— Ko tas nozīmē? Vai tu centies atgūt to, ko esi zaudējusi pa visiem šiem gadiem, kad ne reizi nebiji ar mieru atnākt pie manis? — viņš smējās. Viņš izskatījās pēc cilvēka. Es viņu apkampu.
— Rozum, es tevi atkal mīlu. Esmu tik laimīga, ka atradu tevi.
Mēs atkārtojām to pašu scēnu, kas no rīta norisinājās ar Preslu, es vēlējos, lai Rozums būtu cilvēks, man tikai nebija virtuves dunča, ko viņam iedot.
— Es sargāšu tevi no visiem pasaules robotiem. Tev jāapvienojas ar cilvēkiem, tev jāuzvar …
Rozums lēnām kāpās atpakaļ.
— Vai tu neesi slima? Ceru, ka Presla kaite nav lipīga. Nesen taču tu runāji pavisam prātīgi. Es visu esmu nokārtojis. Esmu pieņēmis tavus noteikumus. Paziņoju, ka atklājuma autors ir Presls. Ko tad tu vēl gribi?
Jā, ko es varēju gribēt? Stāvēdams manā priekšā, Rozums nervozi slaucīja savas acenes, un es nemaz nebrīnītos, ja viņš pēkšņi izņemtu savu aci un arī sāktu nikni slaucīt, tik cieši es uzreiz biju pārliecināta, ka redzu robotu.
— Tu arvien proti izkļūt no katra stāvokļa, tu arvien proti sagrābt varu, jā gan. Tu tiksi galā ar visu, ar paša galvenā institūta vadīšanu, ar ministrijas komisiju un pētniecības grupu, tu būsi priekšzīmīgs tēvs un vīrs; ko vēl tu spēsi? Visu, kas mums ienāks prātā. Tāpat kā visas mašīnas. Tu neesi cilvēks. Es pateikšu to visiem …
Zināju, ka manī neviens neklausītos. Zināju tikpat labi kā Presls, aizbraukdams no mūsu mājas. Viņš zināja, ka drošības orgānos par viņu smietos.
— Ko tad tu no manis gribi? Ko tu gribi no manis? — Rozums atkal vaicāja savā svētuļa balsī. — Ja tā nav psihiska slimība, ja tu tiešām tā domā, tad taču jābūt kādam pamatam, kādam pierādījumam, esmu ar mieru tev visu izskaidrot…
— Tu visu izbeigsi. Atmetīsi savu zinātnisko darbību. Atteiksies no savas varas. Tikai tad tu atkal kļūsi par cilvēku. Par parastu cilvēku! Tad tu neapdraudēsi pasauli ar saviem atklājumiem.
— Skuķe! — viņš iekliedzās un gandrīz man iesita. Es pieķēros pie galda. Mēs atradāmies Rozuma darba kabinetā. Starp visdīvainākajiem aparātiem, agregātiem, mērinstrumentiem un matemātiskiem palīglīdzekļiem. Istaba bija balta. Tāpat kā nāve austrumzemēs.
— Kur tu tagad būtu, ja es nebūtu tevi apprecējis? Domā, es nezinu, ko runāja par tavu talantu? Neviens neticēja, ka tu kaut ko iespēsi! Galu galā tu mācītu bērneļus. Kaut kur priekšpilsētā, sēdēdama pie grabošām klavierēm. Tu mani vajā aiz tīras greizsirdības. Tikai tāpēc esi pievienojusies maniem ienaidniekiem. Tu gribi mani iznīcināt, jo nenovēli man panākumus un nespēj piedot, ka manī iemīlējusies šī jaunava, kamēr uz tavu pusi pat suns vairs nepagriež galvu. Ej vien, ej, stāsti, ko gribi, ja domā, ka jelkāds noticēs tavām juceklīgajām runām. Dabūsi tādu pašu galu kā Presls, būsi tāda pati kā viņš … — Rozumam aizrāvās balss. Beigās viņš gandrīz šņukstēja. It kā viņš žēlotu pats sevi. It kā tiešām būtu cilvēks. Jo es šaubos, vai kāds izgudrotājs radītu robotu, kas raud. Tas viņam nekad nenāktu ne prātā. Un tas droši vien nebūtu arī mērķtiecīgi.
— Bet tieši to jau es vēlos, — es sacīju, un Rozums apklusa. — Tagad es saprotu Presla hipotēzi. Vēlos ņemt tādu pašu galu kā Presls. Tie pašapmierinātie cilvēki tur lejā, kuri priecājas par jauniem cilvēka smadzeņu sasniegumiem, mani neuzklausītu. Tu pats nekļūsi citāds, kaut arī atzītos diezin kādos grēkos. Tu taču esi izdarījis šo zādzību sava labuma dēļ. Tagad tev ir rokā milzīga vara. Ko tu izdarīsi rīt? Kad atnāks pie tevis un prasīs jaunus ieročus? Kad tu uzzināsi, kāda vara īstenībā ir tavās rokās? Tev ir jāaiziet. Tev jāpamet zinātne. Un, tā kā tu labprātīgi to nedarīsi, mums ar varu jāatmodina cilvēki, kas nekā nenojauš. Viņi atvērs acis, kad uz tevi kritīs aizdomas par trim slepkavībām..
Es atrāvu vaļā logu. Pilsēta gulēja dziļi. lejā. Tā mirdzināja savus logus, aiz kuriem cilvēki itin neko nenojauta …
Tagad es sapratu, kāpēc Presls sevi ziedojis. Tagad redzēju, ka Presls visā šajā notikumā ir bijis vienīgais loģiski domājošais cilvēks, vienīgais, kam bija spēks apsvērt situāciju līdz pašam galam, jo par mērauklu bija viņa entuziasms, jaunība un bailes par cilvēces nākotni. Kas tad mūs vispirms atšķir no mašīnām un no dzīvniekiem? Tas, ka mēs spējam visu ziedot saviem tuvākiem, pat paši savu dzīvību. Un nemaz nav vajadzīgs mūs uz to skubināt ar likuma bardzību. Nemaz nav vajadzīgs, lai tas mums dotu kādu labumu. No dzīvniekiem to spējot darīt vienīgi cilvēkveidīgie pērtiķi — tātad arī altruisms ir mūsu radniecības pazīme.
Rozums atgrūda mani no loga. Tad viņš nolaida tam priekšā tādu kā vāku. Pēkšņi mēs stāvējām baltā kamerā, kurā no ārpuses neiekļuva neviens stars. Varbūt tā ir iekārtota kādiem izmēģinājumiem, varbūt viņš te tur ieslodzītu īsto Rozumu, nezinu. Tad viņš atkal sāka runāt — vaļsirdīgi, bet acīs kvēloja izmisums:
— To es labi zinu. To es apjēdzu. Vienmēr esmu stāstījis studentiem, cik svarīga zinātnē ir ētika. Bet, kad šodien aptvēru, ka īstenībā runāju visai pasaulei, ka mēs tiešām esam tuvu noslēpumam, kas senāk piederēja dieviem… Es bieži esmu domās iztēlojies tādus izmēģinājumus, — viņš piebilda bez kādas pārejas. Pēkšņi viņš stāstīja atklāti un vaļsirdīgi, tas atkal bija tas pats Rozums, kas pirmīt pastaigājās ar mani. — Sacīju pats sev, ka varētu taču radīt mākslīgus cilvēkus pēc viņu dzīvajiem paraugiem ar tādu kā elektrolīzi, ja izsakāmies populāri. Tāpat kā skaņu plates. No mākslīgas dzīvās matērijas, — viņš aizsmacis iesmējās. — Ja nu es tiešām esmu tādu mēģinājumu izdarījis? Pats ar sevi? Radījis robotu pēc savas līdzības! Kādreiz, strādājot pusmiegā. Es taču bieži te pavadīju cauras naktis … — Viņš pieveda mani pie lielas vitrīnas. Tajā kaut kas burbuļoja, it kā tur vārītos kartupeļi. Tas laikam bija viņa mākslīgo vienšūnu inkubators. Kāpēc viņš citādi mani vestu pie tā? Vai viņš taisās atzīties? Vai tā galu galā ir īstenība, nevis metafora? Vai viņam ir savs robots? Vai gan mēnessērdzīgais zina, ko darījis naktī? Karels man reiz stāstīja par pacientiem, kas dodas ilgos izbraukumos, nemaz par to nezinādami. Viņi lemj, runā, iepazīstas, un neviens neko nemana.
— Bet kur ir tavs robots? Vai arī tavs paraugs. Jums taču jābūt diviem. — Šie vārdi noskanēja bezjēdzīgi tikai tad, kad es tos izsacīju. Rozums pasmaidīja.
— Tās ir muļķības. Man ienāca tas prātā, kad Olsens ieminējās par šā atklājuma militāro aspektu … — Viņš to nosauca par militāro aspektu. Cilvēku izkaušana, iznīcināšana ar noslēpumainu līdzekli, kad nav atrodams vainīgais, kad ir grūti atšķirt slimību no ieroča, — tas viņam bija militārais aspekts. — Pēkšņi es sadzirdēju gluži svešu balsi. It kā cits runātu manā vietā. Negribēju sacīt to, ko pasacīju. Tā man ir gadījies vairākkārt. To ir grūti pārvarēt…
— Sevi? Vai savu robotu?
— Abus … — Viņš atkal nopūtās. Tagad es sapratu. Tas atkal bija uzbrukums. Tāds pats kā toreiz, kad viņš izlikās Presla priekšā. Kad viņš mierināja Preslu, gaidīdams, ka es atvedīšu Karelu. Šoreiz viņam nekas neiznāks.
— Tu taču viegli vari to iznīcināt.
— Tu nesaproti, kas ir pamatuzdevums.
— Saprotu gan. Tu Preslam to izskaidroji gluži labi. Robota uzdevums ir kalpot tev līdz pašai nāvei. Tevi pārdzīvot tas nevar. Ja vecs šimpanze spēj ziedoties sava bara labā, nezinu, kāpēc to būtu grūti izdarīt No- beļa prēmijas kandidātam.
— Vai tu gribi mani nogalinat?
— Gribu tevi glābt.
Rozums izstreipuļoja no istabas. Durvis viņš aizslēdza. Viņš vairs nepateica ne vārda. Liekulis. Es jau zināju, kurp viņš iet. No blakus istabas viņš tagad zvana Karelam. Viņš grib mani novākt pie malas, jo esmu izpratusi, ka Preslam taisnība. Bet es varu viņam aizsteigties priekšā. Apskatījos visapkārt šai baltajā kamerā. Kuri aparāti ir īstie? Kuri no tiem ir ieroči? Sāku saukt pēc palīdzības, it kā stāvētu bendes priekšā. Metos aparātiem virsū. Sviedu tos zemē, tie brīkšķēja zem manām kājām, saskrambāja mani asiņainu, tomēr vēl arvien biju dzīva. Es skriešus ietriecos loģa aizvirtnī, gribēju īstenot Presla plānu līdz galam, situ galvu pret aizvirtni, sāku kliegt, noslīdēju uz ceļiem un pazaudēju samaņu.