nāve visu izskaidro. Tikai Karels viņu varēja glābt. Viņa vieta bija slimnīcā. Es viņu neesmu nogalinājis. Vai tu domā, ka to ir tik viegli izdarīt? Ka cilvēku var nonāvēt tāpat, kā izdzēš sveci? Cilvēks pretojas nāvei ar visiem muskuļiem, visiem orgāniem, ar visu savu būtni. Nogalināt nav tik vienkārši kā turēt aizdomās. Mūsu smadzenes vienkāršo visas parādības, tas ir mūsu izziņas paņēmiens. Bet tā vēl nebūs patiesība. Pat ja es esmu atklājis paņēmienu, kā radīt vienšūni, tad tomēr vēl nezinu, kā to nogalināt. Flemings pēc penicilīna atrašanas baktērijas radīt tomēr nespēja. Tā ir absurda iedoma. Tāpat kā par robotu. Tas viss ir dabiskā sakarā ar pirmsnāves stāvokli, ar agoniju.
— Var būt, ka tas ir absurds, bet tas notiek jau otru reizi. negribu gaidīt nākamo absurdu. Viņu nāve nāca tev par labu …
Rozums uztraucās.
— Paskaties jel man acīs. Ko tu ar to domā sasniegt? Kāpēc esi šeit? Zinu, ari tev pašai liekas, ka esi saposusies uz masku balli, es taču tevi pazīstu. Tu vēl esi mana sieva. Tu nedrīksti pret mani izturēties, kā bende izturas pret noziedznieku. Es vēl neesmu neko nodarījis, es gan varētu gaidīt, ka tu solidarizēsies ar mani, palīdzēsi man, kaut arī es būtu šo to nogrēkojies.
— Man jāaizstāvas. Šorīt tu sacīji, ka iznīcināšot mani. Preslam tu arī draudēji. Un viņš ir miris.
Rozums kļuva nopietns.
— Ko tu gribi? Kā tu mani vēl taisies pazemot? Vai tad man ari tavā priekšā būs jātēlo absurdā komēdija par robotu? Es tūliņ paziņošu, ka atklājumu izdarījis Presls. Pēc brīža sāksies preses konference.
— Tu varēji to paziņot jau ministrijas sēdē. Tu varēji aizsūtīt pakaļ Preslam, kad viņi pēcpusdienā sabrauca pie mums limuzīnos …
Es aizvēru pūdernīcu. Rozums satriekts stāvēja manā priekšā. Gandrīz kā cilvēks. — Mūsu laikmets ir absurds, Rozum, tāpat kā tu. Jau tas vien ir absurds, ka cilvēks simt kilometru attālumu paveic stundas laikā un viņam nenolīst ne pilīte sviedru. Kustībai taču vajadzētu nogurdināt cilvēka organismu. Jau tā vien īstenībā ir nejēdzība, ka es pagriežu slēdzi un pēkšņi kļūst gaišs, jo par gaismu man vajadzētu cīnīties ar tumsu. Kādu cenu mēs maksājam par šiem absurdiem? Mūsu maņu orgāni taču pastāvīgi ir pielāgoti lēnai, nogurdinošai kustībai un cīņai, kurā jālej sūri sviedri. Mēs esam nodevuši sevi robotu rokās. Fui!
Es nolēcu no galda.
— Tātad tu gribi šķirties? — Rozuma balsī izskanēja gandrīz cerība. Vai viņš būtu tik naivs? Vai domā, ka man nav acu?
— Nē. Vēlos daļu no taviem panākumiem … — To taču laikam vēlējās arī Presls. Tā taču es biju domājusi, vārīdama tēju: Presls atnācis tāpēc, ka viņš nobīdīts pie malas. Tāpat kā es. Rozums gavilēja:
— To esmu tev piedāvājis visu mūžu. Tā jau mēs pašā sākumā gribējām dzīvot. Tu strādāsi kopā ar mani. Zinātne ir brīnišķīga. Orientēties pasaulē un īstenībā — tas ir tāds piedzīvojums, kas mums pilnīgi aizstās tavu nogurdinošo kustību un cīņu. Senāk cilvēks tumsā izšķīla dzirksti no akmens,^ tagad viņš orientējas ar radara palīdzību. īstenībā tas ir viens un tas pats, tas ir tas pats senais orientēšanās, medību, dabas pārspēšanas instinkts.
— Tagad mēs šķiļam dzirkstis ar neitrona bumbām.
Rozums sadrūma.
— Ko tu īsti vēlies?
— Vēlos pati savu karjeru. Tagad tev laiks būs. Tu vairs tik daudz nestrādāsi. Uz ārzemēm nebrauksi. No Janas šķirsies. Jendu ņemsi atpakaļ mājās. Bet es atkal sākšu spēlēt… — Rozums dziļi nopūtās. Bet varbūt uzelpoja? Vai viņš vairs nebaidās? — Domāju, ka tev varbūt vairs neuzticēs pētījumus, ja tu tagad paziņosi, ka tas īstenībā ir Presla atklājums.
Varbūt viņš tomēr ir tikai cilvēks. Viņš man uzsmaidīja.
— Esmu tev pateicīgs. Zini, pēdējās dienās pārdzīvoju tādus savādus brīžus. Tā laikam gan būs vislabāk. Paklausīšu tev. Piederēšu ģimenei. Citāda dzīve man laikam nav piemērota. To es sapratu šajā pēcpusdienā. Tad es mirkli jutos laimīgs. Tāpēc, ka biju no visa aizgājis..
— Kur tas bija?
Rozums izlikās nesaprotam.
— Kā tā — kur?
— Kur mēs pēcpusdienā bijām?
Informāciju par mūsu pastaigu īstais Rozums droši vien vēl nebūs paspējis nodot savam robotam. Es izprašņāju viņu par krastmalu. Par Vlašku šķērsielu. Viņš neizturēja šo pārbaudījumu. Bioloģiskā kartotēka bija tukša.
— Neatceros.
Vai nu viņš visu pastaigas laiku tiešām domājis par ko citu, vai arī es tagad nerunāju ar Rozumu.
— Tā bija savāda priekšpusdiena. Es jutos laimīgs, tomēr pa galvu man jaucās visādas rūpju pilnas domas. Es taču mīlēju šo jaunekli. Nekad neesmu vēlējies sanaidoties ar saviem tuvākajiem līdzstrādniekiem. Nedz arī ar paša sievu. Tagad tas beigsies. Tu redzēsi … — un viņš veda mani atpakaļ uz sēžu zāli.
Piesardzīgi gāju līdzi. Tā taču varēja būt tikai izlikšanās tāpat, kā viņš varbūt izlikās pusdienlaikā; varbūt viņš tikai grib novilcināt laiku un patlaban savās mākslīgajās smadzenēs pārdomā, kombinē un rēķina, kā mani likvidēt, kā novākt pēdējo šķērsli no ceļa uz pilnīgiem panākumiem, ja viņš tiešām ir robots. Bet, ja viņš ir īstais Rozums, ja viņš tā domā no tiesas un ja pildīs, ko solījis, tad Presls gan rīkojies kā bez prāta, tad šā jaunekļa aizdomas ir bijušas bezjēdzīgas un nāve veltīga. Viņš taču varēja no rīta atnākt un pasacīt tāpat kā tagad es: «Paziņojiet visiem, ko esat izdarījis»; viņš taču vismaz varēja pieņemt Rozuma kapitulāciju pusdienlaikā. Ko citu viņš varēja gribēt no Rozuma? Ko vairāk?