Man tik ļoti patīk gaisa baloni, ka esmu vienu iegādājies. Tas ir liels balons ar pītu grozu - tāds pats, kā "Astoņdesmit dienās apkārt zemeslodei". Es bieži vizinu ar to savu ģimeni un draugus. Lidošana ar balonu ir viena no rimtākajām nodarbēm, kādas zinu. Tad tu vari justies kā dabas daļa un klusu slīdēt projām no pasaulīgās kņadas. Neviens tevi nevar ne sazvanīt, ne apturēt. Tu esi brīvs. Tu raugies lejup uz pilsētām, laukiem un cilvēkiem, kuri nezina, ka esi tur, augšā. Tu vari aizlidot garām meža gulbim un saklausīt viņa spārnu švīkoņu. Tu vari ielūkoties acīs ērglim.
Gaisa baloni iemācījuši man nodoties pārdomām. Uz zemes mana dzīve noris strauji un drudžaini, ikviens brīdis ir piepildīts. Dažkārt ritms ir pārlieku rosīgs. Katram no mums ir nepieciešama vieta, kur pabūt vienam. Laiku pa laikam ir vērts aprimt un neko nedarīt. Tas dod iespēju ļauties pārdomām, uzlādē gan mūsu ķermeni, gan prātu. Es bieži domāju par zvejniekiem, kurus Ziemassvētkos vēroju Japānā. Mūsu būtībai ir raksturīga pastāvīgā tiekšanās pēc kaut kā, tāpēc es toreiz brīnījos: ko gan viņi meklē dzīvē? Zvejnieki izskatījās apmierināti tāpēc, ka var ķert zivis, lai pabarotu savas ģimenes. Viņi netiecās pēc tā, lai radītu zivju pārstrādes impērijas. Kā nopratu, viņi nevēlējās šķērsot Kluso okeānu gaisa balonā vai uzkāpt Everestā. Pienāca jauna diena, un viņi sagaidīja to. Viņi izbaudīja katru mirkli, un laikam tas viņiem sniedza dvēseles mieru.
Manai vecmāmiņai bija pilnvērtīga dzīve. Kad viņai palika astoņdesmit deviņi gadi, viņa kļuva par Lielbritānijas vecāko sievieti, kas izturēja augstākā līmeņa eksāmenu Latīņamerikas dejās. Vecmāmiņai bija deviņdesmit, kad viņa kļuva par vecāko golfa spēlētāju, kas varēja ar vienu nūjas sitienu iemest bumbiņu bedrītē. Vecmāmiņa nemitīgi mācījās. Savos deviņdesmit piecos gados viņa izlasīja Stīvena Hokinga "A Brief History of Time" ("īsi par laika vēsturi"7) un kļuva par vienu no nedaudzajiem cilvēkiem, kas pievārēja šo grāmatu no sākuma līdz beigām. Neilgi pirms nāves deviņdesmit deviņu gadu vecumā vecmāmiņa devās pasaules ceļojumā. Viņa smējās, kad nejauši bija atstāta Jamaikā vienā peldkostīmā. Viņas nostāja bija skaidra: dzīve tiek dota vienreiz, tādēļ šī iespēja pilnībā jāizmanto.
Mani vecāki pamazām noveco, un tagad viņiem jau ir vairāk nekā astoņdesmit gadi. Gluži tāpat kā vecmāmiņa, viņi pārsēžas no vienas lidmašīnas citā, ceļojot pa pasauli. Dažnedažādi uzmundrinādami mani, vecāki vienmēr bijuši klāt, kad es vai nu sāku savus piedzīvojumus, vai beidzu tos. Viņi pat devās meklēt mūs, kad mēs ar Pēru bijām pazuduši bezgalīgajos, ledainajos ziemeļu klajumos pēc tam, kad mūsu gaisa balons iekļuva sniega vētrā Kanādā. Viņu paraugs māca man priecāties par dzīvi.
1999. gadā mēs nopirkām zemi Dienvidāfrikas rezervātā un uzcēlām tur skaistu māju, kurā pulcējas visa ģimene. Laiks, kuru pavadu ar saviem ģimenes locekļiem, man ir tik ļoti dārgs, ka tad es atvēlu darījumiem tikai piecpadsmit minūtes. Es neatzīstu modernās ierīces, tādas kā elektroniskais pasts vai mobilie telefoni, bet Āfrikā iemācījos izmantot satelīttelefonu, lai sazinātos ar biroju. Daudzi lieli priekšnieki, kuri augu dienu pavada savā kabinetā, ir pārsteigti. Viņi jautā: "Kā tu vari tikt galā ar visu piecpadsmit minūtēs?"
Es atbildu: "Tas ir vienkārši. Nevajag zaudēt ne mirkli. Šāda nostāja man ir gan biznesā, gan personiskajā dzīvē.
Tagad, kad esmu kļuvis vecāks un, iespējams, mazliet gudrāks, es drīkstu to sacīt. Tomēr tā nav bijis vienmēr. Manu pirmo sievu Kristenu ārkārtīgi kaitināja tas, ka nemitīgi runāju pa telefonu. Viņa pārmeta, ka es visu savu dzīvi veltot biznesam un nespējot novilkt robežu starp darbu un māju. Sievai bija taisnība. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka strādāju mājās. Es nevarēju noturēties un nepacelt klausuli, ja zvanīja telefons, - bet tas praktiski neapklusa. Protams, varēja jau ļaut tam zvanīt vienā laidā, bet ja nu kārtējais telefona zvans solīja izdevīgu darījumu?
Pat tagad, kad atpūšos, es ne brīdi nepārstāju domāt. Ja esmu nomodā, manas smadzenes visu laiku strādā, ģenerēdamas idejas. Bet, tā kā "Virgin" ir globāla kompānija, man jābūt nomodā lielāko diennakts daļu. Taču esmu apguvis māku kādu stundu vai divas šad tad nosnausties. No visa, ko esmu iemācījies, tieši šī spēja man ir vitāli nepieciešama. Piemēram, autobusā, kas dodas no Honkongas uz Ķīnu, kad nekas īpašs nenotiek, es guļu. Un tad pamostos spirgts un vesels, un gatavs strādāt stundām ilgi. Turklāt tas ir labs veids, kā atslēgties. Vinstons Čērčils un Mārgareta Tečere lieliski prata palaikam nosnausties, un es savā dzīvē sekoju viņu paraugam.
Spāņu gleznotājam Salvadoram Dalī bija savs unikāls paņēmiens izbaudīt ik mirkli. Ja viņu pārņēma dzīves apnikums, viņš devās uz savu dārzu klints virsotnē. Dalī noplūca lielisku persiku, kas bija sasilis saulē, un turēja to rokā, apbrīnodams zeltaino miziņu. Viņš ostīja persiku. Maigā smarža reibināja mākslinieku. Tad viņš nokoda gabaliņu persika. Viņa mute pildījās ar saldo sulu. Mākslinieks to nesteidzīgi izgaršoja, pēc tam izspļāva sulu un iemeta persiku jūrā, kas šļakstījās lejā. Dalī apgalvoja, ka tas esot pilnības brīdis, un šādi brīži sniedza viņam lielāku baudu nekā tie, kad viņš būtu apēdis veselu grozu persiku.
Pagātnes nožēla ir gluži kā persiks, kuru esi aizmetis projām. Persika vairs nav, bet tu esi nožēlas pilns. Tev ir žēl, ka esi to aizmetis. Tu gribi dabūt to atpakaļ. Man šķiet, ka labākais veids, kā izbaudīt ik mirkli, ir nenožēlot izdarīto. Nožēla tevi nomāc. Tā velk tevi pagātnē, kad ir jādodas uz priekšu.
Ir nepatīkami kāda darījuma rezultātā ciest zaudējumus, bet vēl smagāk ir tādēļ izjust vainas apziņu. Mēs visi rīkojamies tā, kā nevajadzētu. Dažkārt kļūdas šķiet nopietnas, bet, vēlāk atceroties, saprotam, ka tās bijušas gluži nenozīmīgas. Nožēla, kas rada mokošu vainas apziņu, var laupīt miegu naktīs. Taču esmu pārliecināts: pagātne ir pagātne. To jūs nevarat mainīt. Un, pat ja tiešām esat izdarījis kaut ko aplamu, nožēlot ir par vēlu - jāiet uz priekšu.
Atceros gadījumu, kad mēs ar Kristenu bijām aizbraukuši atvaļinājumā uz Meksiku. Viņa izvēlējās vietu, kur nebija telefona. Neviens nevarēja sazināties ar mani. Dažas dienas pirms atvaļinājuma beigām gribēju noīrēt jahtu, lai dotos dziļūdens zvejā. Es lūdzu kādam zvejniekam, lai nākamajā dienā paņem mūs līdzi. Viņš atteicās, paskaidrodams, ka rītdien varot sākties vētra.
Nodomāju, ka viņš grib izspiest no mums vairāk naudas. Taču es ļoti vēlējos pamakšķerēt un sacīju, ka samaksāšu viņam dubultīgi. Vairāki tūristi bārā izteica vēlēšanos mums pievienoties, un arī viņi bija ar mieru maksāt divreiz vairāk. Nākamajā dienā mēs lieliski pamakšķerējām, bet tad ievēroju, ka sāk satumst. Sacēlās vējš, un kļuva dzestrs. Sāka līt lietus. Zvejnieki iedarbināja jahtas dzinēju, lai dotos mājās, bet iesprūda stūre, tādēļ jahtu nevarēja vadīt un tā griezās uz vietas. Vētra pieauga, un jūra sāka bangot. Milzīgi viļņi šļācās pāri klājam. Cilvēki vēma, bet jahta drebēja no triecieniem. Es biju pārliecināts, ka tā neizturēs un mēs noslīksim.
Pēc stundas vētra, šķiet, mazliet pierima. Valdīja miers, un visu apņēma dīvaina gaisma. Mēs bijām nonākuši pašā vētras viducī. Es redzēju blīvu, melnu sienu virzāmies pāri viļņiem uz mūsu pusi. Tā bija vētras tālākā siena, kas iedvesa bailes. Es nodomāju, ka mēs aiziesim bojā, ja vētra gāzīsies pār mums. Kristena bija laba peldētāja. Viņa sacīja, ka jāpeld uz krastu, kas bija divu jūdžu attālumā no mums, lai apsteigtu vētru. Pārējie teica, ka tas esot neprāts, taču zvejnieki iedeva dēli, pie kura pieķerties, un mēs ielēcām ūdenī. Es baidījos noslīkt un vai stingu aiz šausmām, ka mūs var aprīt haizivis. Mūs aiznesa tālu prom no krasta. Pēc divām stundām, galīgi pārsaluši, mēs tomēr cauri bangām tikām krastā. Izspraukušies cauri mangrovju brikšņiem, sasniedzām ciemu un lūdzām palīdzību. Mums izdevās atrast lielu laivu, kurā devāmies glābt zvejnieku jahtu, taču iekļuvām vēl stiprākā vētrā un mūs atdzina atpakaļ krastā. Kad vētra norima, jahtu ar cilvēkiem meklēja divas dienas, bet tā arī neko neatrada.