Bet tad — tā ap pusdienas laiku — no biezā kaņepju meža kaut kas izlīda tieši Labrencim blakus. Rūķis pacēla galvu no burtu rindām un bija ļoti pārsteigts. Blakus stāvēja.pelēkā pele, kuru viņš tīri labi pazina. Pele likās bēdu sagrauzta, jo slaucīja asaras savā pakulu priekšautā.
„Kas tad tev, Lavīz?" Labrencis noraizējies jautāja pelei un nolika zālē savu smago grāmatu. Pele notupās Labrencim blakus, un viņš redzēja, ka tai no raudāšanas bija pavisam sarkanas acis.
„Ak," peļu Lavīze teica skumjā balsī, „man iet ļoti grūti. Kā vīrs aizgāja apsērst savus tēva radus, tā vairs nav atgriezies. Viņam būs kas ļauns ceļā gadījies. Man palika četri mazi bērni, bet neviens negrib par mani apžēloties un mani pieņemt, jo man vairs nav neviena graša, ar ko samaksāt īri…"
Un peļu Lavīze sāka atkal skaļi vaimanāt, lauzīdama savas mazās ķepiņas. „Kur es, nabadzīte, lai palieku, kur lai piemetos?" viņa šņukstēja.
Labrencim bija ļoti mīksta sirds. Viņš nemaz nevarēja panest, ka kāds raudāja.
„Slikti!" Labrencis līdzjūtīgi teica. „Pie manis tu arī nevarētu dzīvot, jo taviem bērniem te būtu ļoti grūta dzīve. Redzi — man nav pat sakņu dārziņa, kur viņi varētu kādreiz ietecēt, lai pagrauztu kādu bieti vai kāli. Es jums pat kārtīgu zupu nevarētu izvārīt, jo esmu tā iegrimis savās grāmatās, ka man vienmēr viss pārsālās un piedeg…"
„Ak, tik vien tās vainas!" peļu Lavīze iesaucās, un asaras viņai uz brīdi tā kā piestāja tecēt. „Tas viss taču ir kalpones darbs! Tu mani varētu pieņemt par kalponi, es tev tad strādātu visus mājas darbus."
Un mazā pelēkā pele sāka Labrencim stāstīt, ko viņa visu tam varētu palīdzēt. Viņa iestādītu sakņu dārzu un vārītu aizvien labas un ļoti garšīgas zupas, jo zupas esot taisni 8
Lavīzes stiprā puse. Viņa mazgātu traukus, spodrinātu logus, berztu grīdas un bez tam izmazgātu aizvien visas Labrenča rūtainās bikses un strīpainos naktskreklus…
Bet Labrencis tikai skumji purināja galvu. „Nē, nē!" viņš dziļi nobēdājies teica. „Es tevi tomēr nevaru pieņemt, jo neesmu tik bagāts, lai varētu algot kalponi."
„Par algu tu nebēdā," Lavīze teica, „to es arī nemaz
neprasu. Man vajag tikai patvērumu maniem četriem bērniem. Padarīšu tev par to visus darbus! Atļauj tikai man un maniem bērniem piemesties tavos bēniņos. Neesmu tik turīga, ka pati sev varētu uzcelt māju."
Tad Lavīze salika ķepiņas un skatījās Labrencī lūdzošām acīm, bet viņas aste bija pazemīgi pieplakusi zemei.
„Ja jau tā, tad es esmu ar mieru!" Labrencis teica un apmierināti smaidīja. „Tu jau šodien vari pārvākties uz maniem bēniņiem!"
Lavīzei no liela prieka tūliņ izžuva visas asaras un viņa nobučoja Labrencim roku aiz lielas pateicības. Lavīze jutās tik priecīga, cik vien tāda pelēka pele spēja būt.
Viņa noraisīja savu pieraudāto pakulu priekšautu un pakāra kaņepes zarā, lai tas tur izžūtu, un tad viņa tūliņ aizsteidzās pie saviem bērniem. Skriedama peļu Lavīze šad tad palēcās augstu gaisā un mētāja asti no vienas puses uz otru. Tas viss bija no pārāk negaidītas laimes.
PEĻU LAVĪZE UN VIENPADSMIT ZIRNEKĻI
Labrencim tagad klājās ļoti labi. Viņš varēja visu dienu lasīt, atspiedis muguru pret krēsla atzveltni, kurā bija iegrieztas zvaigznītes un saulītes. Viņš varēja pīpēt, rotaļāties ar saviem smaržīgajiem dūmu gredzentiņiem un apmierināts glaudīt savu bārdas galu.
Peļu Lavīze tagad bija Labrenča kalpone, kas tecēja klusiem solīšiem un padarīja visus saimniecības darbus. Viņa bija paspējusi jau iekārtot plašu sakņu dārzu. Un skat, loki jau zaļoja un stiepās garumā tik ātri, ka taisni brīnums.
Peļu Lavīze bija laba kalpone. Pat zvanu pie durvīm viņa bija izlabojusi. Šorīt viņa piecēlās jau agri un iz-
mazgāja Labrenča veļu. Pēc tarn Lavīze aiztecēja līdz kaņepju mežam. Pašā mežmalā viņa izvilka diegu no vienas kaņepes uz otru, un tur nu žuva un līgojās vējā Labrenča skaistās, rūtainās bikses un smalkie naktskrekli, adītās zeķes, rakstītās prievītes un linu palagi.
Pēc veļas izžaušanas Lavīze tecēja atpakaļ un atvēra Labrenča istabas slēģus. Saule tūliņ ielaida cauri rūtīm savus garos staru pirkstus un pakutināja Labrenča plakstus. Labrencis pietrūkās sēdus, berza miegu no acīm un sauca: „Lavīz!"
Un Lavīze tūliņ pakalpīgi pietecēja klāt.
Vecie grīdas dēļi pat neiečīkstējās zem viņas vieglajiem peles soļiem. Viņa valkāja mīkstas tupelītes, kas bija darinātas no pūpolu vilnas. Un ar tām varēja staigāt pavisam klusu, lai netraucētu Labrenci tādos brīžos, kad viņš šķirstīja savas gudrās grāmatas.
Lavīze pienesa Labrencim balti izberztu mutesbļodu ar pavisam dzidru ūdeni, uz gultasgala viņa uzkāra glītu linu dvieli, kam abi gali bija izšūti ļoti skaistām krustdūrienu rindiņām.
Kad Labrencis bija izmazgājis acis vēsajā ūdenī un noslaucījies izrakstītajā dvielī, tad viņš paskatījās uz loga rūtīm, un viņam apžilba acis. Tavu spožu gaismu! Tā saule vēl nekad nebija spīdējusi. Un tas Labrencim likās tāpēc, ka peļu Lavīze bija nomazgājusi visas rūtis. Tur neredzēja vairs pat neviena zirnekļa tīkla.
„Bet Lavīz!" rūķis pārsteigts iesaucās. „Kur ir palikuši mani zirnekļi?"
„Viņi te vairs nedzīvo!" peļu Lavīze teica, pazemīgi pieglaudusi savas Osiņas, „es viņus lūdzu pārvākties uz citurieni, lai varētu nomazgāt rūtis un tev būtu vairāk gaismas lasīšanai."
Bet Labrencis likās esam pavisam neapmierināts. Pēc
viņa domām, tas nemaz neesot smalkjūtīgi — izdzīt zirnekļus. Viņi esot te piedzimuši un uzauguši. Te esot viņu dzimtā vieta, un pie tās taču katrs turoties. Un, kas attiecoties uz to resno, veco zirnekli, kas esot aizņēmis augšējo rūti, to Lavīze nu gan ne- esot drīkstējusi dzīt projām, jo šeit esot dzīvojis jau viņa vectēva tēvatēvs, un ar to Labrencis esot bijis ļoti lielos draugos. Tas esot bijis viens sevišķi sirsnīgs zirneklis.