— Bet kas mums tagad samaksās? — doktors Millers gaudās. — Tam vecajam blēdim laikam vairs nav bijis ne graša kabatā, viņš droši vien cerēja, ka ekspedīcija viņu glābs. Kas zina, kā mēs vēl nokļūsim Eiropā.
Aizmirsu jums pastāstīt, ka mirušā kabatās mēs atradām tikai divas mārciņas piecus šiliņus, bez tam trīs čeku grāmatiņas, kam visas lapas bija izplēstas. Bet es vēl joprojām neizpratu, no kā mani ceļabiedri baidās, es mūžamežā jutos pavisam labi, māte man varbūt atsūtīs naudu atpakaļceļam, bet, ja vajadzēs, palikšu te kaut vairākus gadus, jo sen vairs nebiju soļojusi tik brīvi, bez kādām bailēm, kā pa šo džungļu taku. Domāju, ka mēs viegli atgriezīsimies turpat, no kurienes iznā- cām.
Tie tomēr bija maldi. Taciņa, ko ņamņa- mieši mums džungļos izcirta, jau bija pilnīgi aizaugusi. Te viss dzen asnus un zel, taisni acīm redzot. Pat vairāk, likās, ka tur, kur bijām gājuši, liānas ir vēl biezākas un spēcīgākas, ka vītnes kļuvušas vēl varenākas tajās vietās, kur mūžamežs aizdziedinājis savas brūces. Bet mums nebija nevienas mačetes, nebija nekā cita kā vien kabatas nazis un laboratorijas skalpeļi.
— Nu gan esam ķezā … — paters noteica un skaļi nolamājās.
— Būtu viņš kaut raidītāju paņēmis līdzi. Bet arī ar to viņš gribēja ietaupīt. Kā lai mēs tagad pieprasām palīdzību? — un paters nikni nosvieda zemē nelaiķa mugursomu, kuru mēs visi pārmaiņus nesām. Es pati gribēju, lai biedri mani nekādā ziņā nesaudzē un neuzliek man mazāk pienākumu. Šodien es pirmo reizi jutos nogurusi. Un šodien man pirmo reizi uzbruka citas bailes, nevis manas jau zināmās bailes no cilvēkiem. Šodien sāku baidīties par savu dzīvību. Paspēru dažus soļus, bet liānas visur bija tikpat biezas. Nemaz nevarēja ticēt, ka mēs, šurp nākdami, bijām tikuši cauri šim mudžeklim. Es apstājos pie kādas palmas un sāku raudāt. Lūkoju ar rokām saraustīt liānas, bet tas neizdevās, un es brēcu aizvien skaļāk. Pienāca doktors Millers, sāka mani mierināt, pārliecināt un beidzot pat apkampa. Tā tik vē! trūka!
— Lieciet mani mierā! — es iekliedzos un cirtu viņam pamatīgas pļaukas pa abiem vaigiem. — Vai es, no vīriešiem bēgdama, atbraucu šurp uz džungļiem tikai tāpēc, lai paliktu te kopā ar jums, ar tādu ķēmu? — Un es sāku histēriski smieties.
Paters bija krietni resnāks, nekā garīdznieki parasti mēdz būt, viņš izstiepa pār mani rokas, un pēc mirkļa es kopā ar viņu skaitīju lūgšanu kā maza meitenīte. Bērnu dienas. Tās taču ir vienīgais laiks, kad biju laimīga. Mēs aizmigām ātrumā uzceltā teltī un tonakt pat sardzē neviens nestāvējām. Ja nejauši būtu gājis garām panteris, tam būtu lieliskas vaka-' riņas. Bet panteris laikam tonakt uz mūsu pusi nebija nācis, vai arī mūs sargāja kāds labais gars. Kāds jau mūs droši vien bija sargājis. Jo rītā, kad es piecēlos, izberzēju acis un izdzēru pēdējo kondensētā kakao kārbu, kas murns bija atlikusi, mani pārsteidza eja liānās. Kāds mums naktī bija izcirtis taku.
— Skatieties! *— es rādīju abiem vīriešiem.
— Brīnums … — Dilobija tēvs pārkrustījās. — Meitiņ, tu būsi svēta … Jaunava Marija ir uzklausījusi tevi.
— Muļķības, — doktors Millers norūca.
— Ja neticat, varat palikt tepat, — paters Dilobijs aizbāza viņam muti. Tad paters apņēma mani ap pleciem un veda iekšā mūžamežā. Viņš tā spiedās man klāt, ka vajadzēja viņu atgrūst. Vai tad arī šis dievbijīgais paters? Vai pat no viņa mani nepasargās ap galvu savīstītais plīvurs?
Kad nākamajā dienā pamodāmies, ceļš tālāk bija izcirsts. Te nu mēs jau mazliet nobi- jāmies.
— Redziet nu… — triumfēja doktors Millers, kas tomēr nāca kopā ar mums tālāk. — Kas zina, kurp mūs aizvedīs šis zaļais, miklais tunelis? Ko tad, ja tur būs nevis jaunavas Marijas altāris, bet gan kāda vietējā atriebības dieviete, kas prasīs no mums cilvēka upuri? Tie tik būs kumēdiņi, ja katoļticīgs īrs kļūs par melno burvi. Tagad mēs varam gaidīt visu, varam gaidīt jebkuru bezjēdzību, ja jau vairs nepaklausām saprātam.
— Vai jūs labāk nomirtu badā?
— Tas būtu bijis loģiski. Mēs bijām palikuši bez palīdzības, saprāts mūs nespēja glābt. Bet saprātam mēs esam veltījuši visu savu dzīvi. Ergo mums vajadzēja mirt. Dzīvojam mēs aiz kaut kāda iracionāla spēka žēlastības, un šis spēks liekas aizdomīgāks nekā purvs, kurā mēs brienam iekšā aizvien dziļāk un no kura katru brīdi var izlēkt ūdens čūska, aligators, begemots vai skorpions, nemaz nerunājot par meža gariem, kuri mums tagad arī jāņem vērā … — doktors nemitīgi gaudās. Viņš izlikās par neticīgo Tomu, taču gāja vien uz priekšu, jo alka tomēr izglābties, kaut arī tas būtu pretrunā ar veselo saprātu.
Galu galā ceļš izbeidzās nelielā sausā laukumiņā. Mūžamežs pašķīrās, laukuma vidū stāvēja dažas eiropiešu teltis. Mēs kliedzām cits caur citu. Izslāpuši un saskrāpēti mēs klupdami krizdami skrējām uz nometni. Bet neviens mums neatbildēja.
Izmirusi nometne
Es pirmā pieskrēju pie teltīm. Paskatījos apkārt, bet neviena neredzēju. Varbūt pamesta nometne? Atvēru tuvākās telts durvis. Tur gultā gulēja divi skeleti ar tropu cepurēm galvā; tādas valkāja vācu Āfrikas korpusa locekļi; skudras bija kaulus apskrubinājušas baltiņ baltus. Nevarēju no tiem acu atraut. Paliku stāvot kā sastingusi. Tā bija izmirusi nometne.
Kā mēs vēlāk noskaidrojām, šie cilvēki bija miruši pirms kādiem divdesmit gadiem. Kaut kad pirmā pasaules kara laikā, varbūt nemaz nezinādami, ka sācies karš. Mēs tur atradām divdesmit gadu vecus konservus, munīciju un degvīnu; ar vāciešiem piemītošo akurātību viss bija noglabāts stikla traukos un ūdeni necaurlaidīgā iepakojumā tā, lai netiktu klāt termīti. Te bija arī vecmodīgas šautenes ar pamatīgi saeļļotiem aizslēgiem un stobriem, tā ka pa šiem gadiem uz tiem nebija uzmeties neviens rūsas traipiņš, kaut gan ieroči gulēja taisni purvā. īpašā futrālī atradām ekspedīcijas dienasgrāmatu.
Sajā dienasgrāmatā barons fon ITope atvadījās no pasaules; ceļā uz Āfrikas vidieni viņš bija saslimis un palicis gluži viens, jo nesēji viņu pametuši. Tātad mēs nebijām pirmie, kuriem tā atgadījies. Savā garajā atvadu vēstulē barons lūdza glābšanas ekspedīcijas dalībniekus rūpēties par viņa trīs gadi veco dēlu, kuru viņam vajadzējis ņemt līdzi ekspedīcijā. Glābēji gan laikam nebija atnākuši, jo dienasgrāmata bija palikusi, kur nolikta, tomēr bērna skeletu mēs nekur neatradām.
Tas mūs nemaz nemulsināja, jo pēdējo dienu pārgājieni ar dīvainajām stigām, ko džungļi pavēra mūsu priekšā, bija mūs pavisam atradinājuši loģiski domāt un apsvērt. Es atlaidos tuvākajā gultā šai pamestajā teltī, nemaz nebēdādama par to, ka tepat līdzās guļ cilvēka skelets.
Mani uzmodināja satrauktas balsis. Doktors Millers džungļos bija noķēris mūsu nēģerus. Tie laikam nodomāja, ka doktors ir burvis. Pat vietējie pēddziņi taču nespēj tik ātri tikt cauri šiem liānu biezokņiem, kā to bijām izdarījuši mēs. Visi nesēji nokrita doktora priekšā ceļos un lūdzās, lai viņus žēlojot. Viņi atdeva visas šautenes un gribēja ķerties pie mūsu čemodāniem. Bet kur gan vairs lai atrod mūsu čemodānus! Pat apģērbs, ko mēs valkājām, bija vienās skrandās. Tādi mēs nevarējām nesējiem rādīties. Tad pateram Dilo- bijam, kurš pa šo laiku mežā bija apbedījis abus ģindeņus, iešāvās prātā laimīga doma. Viņš atvēra kasti, kurā atradās Āfrikas ceļojumam nepieciešamās vācu ekspedīcijas mantas, un mēs visi apģērbāmies. Izrādījās, ka šai ekspedīcijā bijusi arī kāda sieviete. Es dabūju viņas briesmīgi vecmodīgo tērpu ar kupliem brunčiem un turnīru uz muguras. Pēc tādas pārvēršanās vairs nebija nekādas vajadzības skaidrot melnajiem nesējiem, ka mēs spējam darīt brīnumus. Viņi noticēja, ka doktors Millers ir varenāks burvis nekā viņu pašu zintnieki, un pat apsolīja, ka iešot rīt doktoram līdzi gūstīt pērtiķus. Visu pēcpusdienu mēs noņēmāmies ar dažādiem darbiem, iepazināmies ar pamestās nometnes iekārtojumu, audām tīklus, ar kuriem, ķert pērtiķus, un gatavojāmies vakaram. Visi bijām laimīgi. Vācu konservi bija ēdami, degvīns lieliski nogulējies. Tikai es nejutos labi. Negribēju savus draugus uztraukt, bet mani atkal pārņēma parastās bailes, tās šausmas, kuru dēļ biju bēgusi no Eiropas. No kā es baidījos, nezinu. Uzvilkusi savu vecmodīgo tērpu, es tāpat staigāju ar aizsegtu seju, neviens no ekspedīcijas locek|iem pat acu nepameta uz mani. Doktors un paters jūsmoja par to, ka beidzot varbūt uzsmaidīs veiksme, un bija pavisam aizmirsuši, ka par to jāpateicas absurdam, kā sprieda viens, un brīnumam, kā ticēja otrs. Bet man par to bija jādomā vienā domāšanā. Un arī par to, kāpēc mani atkal pārņēmušas bailes. Likās, ka mani kāds nemitīgi novēro, staigā pakaļ pa pēdām un pieskaras man. Bet kas? Es nejutos labi.