zināms, šo pērtiķu paradīzi apdraud cece muša, un, lai glābtos no inficēšanās ar miega slimību, visiem eiropiešiem, kuri piedalās ekspedīcijā, seja jāievīsta biezā plīvurī, kas pasargā no kukaiņiem. Tas nozīmē, ka nebija redzama ne seja, nedz arī augums, jo gaišza- ļais tropu tērps atgādināja maisu un ietina mūs visus tikpat kā mūka svārki, tātad mūs nemaz nevarēja atšķirt citu no cita. Toreiz es pat neaprunājos ar māmuļu un aizrakstīju viņai tikai tad, kad jau atrados uz kuģa. Sers Vezerols bija laimīgs par laboranti, kas strādā par tādu mazu algu, jo diezin vai kāda sieviete vēl būtu pieteikusies tik bīstamā ekspedīcijā, bet viņa naudas līdzekļi nebija lieli. Doktors Millers izturējās brīnišķīgi, viņš laikam saprata mani, vismaz sākumā tā likās. Savu mūka tērpu es tomēr uzvilku jau uz kuģa, bet, kad bijām pabraukuši parām Kanā- riju salām, nekad nerādījos uz klāja bez plīvura. Lasīju grāmatu pēc grāmatas un pamazām atbrīvojos no savām bailēm. Cece muša taču nevar būt ne pusi tik briesmīga kā manas darba biedrenes, kuras pēdējā modes skatē bija tā atārdījušas manu tērpu, ka pēc dažiem soļiem es paliku stāvam kaila visas Alberta zāles priekšā. Skatītāji rēca, žurnālisti kļuva tīri vai traki. Otrā dienā man bija bail iziet uz ielas, tik slikti es jutos. Tagad skraidīju pa kuģa klāju un ostās pa krastmalu kā no jauna piedzimusi.
— Mans galvenais uzdevums ir sagādāt pērtiķu dzimumdziedzerus, lai varētu izdarīt atjaunošanas mēģinājumus pēc Voronova metodes. Jo vairāk dziedzeru mums izdosies sadabūt, jo vairāk naudas atvedīsim mājās, — doktors Millers skaidroja. Viņš man ļoti patika. Viņš runāja par dziedzeriem kā īsts veikalnieks. Pavisam citādi, nekā es līdz šim biju dzirdējusi. Un nekad viņš neiedrošinājās man pat pieskarties, arī tad ne, kad sīki jo sīki instruēja mani par īpašībām, kas raksturīgas pērtiķu tēviņiem, ar kuriem man būs darīšana, un par to īpašo operāciju, kura man būs veicama. Tā bija mana pirmā šāda veida instruktāža, jo māte gan prata mani brīdināt no vīriešiem, bet nekad nespēja pastāstīt kaut ko sīkāk, tā ka es par vīriešiem zināju vēl mazāk nekā par pērtiķu tēviņiem.
— Gan jau pieradīsiet. Tā ir tāda pati operācija kā jebkura cita.
— Un jūs kļūsiet par slavenu ceļotāju.
— Pēc diviem gadiem vadīsiet pati savu ekspedīciju …
Tā runāja vīrieši, kas brauca kopā ar mani. Tas bija sers Vezerols, doktors Millers un paters Dilobijs, kas taisījās dibināt jaunu misiones staciju vietējiem iedzīvotājiem. Viņš man stāstīja, cik nēģeru esot savā mūžā nokristījis. Bija patīkami paklausīties viņā pēc rīta lekcijas, ko man nolasīja doktors Millers, kurš droši vien nešaubīdamies kastrētu arī ņamņamiešus, ja vien to neaizliegtu likums
vai ja vismaz atrastos kāds, kas viņam samaksātu par risku, ar ko saistījās šis noziegums.
Nodevība
Iezemieši mūs nesaņēma visai draudzīgi. Kopš seniem laikiem viņi piekopa kanibālismu un tikai pēc majora Vollesa soda ekspedīcijas bija sākuši slēpt no baltajiem savu briesmīgo parašu, jo majors bija apkāvis tik daudz iezemiešu, ka atlikušie nespēja apēst savus mirušos. Pēc nesenās asinspirts melnajiem arī nebija nekādas vēlēšanās pieņemt balto dievu, kuru piedāvāja paters Dilobijs. Viņiem jau bija pašiem sava reliģija, un šajā reliģijā — ak nelaime! — cilvēkveidīgajiem pērtiķiem, kurus viņi savā valodā sauca par impundu, bija sevišķa nozīme. Viņi tos uzskatīja par svētiem dzīvniekiem, par meža cilvēkiem, kurus aizliegts nogalināt un ēst. Apēzdami savus ienaidniekus, viņi laikam centās atgūt to, ko zaudēja šā aizlieguma dēļ.
Tā nu mūsu ekspedīcijai bija ļoti grūti sameklēt šajā apvidū nesējus, un arī tos nedaudzos bezdievjus, kurus iekārdināja mūsu solījumi, pārņēma šausmas, kad tie redzēja, kādam nolūkam mums vajadzīgi pērtiķu tēviņi.
— Sāksim pērtiķus ķert tikai tad, kad nokļūsim galā, — sers Vezerols nolēma. — Tikai pērtiķu paradīzē.
No pēdējā nēģeru ciema Neies upes krastā līdz pērtiķu paradīzei bija divpadsmit dienu gājiens bez atpūtas un apstāšanās; mums vajadzēja pārbrist pār diviem lieliem purviem un tikt pāri ūdenskritumam, izcirst ceļu tādā liānu biezoknī, kādu nekur citur Āfrikā neesmu redzējusi. Turklāt visu laiku mēs lūdzāmies mūsu pavadoņus, lai tie mūs nepamet, nemitīgi solījām viņiem jaunas dāvanas un citu pēc citas taisījām vaļā pudeles ar lētu viskiju. Es nemaz nezināju, ka šajos apgabalos rīti ir tik vēsi, bet tagad sapratu, kāpēc doktors Millers apgalvo, ka visvieglāk cilvēki saaukstējoties vai saslimstot ar plaušu karsoni tieši Ekvatoriālajā Āfrikā. Naktīs mūs mocīja odi un cece mušas un ap mūsu ugunskuru lidinājās milzīgi sikspārņi, tā plīkšķinādami spārnus, ka šie plīkšķi bija dzirdami daudz skaidrāk nekā tālīnie tamtami, ar kuriem vietējais burvis nemitīgi aicināja atpakaļ savas nomaldījušās avis.
Ekspedīcija iesākās nelādzīgi. Taču vislielāko pārsteigumu piedzīvojām, kad vietā, kur sers Vezerols reiz bija ierīkojis savu bāzi, neatradām nedz pārtikas krājumus, ko viņš te bija ieracis zemē, nedz karti, ko ieslēdzis metāla seifā un paslēpis apaļkoku būdā. Būda bija nodedzināta, metāla seifs pazudis, pārtikas kaste izrakta. Tikai pēcpusdienā mēs zem jaunas palmas atradām vaļējo kasti, un mazi pērtiķīši tur bija iemitinājušies tikpat kā šuneļi būdā. Tie bija Lapunder nemestrinus nemestrinus L. dzimtas pērtiķīši.
Mēs tos visus saķērām. Otrā dienā vēl dabūjām semnopitheca leucopryma, pygatrixe un languru, tikai šimpanzi nekur neredzējām. Mazajiem pērtiķīšiem doktora acīs nebija nekādas vērtības.
— Šie dziedzerīši nespēs atdot jaunību nevienam miljonāram, — viņš smējās. — Pēc tiem mēs neesam šurp cejojuši…
Tāpat domāja mūsu pavadoņi. Viņi būtu samierinājušies ar to, ka mēs šos pērtiķus ķeram zooloģiskajam dārzam vai arī medījam, lai iegūtu ādas, to eiropieši te jau ir darījuši, bet dziedzerus? Nē, ar to viņi nespēja samierināties. Otrā rītā pavadoņi bija aizbēguši. Turklāt nozaguši visas mūsu šautenes un munīciju. Pēcpusdienā mēs tālumā izdzirdējām šaudīšanu ar visiem mūsu ieročiem, it kā tur būtu kādas svinības vai lielas izpriecas.
— Tā ir jūsu vaina. Mums vajadzēja ņemt līdzi uzticamus nēģerus no piekrastes. Bet jūs gribējāt ietaupīt… — doktors uzbruka seram Vezerolam.
— Kāpēc jūs vispār atvilinājāt mūs šurp? — paters jautāja. — Šeit nemaz nav vairāk pērtiķu nekā visur citur Āfrikā.
Visi trīs ķildojās līdz pašai naktij.
Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc sers Vezerols mūs bija te atvedis, jo tai pašā vakarā viņš teltī nošāvās ar savu paša pistoli. Acīmredzot ekspedīcija pēc pērtiķiem bija tikai iegansts, bet īstais mērķis cits, un to viņš tagad, neatradis savu karti un savus noslēptos krājumus, vairs nespēja sasniegt. Mēs viņu apbedījām pēc kristiešu parašām, Di lobi ja tēvs teica runu, un pusdienās atvērām pēdējo konservu kārbu ar ananasiem un rīsiem, to ņamņamieši nebija aiznesuši. Mums bija palikusi arī sera Vezerola pistole, bet tas bija mazs dāmu revolveris, kas lielu šimpanzi tikai sakaitinātu, ja mums gadītos ar tādu sastapties. Taču Dilobija tēvs pa Āfriku neceļoja pirmo reizi un bija pieredzējis mednieks. Atpakaļceļā viņš arvien nošāva kaut ko garšīgu pusdienām. Turklāt iestājās labs laiks, lietus mūs vairs nemocīja, un man šķita, ka gājiens atpakaļ varbūt nemaz nebūs tik briesmīgs.