Šajā trauksmainajā laikā, 1990. gada augustā, Irāka iebruka Kuveitā. Ziņās es dzirdēju, ka 150 000 bēgļu šķērsojuši Jordānijas robežu. Es biju draudzīgās attiecībās ar Jordānijas karali Huseinu un karalieni Nūru. Arābu izcelsmes amerikāniete karaliene Nūra bija ne vien skaista sieviete, bet arī izglītota arhitekte, kas ar vīru iepazinās, kad strādāja Jordānijas aviokompānijā. Mums bija daudz kopīgu interešu. Karaliene bija redzējusi mani televīzijā, kad ar gaisa balonu lidoju apkārt zemeslodei, un vēlāk man piezvanīja, lai apvaicātos, vai es karaliskās ģimenes locekļiem apņemtos iemācīt vadīt gaisa balonu.
Es aizvedu savu gaisa balonu uz Jordāniju un iepazinos ar karalisko ģimeni. Viņi visi bija tikpat patīkami cilvēki kā pati karaliene, arī bērni bija pieklājīgi un draudzīgi. Lieliski pavadīju laiku, lidodams virs galvaspilsētas un raudzīdamies lejā uz senatnīgajām celtnēm, kuru jumti bija klāti ar sarkaniem dakstiņiem. Kad cilvēki uzzināja, ka virs viņu galvām pītajā grozā lido karalis un karaliene, viņi sāka skriet pakaļ balonam, lūkojoties augšup un sveicot augsto pāri. Tolaik karalim neklājās viegli. Viņš jau bija pārdzīvojis vairākus atentātus, un viņu pastāvīgi apsargāja bruņoti vīri. Tomēr viņi nezināja, kā var aizsargāt karali, ja viņš lido debesīs bez viņiem. Pašam Huseinam gan tas bija līksms, pilnīgas brīvības brīdis.
Kad Sadams Huseins iebruka Kuveitā, es televīzijā redzēju, ka tūkstošiem bēgļu nemitīgā straumē šķērso Jordānijas robežu. Piezvanījis karalim Huseinam un karalienei Nūrai, apvaicājos, vai varu kaut kā palīdzēt. Es gribēju būt noderīgs. Karaliene atbildēja, ka uzzināšot, kas nepieciešams visvairāk, un sazināšoties ar mani. Viņa piezvanīja tajā pašā dienā un jautāja, vai es varot sagādāt segas. Tuksnesī pa dienu ir ļoti karsts, bet naktī - ļoti auksts. Karaliene paskaidroja, ka segas varēs izmantot kā nojumi dienā, bet naktī cilvēki sasildīsies, ievīstoties tajās.
"Vairāki mazi bērni jau nomiruši," teica karaliene Nūra.
"Cik segu vajadzīgs?" es jautāju.
Viņa nosauca skaitli - simt tūkstoši.
"Mums atlikušas tikai kādas divas trīs dienas. Tad cilvēki sāks mirt simtiem. Tas ir ļoti steidzami, Ričard."
"Virgin" aviolīnijas darbinieki tūdaļ ķērās pie darba, zvanīdami visiem, kuriem vien varēja. Pēc divām dienām viens no mūsu lielajiem reaktīvajiem laineriem jau lidoja uz Jordāniju, vezdams 40 000 segu, tonnām rīsu un medikamentu krājumus. Atpakaļceļā mēs paņēmām Lielbritānijas pilsoņus, kas Jordānijā bija iestrēguši kara dēļ. Tiklīdz es atgriezos Lielbritānijā, man tūdaļ paziņoja, ka kompānijas "British Airways" prezidents kļuvis vai traks aiz dusmām. Viņš teicis, ka pēc palīdzības vajadzēja griezties pie viņa. Taču viņam norādīja, ka es - atšķirībā no viņa - pats piedāvāju savu palīdzību. Turklāt iepriekš viņš bija aizliedzis lidmašīnas izmantot starpvalstu konfliktu laikā, pat tādos gadījumos, kad pie viņiem vērsās organizācija "Christian Aid"11. Turpretī tagad "British Airways" prezidents bija sagādājis kravu ar segām un steidzīgi nosūtīja to uz Jordāniju. Es biju gandarīts, ka mūsu piemērs kaut nedaudz pamudināja viņu sniegt cilvēkiem palīdzību.
Uzzinājis, ka mūsu sūtījums nebija nonācis līdz visiem bēgļiem, es tūlīt izlidoju uz Jordāniju, lai tiktos ar karali un karalieni viņu pilī. Es strīdējos ar ministru, kurš, kā man kļuva zināms, bija bloķējis visu procesu, un piespiedu viņu nosūtīt segu kravu uz bēgļu nometnēm. Ar karali Huseinu mēs daudz runājām arī par Sadamu. Karalis vēlējās, lai Jordānija šajā bruņotajā konfliktā, kas tolaik šķita neizbēgams, ieturētu neitralitāti. Viņa valsts stāvoklis bija diezgan nestabils, un karalis labi izprata abu konfliktējošo pušu problēmas. Viņš cerēja, ka visu izdosies nokārtot sarunu ceļā, taču bažījās, ka Rietumi var uzsākt karu, lai aizsargātu Kuveitas naftas laukus. Karalis apzinājās, ka laika jebkādu lēmumu pieņemšanai atlicis ļoti maz.
Dažas dienas pēc tam Londonā skatījos televīzijas ziņas un ieraudzīju Sadamu. Kā noskaidrojās, viņš bija sagrābis britu ķīlniekus un gribēja izmantot viņus kā dzīvu vairogu. Sāku prātot, ko varētu darīt, lai palīdzētu viņiem šajā situācijā. Biju viens no ļoti nedaudzajiem Rietumu cilvēkiem, kuriem bija tieša saikne ar karali Huseinu, kas savukārt bija viens no nedaudzajiem, kuriem uzticējās Sadams. Mēs varējām organizēt sarunas, apejot visus saniknotos politiķus, un kaut ko paveikt līdz kara sākumam. Man radās ideja piedāvāt Sadamam apmainīt ķīlniekus pret medikamentiem. Karalis Huseins varētu sazināties ar viņu un paziņot manus priekšlikumus. Piezvanīju karalienei Nūrai un apvaicājos, vai viņa nepalīdzētu īstenot manu plānu.
"Brauc šurp un paliec pie mums, Ričard. Tu pats varēsi apspriest to ar karali," viņa teica.
Es atkal nonācu Jordānijā, kur trīs dienas pavadīju sarunās ar karali Huseinu. Viņš piekrita, ka vajagot steidzīgi kaut ko uzsākt, pirms nav noticis ļaunākais. Es apsēdos un, rūpīgi apdomādams katru vārdu, ar roku uzrakstīju ļoti pieklājīgu vēstuli Sadamam. Lūdzu viņu atbrīvot visus ārzemniekus, kas bija aizturēti Irākā, un kā labas gribas žestu piedāvāju nosūtīt medikamentus, kuru Irākā trūka. Vēstuli parakstīju šādi: "Ar patiesu cieņu, Ričards Brensons."
Pēc vakariņām karalis aiznesa manu vēstuli uz savu kabinetu un pārtulkoja to arābu valodā. Viņš pievienoja tai savu personisko pavadvēstuli Sadamam un ar īpašu kurjeru nosūtīja uz Irāku. Tā kā man vairs nebija ko darīt, aizlidoju mājās.
Pēc divām dienām karalis Huseins sazinājās ar mani un pavēstīja labas ziņas. Sadams esot teicis, ka atbrīvošot slimos ķīlniekus, sievietes un bērnus, taču vēloties, lai kāds ietekmīgs cilvēks ierodas Irākā un personiski, televīzijas kameru priekšā, viņam to palūdz. Es tūdaļ piezvanīju bijušajam premjerministram Edvardam Hītam. Mēs gluži labi sapratāmies, jo abi interesējāmies par jahtām. Viņš uzreiz piekrita. Tas bija ārkārtīgi drosmīgs solis no viņa puses.
Saskaņā ar plānu Edvardam Hītam bija vispirms jālido uz Jordāniju un jāapmetas pie karaliskās ģimenes. No turienes viņš drošā ceļā tiktu nogādāts Irākā.
Dienu vēlāk man piezvanīja pats karalis Huseins. "Man ir labas ziņas jums, ser. Jūs varat doties uz Irāku. Sadams ir devis vārdu, ka jūs būsit pilnīgā drošībā."
Pirms aizlidošanas mani uztrauca tikai viens. Lai gan Sadams bija devis vārdu, daudzi uzskatīja, ka viņš varot saņemt mani un Edvardu Hītu par ķīlniekiem un konfiscēt lidmašīnu. Augstās riska pakāpes dēļ neviens negribēja apdrošināt laineri. Ja Sadams tiešām to konfiscēs, mūsu kompānija bankrotēs. Šajā avantūrā es riskēju ar visu - taču runa bija par cilvēku dzīvībām. Atpakaļceļa nebija.
Kad mūsu lidmašīna beidzot pameta Irāku ar ķīlniekiem un Edvardu Hītu uz borta, atvieglojums bija tik milzīgs, ka mēs svinējām mūsu panākumus visu ceļu līdz pašai Londonai. Tomēr viens cilvēks bija neapmierināts. Kompānijas "British Airways' prezidents paziņoja: "Ko, velns parāvis, tas Ričards Brensons iedomājas? Vai viņš uzskata, ka ir sasodītā ārlietu ministrija?"
Vēlāk savā dienasgrāmatā ierakstīju: "Kas mani pamudināja uz šādu rīcību? Vēl pirms mēneša biju dziļā depresijā. Šķita, ka dzīve zaudējusi jebkuru jēgu. Biju jau sev pierādījis, ka varu daudz ko sasniegt dažādās nozarēs. Man nupat palika četrdesmit gadi. Es meklēju jaunus izaicinājumus..."