Nekaitē!
Vienmēr domā, kā vari būt noderīgs!
Es tiku audzināts pārliecība, ka ikviens no mums var mainīt pasauli. Es ticēju, ka mūsu pienākums ir palīdzēt citiem un iespēju robežās darīt labu. Domāju, ka mans skolas direktors bija apstulbis, kad uzrakstīju viņam garu ziņojumu par to, kā viņš varētu labāk vadīt mūsu skolu. Apcerējums beidzās ar patētiskiem vārdiem: "Man būtu interesanti uzzināt jūsu domas par šo jautājumu, bet ietaupīto naudu varētu ieguldīt manu turpmāko plānu īstenošanā."
Direktors nesmējās un pat nesodīja mani par nekaunību. Viņš atdeva man ziņojumu un dzedri piebilda: "Ļoti labi, Brenson. Nodrukā to skolas žurnāla."
Taču es pametu skolu un nodibināju savu žurnālu. Man gribējās to izmantot kā platformu, lai mainītu pasauli. Kad mēs ar māsu Lindi centāmies uz ielas pārdot žurnālu "Student", mums pienāca klāt kāds klaidonis un lūdza nedaudz naudas. Man nebija ne pensa, taču bija tik kvēla vēlēšanās darīt labu, ka tūdaļ norāvu drēbes un atdevu tās viņam. Atlikusī diena man bija jāpavada ievīstītam segā, bet jutu, ka esmu veicis kaut ko cildenu.
Vēl viens veids, kā mēs palīdzējām cilvēkiem, bija konsultāciju centra atvēršana studentiem. Viņi varēja uzdot jautājumus par jebko, sākot ar maksu par dzīvokli un beidzot ar grantu saņemšanas noteikumiem, taču viņus galvenokārt interesēja ar seksu saistītās problēmas. Tolaik ar šādiem jautājumiem citur nebija kur vērsties. Centrs guva tik lielus panākumus, ka pat vēl tagad - pēc 35 gadiem - nav zaudējis savu popularitāti.
Dažus nākamos gadus pavadīju, veidodams kompāniju "Virgin". Pelnīt naudu bija jauki, tomēr tas nebija manas dzīves galvenais mērķis. Man patīk grūts darbs. Cilvēks, kas radījis IKEA9, iedala visu savu dienu desmitminūšu posmos. Lūk, ko viņš saka: "Ja desmit minūtes ir pagājušas, tas jau ir neatgriezeniski. Iedali savu dzīvi desmitminušu posmos un neizšķied ne mirkli." Nevajag pavadīt laiku, nevajadzīgi rosoties, bet gan izmantot to lietderīgi. Bils Geitss - bagātnieks, kas vairāk par citiem ziedo labdarībai, - apgalvo, ka viņš saviem darbiniekiem ļaujot divas stundas dienā skatīties gaisā ar noteikumu, ka viņu prāts ir pastāvīgi nodarbināts. Alberts Einšteins radīja savu relativitātes teoriju domās, nelietodams papīru un rakstāmspalvu. Viņš to pierakstīja vēlāk. Patiesību sakot, arī es savas labākās idejas izstrādāju galvā. Bet, tā kā šādam darbam rokas nav vajadzīgas, man sagādā prieku fiziski grūti uzdevumi, tādi kā Atlantijas okeāna šķērsošana motorlaivā.
Saka, ka nauda esot visa ļaunuma sakne. Bet tā nevar būt. Naudu var izmantot arī labiem mērķiem. Lielākos labdarības fondus pasaulē dibinājuši bagāti cilvēki, taču dažas no šīm organizācijām sāka savu darbību ar gluži niecīgiem līdzekļiem. Hārvardu, turīgāko Amerikas Universitāti, dibinājis labdarības fonds. Tā aizsākās ar dažām grāmatām un trīssimt piecdesmit dolāriem. IKEA sākās dārza šķūnī, bet par kompānijas mātes uzņēmumu kļuva labdarības fonds. Vīrs, kas izgudroja ātrās ēdināšanas restorāna produktu Big Mac, sāka savu karjeru, pārdodams papīra glāzītes. Viņš arī bija viens no tiem, kuri veltīgi nešķiež laiku. "Ja jums ir laiks slaistīties, jums ir laiks arī strādāt," viņš bieži sacīja saviem darbiniekiem. Iespējams, viņš ļoti steidzās, tādēļ ideja izveidot McDonald viņam radās tikai piecdesmit divu gadu vecumā. Tagad viņa uzņēmums ziedo labdarībai 50 miljonus dolāru gadā.
Tātad nauda var darīt arī labu. Un nebūt nav jābūt bagātam, lai tā rīkotos. Agrāk bērni bieži nodeva foliju un tukšās kolas skārdenes, lai savāktu naudu labiem darbiem. Tagad viņi rīko labdarības skrējienus un ziedo līdzekļus, lai organizētu milzu koncertu Live Aid10, kas ar satelīttelevīzijas palīdzību norisinās dažādās valstīs. Ir daudz veidu, kā palīdzēt citiem. Viens no vienkāršākajiem veidiem ir nedarīt ļaunu, bet tas vispār nemaksā neko.
Kad man palika četrdesmit gadu, es atskārtu, ka esmu nonācis savas dzīves viszemākajā punktā. Mēs karojām ar kompāniju "British Airways" par vietu debesīs. Mūsu aviolīnija bija kļuvusi par uzvarētāju kategorijā "Gada labākā biznesa klase", bet, lai iegūtu naudu kompānijas uzturēšanai, bija pastāvīgi jācīnās. Tikai daudzie kompānijas "Virgin Music" izlaistie hiti ļāva mums neiekļūt parādos. Saimons, kas tolaik vadīja kompāniju "Virgin Music", šķiet, bija zaudējis interesi par to - galvenokārt tādēļ, ka uzskatīja, ka aviolīnija mūs izputinās. Es apsēdos un atskatījos uz nodzīvoto mūžu. Uzdevu sev jautājumu: vai gribētu darīt ko jaunu, ja viss pilnībā būtu jāmaina? Es nekad neesmu bijis kaislīgs lasītājs, tomēr nolēmu vairāk laika veltīt lasīšanai.
Es pavaicāju Džoanai: "Varbūt iestāties koledžā un iegūt vēsturnieka diplomu?"
"Tu gluži vienkārši gribi skraidīt pakaļ skaistām meitenēm," viņa strupi atteica.
Vai Džoanai bija taisnība? Vai man tiešām bija sākusies pusmūža krīze?
Iespējams. Toreiz domāju nevis par to, ko varu darīt savā labā, bet prātoju, ko spēju paveikt citu labā. Iztēlojos, ka varētu pievērsties politikai vai izmantot savas biznesmeņa spējas, lai izdarītu kaut ko noderīgu, piemēram, risinātu svarīgas problēmas, tādas kā cīņa ar tabakas ražotājiem. Es varētu finansēt pretvēža līdzekļu izstrādi, pievērsties veselības aizsardzības sistēmai vai palīdzēt bezpajumtniekiem. Bija daudz veidu, kā varētu būt noderīgs. Šo ceļu arī izvēlējos visai atlikušajai dzīvei.
Man šķiet, ka laiku pa laikam mums visiem jāizvērtē sava dzīve. Vai esam sasnieguši izvirzītos mērķus? Vai ir kaut kas tāds, no kā varētu atteikties? Es nerunāju par to, ka jāizmet novalkātās kurpes vai veci krēsli. Es uzskatu, ka mums jāatmet sliktie paradumi vai laiskums, kas neļauj virzīties uz priekšu un tikai piesārņo smadzenes.
Mans brālēns Pīters Skots vada lielu ūdensputnu rezervātu. Kad pateicu viņam, ka vēlos piesaistīt savvaļas putnus savam piemājas ezeram Oksfordā, viņš sniedza man visus nepieciešamos padomus. Es padziļināju ezeru un uzbēru vairākas salas, lai putniem būtu, kur ligzdot. Gulbji, pīles, zosis un gārņi salaidās tur no visām pusēm. Tā ir ļoti klusa vieta, kur varu ļauties vientulīgām pārdomām. Man parasti patīk atrasties cilvēku drūzmā vai būt kopā ar ģimeni, bet dažkārt vajadzīgs miers. Man patīk klaiņot gar ezeru un domāt.
Kad cīnījos par mūsu aviolīnijas pastāvēšanu, jutos pagalam apjucis. Tā ar mani gadījās tikai dažreiz. Man bija jāpieņem izšķirošs lēmums. Kad bankā pateicu, ka kompānija "Virgin Music" ir vismaz pusotra miljarda sterliņu mārciņu vērta, mani ņēmās pārliecināt, ka tā jāpārdod, lai atmaksātu aizdevumus, kuri bija paņemti aviolīnijas attīstībai. Man bija divas izvēles: slēgt aviolīniju vai pārdot skaņu ierakstu kompāniju. Visu sarežģīja tas, ka gribēju saglabāt gan vienu, gan otru. Vēlējos vienīgi to, lai banka neceļ iebildumus. Man šķita: ja banka zinās, cik nopietns ir mūsu mūzikas bizness, tad sapratīs, ka nauda ir drošībā. Taču bankām nepatīk riskēt, un bankas darbinieki man lika saprast: ja es nepārdošot kompāniju "Virgin Music", viņi pieprasīšot dzēst parādus par aizdevumu. Nezināju, ko lai dara. Es mīlēju "Virgin Music" un zināju, ka tā joprojām attīstīsies. Turklāt mēs nupat bijām noslēguši līgumu ar "Rolling Stones", un es jutos tā, it kā grasītos nodot šo grupu un visus pārējos mūziķus. Nezināju, kā lai rīkojas tai lietainajā dienā, kad staigāju gar ezera krastu.