„Tev ir ļoti skaists kabatlakats!" zaķu Bērtulis sacīja.
„Jā, tas ir glīts!" ežu Ādams diezgan bramanīgi atbildēja. „Es jau ar viņu ļoti taupu un lietoju tikai tad, ja eju kur ciemos."
Tad zvirbuļu Tomiņš nolaidās uz taciņas un nočivināja labdienu.
„Parādi man arī savu kabatlakatu!" viņš teica ezim.
Jā, tas bija tiešām lielisks kabatlakats ar apvīlētām malām un zilu neaizmirstuli katrā stūrī.
„Šo kabatlakatu man dāvināja sieva mūsu kāzu dienā,"
ežu Ādams stāstīja. „Viņa pati esot vīlējusi maliņas un izšuvusi neaizmirstules stūros."
„Tev ir gudra un attīstīta sieva," zvirbuļu Tomiņš teica, „un arī tu pats izskaties visprātīgākais un visgudrākais no visiem ežiem, kādus es līdz šim esmu sastapis."
„To es jau sen zināju, ka mēs esam viens ļoti gudrs laulāts pāris!" ežu Ādams sacīja un lielīgi pacēla savu melno degunu.
„Bet zini ko!" zvirbuļu Tomiņš iečiepstējās, „jūs abi esat gudri, bet varat kļūt vēl gudrāki. Rūķu Labrencis dibina skolu, un tur jūs varētu izglītoties tālāk."
„Ko tad tur mācīs?" ežu Ādams ziņkārīgi jautāja.
„Lasīt, rakstīt un vēl daudz citu gudrību," zvirbuļu Tomiņš teica. „Labrencis zina pastāstīt pat to, kur saule guļ pa nakti, kā bijis pasaulē pirms daudziem tūkstošiem gadu un kā izskatās svešās zemēs."
„Tas par tām svešām zemēm mani nemaz tā neinteresē," ežu Ādams atteica un atmeta ar priekšķepu, „to man var
pastāstīt arī stārķu Tenis. Bet tā lasīšana un rakstīšana būtu gan laba un noderīga." Un ezis domīgi noglaudīja savas nadaudzās melnās ūsu spalviņas.
„Jā" zvirbuļu Tomiņš iečivinājās, „un, kad tava sieva pazīs burtus, tad viņa varēs iešūt tavā kabatlakatā arī tavu vārdu." — „Tas būtu gan jauki!" ežu Ādams priecājās, rīvēdams plaukstas. „Es katrā ziņā gribētu,lai viņa to vārdu iešūtu ar sarkaniem diegiem."
„Man gan labāk patiktu ar zaļiem!" zaķis teica. „Ja tas būtu mans kabatlakats un mana sieva, tad es liktu šūt tikai ar zaļiem diegiem!"
„Bet tas nav ne tavs kabatlakats, ne arī tava sieva!" ežu Ādams atcirta tīri dusmīgā balsi un sacēla visas savas adatas. „Kungi," zvirbuļu Tomiņš čivināja starpā, „tur
nemaz nav par ko ķildoties. Laidiet tik savas sievas skolā, un, kad viņas pazīs burtus, gan jau tad tās pašas zinās, kura krāsa katram vārdam labāk derēs. Sievas tādas lietas zina vislabāk pašas." Tomiņam bija taisnība.
Tad zaķu Bērtulis tūliņ aizcilpoja pieteikties par skolnieku pie gudrā Labrenča. Bet ežu Ādams tipināja Bērtulim pakaļ saviem sīkajiem solīšiem. Zaķu Bērtulis pat nežēloja savu lielo kāpostgalvu, atdeva to Labrencim un teica — viņš esot dzirdējis, ka citās skolās maksājot par mācīšanos skolas naudu. Tad lai nu Labrencis pieņemot šo kāpostgalvu kā pirmo iemaksu.
Arī ežu Ādams negribēja palikt zaķim iepakaļ. Viņš apsolīja Labrencim divus kabatlakatus. Viens būšot par viņa paša, otrs — par viņa sievas izskološanu. Un ežu Ādams varot jau iepriekš Labrencim teikt, ka tie būšot tādi — tik skaisti kabatlakati, kādus Labrencis vēl nekad nebūšot redzējis.
Tad ežu Ādams atsveicinājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, un lielīgi, izgāzis vēderu, aizgāja uz savas mājas pusi, visu laiku iedomīgi pukšķēdams.
ZVIRBUĻU TOMIŅŠ PIE RAIBAĻAS UN DUKŠA
Pļavā ganījās Raibaļa, pagriezusi pret mājām savu mitro purnu. Šad un tad viņa pakustināja asti, lai aizdzītu kādu mušu, un gaidīja, kad ēnas sāks palikt garākas.
Tad atlaidās zvirbuļu Tomiņš un, jautri čiepstēdams, lēkāja Raibaļai apkārt.
„Kas tev par savādu asti!" Tomiņš tērzēja. „Gara kā dzīsla un tad vēl tāds jocīgs pušķis galā!"
Klusībā pie sevis Tomiņš nodomāja, ka labi gan, ka zvirbuļiem nav tādas neglītas astes. Pēc kā gan tad viņi
34
izskatītos! Bet, protams, skaļi zvirbuļu Tomiņš to neuzdrošinājās teikt, lai neapvainotu govi.
Tad zvirbulis pasveicināja Raibaļu no rūķa Labrenča un teica, ka viņai katrā ziņā būtu ieteicams iet Labrenča skolā papildināt savas zināšanas. Raibaļai esot stipri liela galva, un tādā lielā galvā varētu salikt arī ļoti daudz zināšanu.
Raibaļa to visu noklausījās, ielaida savu lunkano mēli vispirms vienā nāsī, pēc tam otrā, nopūtās un sacīja, ka tas gan viņai nebūšot iespējams, jo viņa vienmēr esot piesieta un varot aiziet tikai tik tālu, cik tālu sniedzoties ķēde. Bez tam Raibaļa jau esot krietni paveca, un tikpat veca esot arī viņas galva. Viņa esot dzirdējusi, ka vecās galvās nekas vairs nelienot iekšā. Un galvenais — viņa esot stipri neveikla, kādas jau visas govis parasti mēdzot būt. Ja starp skolniekiem gadītos kāds sīkāks tārps vai kukainis, viņa vēl varētu to samīt. Kad zvirbuļu Tomiņš to visu pārdomāja, tad arī viņš piekrita, ka Raibaļai labāk vajadzēja palikt tepat. Varbūt viņas vietā atradīšoties cits skolnieks.
Un zvirbuļu Tomiņš laidās atkal tālāk, līdz nolaidās kādā pagalmā. Pie pašas kūts sienas bija piebūvēta maza, ļoti glīta mājiņa, un tā bija zaļi krāsota. Tomiņš pielēca pie durvīm un skaļi iesaucās: „Ei, Dūksi, vai tu esi mājā?"
Jā, suņu Duksis bija mājā, un tas aicināja, lai zvirbuļu Tomiņš nākot vien dziļāk. Tad Tomiņš pārlēca pār slieksni un pateica labdienu. Te izskatījās ļoti jauki. Dūksim bija tikai viena pati istaba, bet tā bija ļoti mājīgi iekārtota. Sienas nelaida vējus cauri, un jumts neļāva izsūkties nevienai lietus pilei, bet visa grīda bija izklāta mīkstiem salmiem.