Zem kādas palmas, kura laikam bija atnesta šurp pirms dažām stundām, mani ielenca žurnālisti. Nekad nebiju dzirdējusi, ka institūtā algotu dārznieku, viņi te nepavisam neinteresējās par ziediem, varbūt vienīgi par iespēju tos izgatavot mākslīgi. Man lika apsēsties krēslā, un tad žurnālisti mani fotografēja no visām pusēm. Man blakus smaidīja Rozums, es pēkšņi biju kļuvusi par īstu sensāciju, žurnālisti jau bija aizsprostojuši visu ieeju un alka uzzināt, kā es vāru, ko vāru, vai mana laulība ir laimīga un kas manam vīram vislabāk garšo, ko viņš ēdis tai dienā, kad izdarījis savu atklājumu. Žurnālisti bija galvenokārt franči, kas nejauši braukuši cauri Prāgai, jo parasti mums šeit nav tik daudz rietumu žurnālistu, Prāga viņiem ir pārāk klusa pilsēta.
Paņēmu bārā aperitīvu un vēroju zāli. Rozumu jau bija aizveduši uz katedru, patlaban tai pievirzīja tuvāk kinokameru. Laiku pa laikam es pieklājīgi pateicu kādu vārdu. Ārzemnieki visvairāk interesējās par Rūdolfu II, par to, kur dzīvojis Tiho Brahe un vai Hradčani ir tā pati pils, par kuru raksta Kafka. Piedodiet, nē, nav vis. Kāds apjautājās pat par Golemu.
— Tiešām, — es pārsteigta sacīju. — Tas ir apbrīnojami, ka mūsu pilsētā, kur rebe Levs, kā leģenda stāsta, izgatavojis Golemu, Capeks ir sadomājis robotu, un mans vīrs — savu mākslīgo amēbu.
— Genius loci, — visi sauca. — Tātad jūsu vīrs ir jaunlaiku burvis.
Es aizbēgu no žurnālistiem un pievienojos kādam zinātnieku pulciņam. Zinātnieki stāvēja iepretim katedrai, visi ļoti pieklājīgi un cienīgi, turēdami rokā aperitīva glāzi, ar kuru vairāk rotaļājās, nekā dzēra no tās. Viņi sarunājās.
— Pēc Hermana Kana aprēķiniem par piecdesmit biljonu dolāru var radīt bumbu, kas sagraus zemeslodi. Jau tagad. Sešdesmitajos gados … — sacīja viens, kura galva atgādināja ar acenēm rotātu, milzīgu olu.
— Protams, tagad valdību rokās būs citi ieroči… — otrs pasmīnēja, vērodams, kā fotografē manu katedrā stāvošo vīru. Protams. Tas man nebija ienācis prātā. Ar Rozuma atklājumu taču var arī nogalināt. Var aizvākt pie malas ne tikai Capeku un Preslu, bet arī veselas tautas.
— Turklāt tie būs daudz nekaitīgāki par atomieročiem, kas saindē gaisu. Pat nekaitīgāki par tabunu un sarinu …
Es nezināju, kas ir tabuns un sarins, bet šie vārdi skanēja baismi. Pēkšņi es vairs nespēju atelpot. Protams, tas man nebija nācis ne prātā. Tas, ka mans vīrs ir radījis arī nāvīgu ieroci, ar kuru dzīvību var iznīcināt daudz lētāk nekā ar to superbumbu, kuru nupat pieminēja šie kungi. Jā, tagad es saprotu, kāpēc Presls nemitīgi runāja par racionālu sabiedrību, par zinātnieku sadraudzību. Ja zinātnieku rokās ir tāds ierocis, tad viņiem jābūt svētajiem. Tas laikam ir pats nepieciešamākais noteikums. Visas šīs Presla runas nav nekāds absurds, kā mums bija licies. Zinātnes attīstība laikam ir tik strauja, vara, kas koncentrējusies zinātnieku rokās, tik milzīga, ka mēs viņiem nedrīkstam piedot itin neko, nevienu pārkāpumu, pat pašu mazāko ne, jo tas varētu būt pasaules gals. Man šķita, ka viņiem vajadzētu staigāt nevis šais vilnas flaneļa uzvalkos, bet gan melnos priesteru tērpos; man likās nejēdzīgi, ka viņiem blakus stāv dāmiņas, kas skraida apkārt, meklēdamas jaunākos modes priekšmetus un labu sļivovici. Vai dzīves baudām drīkst nodoties cilvēki, kuru rokās ir nākotne, ja mēs visi par vienu vienīgu nepareizu šo cilvēku soli varam samaksāt ar savu dzīvību?
— Vispirms es gribētu aizrādīt, — Rozums pašapzinīgi ievadīja savu konferenci, — ka mans atklājums īstenībā nepieder man vienam. īstais atklājējs ir kolēģis Presls, kurš tieši šodien ir traģiski miris. Tāpat arī citi mani līdzstrādnieki… — Klausītāji sāka viņam aplaudēt. Jā gan. Es gaidīju, ka Rozumu izdzīs no zāles, sāks svilpt, sadauzīs mēbeles. Bet visi aplaudēja viņa cēlsirdībai. Viņa kautrajai pieticībai. Tagad viņš bija vēl jo diženāks. Šī atzīšanās viņam itin neko nekaitēja. Es apjēdzu, kāpēc Presls nebija gājis taisnu ceju. Tāpēc, ka ar šo atzīšanos vien nepietiek. Tāpēc, ka tik viegli Rozums nedrīkst tikt cauri …
Ja viņš dzenas tikai pēc savas karjeras, ja viņš pēkšņi tikai vienu vienīgu reizi padodas kārdinājumam, tad taču viņš var pazudināt visu cilvēci tāpat, kā tagad apzaga vai varbūt tikai pameta ēnā Preslu. Ja viņa rokās ir absolūta vara, tad viņam jābūt cilvēkam bez jebkādas vainas, citādi viss ir pagalam. Tas ir fantastiski, absurdi, bezjēdzīgi, bet tā tas ir, tādā situācijā mēs dzīvojam. Dzīvojam laikā, kad ir Hirosima, sarins, tabuns, botu- lotoksīni un Rozuma atklājumi. Es steidzos
pie ministra, kurš institūta priekšā sarunājās ar vairākiem ierēdņiem. Ministrs mani nepavisam nesaprata. Varbūt viņš domāja, ka esmu piedzērusi, vai arī es runāju pārāk ātri.
— Es jau apspriedos ar jūsu vīru. Man šķiet, ka tas ir prātīgs lēmums. Viņš paliks mājās. Bet, ja viņi vēlēsies pārcelt starptautisko institūtu uz šejieni, mums nekādu iebildumu nebūs. Galu galā mums taču tagad ir vislabākais pasaules biologs …
Tātad arī šajā ziņā Rozumam ir veicies. Kāpēc gan ne. Tas bija pavisam viegli. Viņam pat glaimos tas, ka visa šī iestāde pārcelsies uz turieni, kur dzīvo viņš, ka kalns nāks pie Muhameda.
— Viņš taču nav nekāds pravietis. Viņš ir robots, — es dzirdēju pati savu balsi. — Viņš ir robots, kas uzveicis īsto Rozumu. Mums jāatbrīvo īstais Rozums.
Visi nozīmīgi paraudzījās cits citā. Tāpat kā tai pirmajā reizē es uz Preslu. Kā mans ' vīrs uz mani, kad dzirdēja Preslu runājam. Varbūt arī mani ievietos psihiatriskajā slimnīcā. Protams, man bija viena priekšrocība. Es odu pēc alkohola. Iesmējos un mazliet nedrošākiem soļiem devos atpakaļ. Tas viņus laikam nomierināja. Cilvēkus jau dzērāji vienmēr nomierina, viņi tiem visu piedod un smaida, redzēdami šos narkotiķus, kuri ar savu muldēšanu un murgiem padara vieglāku nepanesamo smagumu, kas visus māc. Vai kāds ir pētījis, kas būtu noticis ar mūsu civilizāciju, ja cilvēce nelietotu narkotiskas
vielas, kas kopš laika gala sniedz tai mākslīgu laimi? Gribēju atrast Olsenu vai Janu. Gribēju tos brīdināt, jo visi robota līdzstrādnieki bija konferencē, tur es viņus nedrīkstēju traucēt, tur viņi par mani tikai smietos.
Bet Jana un Olsens bija nozuduši. Atradu viņus otrajā stāvā, sekretariātā. Olsens slaucīja no mutes lūpu krāsu. Sarkana svītra viņam rēgojās arī uz pelēko svārku piedurknes, bet es viņam neko nesacīju. Jana izbijās.
— Pane Rozuma …
— Man vajadzīgas atslēgas. Visa institūta atslēgas. Visu darba kabinetu atslēgas …
Vai es ticēju, ka atradīšu kaut kur Rozumu? Vai arī cerēju, ka viņš steigsies pie manis, ka viņu atsūtīs šurp, mēs beidzot izrunāsimies, es galu galā uzzināšu, kam bijusi taisnība? Slēdzu vaļā visas istabas un pirmo reizi ieraudzīju, kur mans vīrs strādā, pirmo reizi pamatīgi iepazinos ar visu institūtu. Es meklēju īsto Rozumu. Cilvēku, kas toreiz pēc koncerta atnāca pie manis, mīļoto, no kura man bija bērns, entuziastu, kas stāstīja par cilvēces nākotni, kad visi strādās kolektīvi, pūlēsies izzināt pasauli un sagādās visiem labklājību, sapņotāju, ko es reiz mīlēju.
Rozums mani panāca tikai piektajā stāvā. Pats savā kabinetā.