Tikai pusdienu ēdot, es viņu pamanīju. Doktors Millers šodien pēc ilgāka laika atkal bija izvārījis siltu ēdienu, un mēs visi sapulcējāmies ap ugunskuru. Tur es atkal sajutu skatienu. Pagriezos uz džungļu pusi, un pēkšņi man ienāca prātā paraudzīties augšup koku lapotnē. Tur karājās liels balts cilvēkveidīgais pērtiķis, turēdamies pie zara ar vienu roku, kā cilvēki nekad nespēj, un uzmanīgi vēroja katru mūsu kustību. Es sastingu. Nespēju vairs pakustēties.
— Kas jums kait, bērns? — paters Dilobijs ievaicājās, bet man nemaz nevajadzēja atbildēt. Viņš jau pats bija palūkojies uz augšu. Visi stāvējām nekustēdamies, pat nēģeri, kuri nekad savā mūžā nebija redzējuši baltu šimpanzi.
— Rāmi … klusu … — doktors mums piekodināja un nozuda teltī. Tikmēr pērtiķis pa tuvāko liānu nošļūca no koka un, atbalstīdamies uz rokām, pamazām tuvojās mums uz visām četrām. Ēdiens katlā jau sen bija piededzis, sviluma smaka jūtama visapkārt. Pērtiķis meta ap mums lokus, nākdams arvien tuvāk, nēģeri jau bija nostiepušies gar zemi, domādami, ka pats meža dievs ieradies viņus sodīt.
Tad pēkšņi pieskrēja doktors Millers un no mugurpuses uzmeta pērtiķim uz galvas tīklu. Tīkla galus viņš jau priekšlaikus bija piesējis pie stingra koka. Šimpanze drīz vien pierima. Viņš bija mums rokā. Arī man Millers tagad likās varens burvis. Līdz vakaram viņš pagatavoja koka sprostu, nometnes noliktavā kaut kur sameklēja milzīgu piekaramo atslēgu un ieslodzīja mūsu jauko šimpanzi sprostā.
— Tas tikai ir sensacionāls ķēriens. Zooloģiskie dārzi plēsīsies viņa dēj, — doktors sacīja.
— Bet viņš tā ērmīgi skatās uz mani… — Es vēl arvien nevarēju atgūties. Man nebija nācis ne prātā, ka pērtiķi ir tik līdzīgi cilvēkiem. Negribēju iet sprostam ne tuvu, arī nēģeri neiedrošinājās to darīt.
— Vai jūs esat pieņēmusi nēģeru ticību? — doktors smējās.
— Tomēr savādi, — piezīmēja paters, kas mazliet apskauda doktoru un nenovēlēja viņam šo panākumu. — Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis par šimpanzēm, kas būtu albīni. Un vēl bez spalvām.
— Tad jūs esat maz dzirdējis, — doktors smējās dabaszinātnieka pārākumā. — Šimpanzes ir vienīgie dzīvnieki, kas zaudē spalvu. Slavenā šimpanze Masuka Berlīnes zooloģiskajā dārzā bija tikpat plikpauraina kā pats Gajs Jūlijs Cēzars.
— Bez tam viņam ir pavisam savādi uzacu iloki, — paters piezīmēja. — Un apakšžoklis tāds pats kā jums vai man… paraugieties vien.
Mēs pašlaik sēdējām pie sprosta. Man tas šķita bezgaumīgi. Turklāt vēl šimpanze lūkojās manī, kaut arī viņš bija notīts ar virvēm tikpat kā jaunpiedzimušais ar jostiņu.
— Jūs varbūt apgalvosiet, ka tas ir cilvēks? — doktors iesmējās un iesvieda ieslodzītajam zvēram ar savu cigāru. Zvērs ierēcās sāpēs, atņirdza zobus un trakā niknumā nolaida urīnu uz mūsu pusi.
— Vai jūs vēl domājat tāpat? — Millers zobojās, kad mēs steigšus metāmies projām no sprosta. — Daba ir varena. Tā būs kāda mutācija, kāda pārejas forma, kas to lai zina. Sis albīns padarīs mūs slavenus. Vai nevēlaties iedzert kādu glāzīti kopā ar mani? — viņš aicināja, apstājies pie telts ieejas.
— Nē, — es atteicu. — Vēlētos atgriezties mājās. Šis ceļojums ir pārlieku bagāts ar pārsteigumiem …
Vislielākais pārsteigums mūs gaidīja nākamajā rītā. Sprosts bija tukšs. Virves, ar kurām mums vakar bija izdevies sasiet šimpanzi, vāļājās zemē. Paters Dilobijs pacēla salauzto atslēgu.
— Koka zaru no ugunskura viņš ir izmantojis par sviru … ir lietojis instrumentu. Neesmu vēl dzirdējis, ka šimpanzes būtu iemācījušies krampjlaužu mākslu …
Ne vārda neteikdams, doktors izvilka no kabatas smagu pistoli. Viņa seja bija nežēlīga.
— Pagaidiet, Miller, atjēdzieties. Es nepieļaušu, ka jūs sperat soli uz kļūmīgā noziedzības ceļa. Vai tad jūs nesaprotat, ka gribat gūstīt cilvēku? Turklāt to, kuram mēs esam pateicību parādā par savu izglābšanos. Kas gan cits mums izcirta ceļu liānās? Es labprāt atsakos no savām domām — tas nebija brīnums. Mūs izglāba jaunais barons Hope, kuru acīmredzot ir uzaudzinājuši pērtiķi … — un paters iespēra ar kāju pa pārkostajām virvēm, kuru mezgli vietvietām bija atraisīti. — Viņš ir tāds pats cilvēks kā mēs.
— Kurš? — es nenovaldījos.
Doktors nelikās dzirdam. Viņš negribēja atteikties no savas lielās veiksmes. Viņš sāka musināt mūsu nēģerus. Bet tie, aiz bailēm trīcēdami, nokrita viņa priekšā ceļos. Tie gan zināja, ka doktors ir varens burvis, bet nebija zinājuši, ka viņš ir dievs, kas spēj parādīties divējos veidos.
Otrs doktors Millers, kas pa nakti bija pārģērbies, mierīgi soļoja uz mūsu pusi. Tikai laiku pa laikam viņš nometās uz visām četrām. Nācējam mugurā bija tropu uzvalks un mutē cigārs, ko viņš pie ugunskura aizdedzināja ar sausu stiebriņu. Viņš nebaidījās no uguns. Un augums viņam bija kā Adoni- sam …
Doktors tomēr izšāva uz nācēju. Tas neizpratnē paraudzījās uz mums, tad laidās bēgt uz džungļiem. Izsitu Milleram pistoli no rokas.
— Slepkava! — es iesaucos un metos baronam pakaļ.
Es steidzos viņam pa pēdām džungļos iekšā. Tas bija pirmais vīrietis, kuram es savā mūžā skrēju pakaļ. Manas bailes bija pārgājušas. Pēkšņi man ienāca prātā: tā nu gan būtu partija! Otru tik spēcīgu un skaistu vīrieti no aristokrātiskas ģimenes nekur citur vairs neatradīšu. Pa ceļam norāvu no sejas plīvuru. Cece mušas biju aizmirsusi. Jāgādā taču par to, lai es viņam iepatīkos.
Viņš stāvēja uz gluži zema zara, ģērbies sera Vezerola uzvalkā. Brīdi mēs raudzījāmies viens otrā. Vajadzēja kaut ko sacīt.