"Mēs jums paziņosim par mūsu lēmumu," viņi teica, pavadot mani līdz durvīm. "Nezvaniet mums, mēs paši jums piezvanīsim."
Tā beidzās mani dižie plāni attiecībā uz žurnālu "Student". Pa to laiku mēs atvērām savu pirmo audiokasešu veikalu. Bieži domāju, kas būtu noticis, ja IPC direktoru padomes locekļi būtu ieklausījušies manos vārdos? Iespējams, tagad viņiem, nevis kompānijai "Virgin" piederētu aviokompānija un vilcieni.
Mūsu nākamais solis bija skaņu ierakstu studijas atvēršana. Vēlējos, lai tā kļūtu par vietu, kur cilvēki varētu satikties un izklaidēties. 20. gs. 70. gadu sākumā skaņu ierakstu studijas pārsvarā atradās Londonā un tajās valdīja tikpat lietišķa gaisotne, kā jebkurā birojā. Tās nebija mūziķiem draudzīgas vietas. Viņiem nebūt nepatika spēlēt rokenrolu jau no deviņiem rītā. Turklāt ikvienai rokgrupai bija jāstiepj līdzi sava aparatūra un instrumenti. Turpretī es gribēju viņus apgādāt ar visu nepieciešamo, sākot ar sitamajiem instrumentiem un beidzot ar elektroģitārām. Tādēļ nolēmu pameklēt kādu lielu māju ārpus pilsētas, kur mēs varētu kļūt par vienu laimīgu ģimeni.
Es biju sajūsmā, ieraugot sludinājumu par kādas pils pārdošanu tikai par 2000 sterliņu mārciņu. Tas bija izdevīgs pirkums. Man patika ideja iegūt savā īpašumā pili. Es sapņoju, ka grupas, kas līdzīgas sešdesmito gadu "The Beatles" un "Rolling Stones" pulcējas tur, lai ierakstītu jaunus albumus.
Pilns cerību un grandiozu plānu, aizbraucu uz Velsu, lai redzētu visu savām acīm. Diemžēl pils atradās jauna dzīvojamā rajona vidū. Mans sapnis izplēnēja. Atpakaļceļā uz Londonu es ieraudzīju vēl vienu sludinājumu par senas muižas mājas pārdošanu netālu no Oksfordas. Tā, protams, nebija pils, bet, iespējams, ka arī tā varēja būt piemērota.
Es braucu pa šauriem ceļiem mazpazīstamā apkaimē. Ceļš pagriezās un ievijās koku alejā. Māja atradās ceļa galā. Tiklīdz ieraudzīju šo veco, jauko, neregulāri celto ēku, tūdaļ tajā iemīlējos. Vakara saules apmirdzēta, tā stāvēja parka vidū. Tajā bija milzum daudz istabu. Rolingstoni un bītli varēja dabūt katrs savu ēkas spārnu. Viss bija lieliski. Satraucies es piezvanīju nekustamā īpašuma aģentam.
"Tā maksā 35 000 sterliņu mārciņu," viņš sacīja.
"Bet vai cenu nevarētu mazliet nolaist?" es jautāju.
"Lai pārdotu ātrāk, mēs varam piekrist 30 000. Tas ir izdevīgs darījums."
Droši vien, ka tas ir izdevīgs darījums - ja ir šāda nauda. Bet manā rīcībā bija, augstākais, kādi 5000 sterliņu mārciņu. Pieprasītā summa tik ļoti pārsniedza manas iespējas, ka nebija nekādas jēgas mēģināt kaut kur sadabūt naudu. Taču man bija jāpamēģina un jāīsteno savs sapnis.
Pirmoreiz mūžā es uzvilku elegantu uzvalku un nospodrināju savas vecās skolas kurpes. Es gribēju atstāt vajadzīgo iespaidu uz bankas ierēdņiem un pārliecināt viņus, ka man var aizdot naudu. Vēlāk viņi stāstīja, ka, tiklīdz ieraudzījuši manu uzvalku un nospodrinātās kurpes, uzreiz nopratuši, ka man ir nopietnas finansiālās grūtības. Es parādīju viņiem mūsu veikala un preču izsūtīšanas biznesa grāmatvedības grāmatas un biju pārsteigts, ka viņi piedāvāja man 20 000 sterliņu mārciņu aizdevumu. 1971. gadā tā bija liela nauda. Neviens un nekad agrāk man nebija aizdevis šādu summu. Tas mani gluži vai apstulbināja un pildīja ar lepnumu. Es atskārtu, ka biju veicis garu ceļu kopš tā laika, kad zvanīju no skolas telefona automāta, cenšoties atrast reklāmdevējus savam žurnālam "Student". Bet joprojām pietrūka desmit tūkstoši sterliņu mārciņu.
Cerēju, ka man palīdzēs vecāki. Viņi vienmēr bija mani atbalstījuši, un gan toreiz apzinājos, gan arī tagad, cik tas ir svarīgi, sevišķi ceļa sākumā. Savā laikā vecāki bija atvēruši nelielus kontus māsām un man. Trīsdesmit gadu vecumā katrs no mums saņemtu 2500 sterliņu mārciņu. Pajautāju vecākiem, vai varētu saņemt savu naudu jau tagad. Viņi uzreiz piekrita, bet tēvs apvaicājās: "Tev, vienalga, pietrūkst 7500 sterliņu mārciņu. Kur tu tās ņemsi?"
"Es nezinu," atzinos.
Tad tēvs teica: "Aizej pusdienās pie krustmātes Džoisas. Es paziņošu viņai par tavu apciemojumu."
Tā es devos pusdienās pie savas mīļās krustmātes Džoisas. Viņa savā laikā bija saderējusi ar mani uz desmit šiliņiem, ka neiemācīšos peldēt. Tētis, kā solījis, bija viņai iepriekš piezvanījis. Krustmāte jau zināja par manu sapni iegādāties muižu. Viņa piekrita aizdot naudu ar noteikumu, ka atdošu to ar procentiem, kad varēšu atļauties. Es sāku murmināt pateicības vārdus, bet krustmāte Džoisa mani pārtrauca: "Paklau, Rikij, es nedotu tev šo naudu, ja negribētu. Bet kam īsti domāta nauda? Tam, lai kaut kas notiktu. Turklāt," viņa ar smaidu piebilda, "es zinu, cik tu esi neatlaidīgs, lai sasniegtu mērķi. Galu galā tu vinnēji arī desmit šiliņus atklātās un godīgās derībās."
Man joprojām skanēja ausīs viņas vārdi, kad braucu saņemt savas muižas milzīgo atslēgu. Nauda domāta tam, lai kaut kas notiktu. Es ticēju šiem vārdiem toreiz un ticu tiem vēl šodien. Zināju, ka bez savas ģimenes atbalsta tagad neturētu rokās šo milzīgo dzelzs atslēgu. Es gan nezināju to, ka krustmātei Džoisai nebija 7500 sterliņu mārciņu. Viņa man tik ļoti ticēja, ka bija ieķīlājusi savu māju.
Trīspadsmit gadus pēc tam, kad nopirkām muižu, mēs atklājām savu aviolīniju. Kad lidojām uz Ņujorku, lidmašīnā sēdēja manas ģimenes locekļi un draugi, - cilvēki, kuriem bija tik liela nozīme manā mūžā. Raugoties uz savu mīļo laimīgajām sejām, apzinājos, ka viņi bijuši tie, kas palīdzējuši man kļūt par to, kas esmu.
Esmu apguvis vienkāršu patiesību - talants vienmēr ir jāatalgo. Pat ja kāds ir pieņemts darbā viena uzdevuma veikšanai, bet viņam ir labas idejas vai viņš ir spējīgs tikt galā ar vēl ko, - ļaujiet viņam to darīt. Tādēļ es bieži lūdzu padomu nejaušiem garāmgājējiem uz ielas, lidmašīnas vai vilciena pasažieriem. Ir taisnība, ka vienam parastam cilvēkam ir vairāk veselā saprāta nekā daudziem lielajiem priekšniekiem. Kens Berijs tam ir lielisks piemērs. Viņš sākumā bija darbinieks kādā no mūsu audiokasešu veikaliem. Toreiz viņam bija jāsaskaita ieņēmumi, taču drīz vien viņš jau veica dažādus citus uzdevumus. Ja man bija vajadzīga kāda informācija, es vērsos pie Kena. Šķita, ka viņš zina visu par visu. Šodien cilvēki izmanto meklēšanas programmu "Google" vai "Yahoo". Toreiz mēs vienkārši pajautājām Kenam.
Viņam bija divas lieliskas rakstura īpašības: prasme saprasties ar cilvēkiem un nesavtīgums. Mēs konstatējām, ka Kens viegli atrod kopīgu valodu ar ikvienu, sākot ar superzvaigznēm un beidzot ar viņu advokātiem. Drīz viņš jau strādāja ar līgumiem. Bija skaidrs, ka viņa talants tiktu izniekots, ja Kens paliktu par vienkāršu darbinieku, tādēļ viņš pievienojās mūsu nelielajai kompānijas "Virgin" menedžeru grupai un ar laiku kļuva par "Virgin Music" bet vēlāk par "EMI8" ģenerāldirektoru.
Es kā vienmēr esmu sekojis Kena padomam. Reiz, kad mēs paplašinājāmies pārāk strauji, bet nauda bija gandrīz izsīkusi, es sasaucu ārkārtēju sapulci. Tolaik mūsu vispieprasītākais albums bija Maika Oldfīlda "Tubular Bells". Peļņa no tā deva līdzekļus visai mūsu darbībai. Taču līguma termiņš ar Maiku bija beidzies, un viņš pieprasīja lielāku honorāru par tā pagarināšanu. Es biju pilnīgi atklāts ar viņu. Pateicu, ka "Virgin Music" kopējie ienākumi bijuši mazāki par viņa nopelnīto.