Trešajā dienā viņš neatnāca …
Ar ko gan daži cilvēki neuzjautri Meklē piedzīvojumus tur, kur sāpes st"! pat neaizsegušās ar plīvuru.
Viņš neatnāca arī ceturtajā dienā ..
Kur paliek cilvēku solījumi? Vai ļ otram cerēt nav nežēlīgāk nekā iešaut 1 pierē?
Vai es kādam esmu ko lūdzis, diedelē draudējis atņemt ar varu? Nē, tikai mie gulējis šajā nolādētajā gultā.
Lieciet mani mierā. Akls arī ir cilv" Gan pats tikšu uz priekšu, bet, ja apt spēka, paliek vēl. . .
Klau, tā ir viņa balss!
— Pie velna! Sajā ellē pat gliem tiks ātrāk uz priekšu . . . Taisies, puis! nav laika ķēpāties . . . Atceries reiz visām reizēm, ka laiks cilvēkam dots t' vienreiz un tas maksā naudu … Se, bies!
Viņš pat nepajautāja, ko esmu izlē Mums palika brīvas rokas. Toreiz pat neienāca prātā, ka tas atvieglos m šķiršanos. Nekad nevar zināt, kas not rīt . . .
Pirms devos ceļā, gribēju pajautāt, ko man gods būt kopā, bet viņš aizsteid priekšā:
— Profesors Erī. . . Dieva dēļ, vism šinī pilsētā nesauciet mani vārdā. Te v jadzīgs tūkstošiem protēžu . . . Godāji kā gribat. . . Jums taču ir fantāzija?
Fantāzijas man nebija, un es nosauci viņu sava bijušā saimnieka vārdā pa: Frenku, kuram tīrīju zābakus un mašīnu
Kāda starpība, kā sauc saimnieku, ja esi kalps.
Hronika.
Izmeklēšanas komisija secinājusi, Klodu Moro nonāvējusi nejauša lode. Lieta izbeigta, materiāli nodoti arhīvā.
— Tā, Bili, esam mājās. Te var runāt, cik skaļi grib. Kliegt, ja tas sagādā prieku. . . Tagad atpūties … Ja kas va¬jadzīgs, pasauc, kamēr nebūsi iemanījies orientēties apkārtnē.
Esmu Amerikā . . . Man šī zeme liekas mašīnām piebāzta. Visapkārt dārd, klaudz, cilvēki skrien, grūžas cits citam virsū un pat neatvainojas, jo laiks maksā naudu.
Visapkārt klusums, mīksts kā vilnas pavediens — tin, tin, bet vienmēr tavā rokā mīksts pavediens. Dīvaini. . .
Ak es, muļķis! Amerika taču ar vienu roku ieķērusies ziemeļpolā, ar otru svei¬cina Antarktīdu. Var būt, ka te aiz loga ir Aļaskas sniegs, Amazones džungļi, Patagonijas prērijas.
aāk, puis . . . Kas tev teica, kur tu esi? ^Visticamāk … jā, visticamāk, ka te nav Eiropa, ne Āzija, ne Amerika, bet tā ēpumainā zeme, kuru Velss sauc par zemi— «TTie country of the Blind». Reizi nedēļā te iegriežas sieviete. Daž-paliek pa nakti, citreiz pasaka «lab¬is un aizbrauc. Varbūt mīļākā, kas to • zināt. Vi tina . . .
profesors aizbrauc, es ilgi palieku Vitīna atved ēdamo. Parasti viņa iiani nerunā, staigā un dungo dzies-par kovboju, kas nolaupa savu mī-
kšņi viņa nostājas manā priekšā. - Bili. . .
Jā, — es sastomos, — kundze. Vai jūs varētu nolaupīt meiteni kā kts dziesmiņā?
muļķīgiem jautājumiem neatbild, ole . . . Kovboju laiki' ir beigušies . . . ides vietā es tikai pasmaidu un atklāti saku:
Šāvējs, Bili, diez vai tu kādreiz būsi. Es gan, Bili, — un viņa šāk dziedāt, aa man apkārt: Dzīvoja reiz meitene prēmijā …
Bili, man viss sagatavots. Laiks ķer-pie darba. Varējām sākt arī mazliet i, bet, saproti, kā lai to labāk pa-
i. . . Līdz šim es operēju tikai trušus
i suņus. Šoreiz būs cilvēks. Tas, Bili, nav un tas pats.
espējams, bet man no tā vieglāk ne-
st. Rīt trusītis būšu es, un to neviens
ir noliegt. >
Tātad norunāts, Bili, — rīt. . . Tā diena ir pienākusi. Raudi vai
ii. .. Man nemaz vairs negribas re-
… Pirkstiņš ir padots, un to vairs
rar pavilkt atpakaļ. -trā dienā profesors mani pamodina
Celies, Bili. Sāksim .. . rī paņem mani zem rokas, un mēs ejam
ii kā bērēs. Es saku «mēs». Sirds —
to labāk nerunāsim . ..
)ļi noklust celiņu mīkstumā. Trūkst
ai bēru dziesmas. )mas auļo . . . Drosme papēžos … Es 3s nezaudēt dūšu, bet nesanāk. Jā, ilgoties ir pavisam kas cits nekā ilties uz galda . . . ar laimi, gājiens beidzas. Mani ieved zālēm smaržojošā istabā, ietērpj pēc Jēm smaržojošās drēbēs un nogulda uz srācijas galda.
Pa vienai injekcijai zem plakstiem, pa rim deniņos. Tas esot novokaīns un emot sāpes . . . Pasakas . . .
Palabosim mazliet acu dobumus . . . Dzelzs spīles neļauj aizvērt plakstus . . .
bet es ciešos. Esmu vīrs. Gadiem te av nozīmes . . .
— Elpo dziļāk . . . Eh, kā derētu asis¬tents, bet. . .
«Bet» palika gaisā karājoties.
— Pūlies skatīties pa labi. Tagad it kā pa kreisi. Tā . . . labi. Uzliksim dažas šu¬ves . . . Nekas, nekas . . . Tūlīt viss būs galā. Labi. . . Tagad es tevi kādu laiku atslēgšu no dzīves . . .
Adatas dūrienu vēnā vēl sajutu, un viss . . .
— Pamodies?
Manas rokas ir piesietas. Manas kājas ir piesietas. Tas ir tas pats galds, uz kura apgūlos, bet istaba ir cita. To jūtu ar visu savu «es».
Galva ir apsaitēta kā toreiz, kad mani ievainoja, un ļoti smaga. Acu dobumos spiež un grauž. Viss esmu salauzts tūkstoš gabalos un atkal salikts.
— Kā jūties, veco zēn?
— Var iztikt. . .
To, ka tāpat kā zem drupām, nesaku. Mani interesē kaut kas cits. Cauri apsē¬jam, šķiet, spiežas gaisma.
— Profesor, vai istabā nedeg uguns?
— Ir novakare, Bili. Saule spīd tev tieši sejā . . .
Viņš runā lēni, mierīgi kā par maizes šķēli, kas sagriezta sīkos gabaliņos un apcepta. Viens no šiem gabaliņiem biju es . . . Pie velna! Mani tu neapmānīsi. Tu esi vairāk uztraucies nekā es tad, kad pirmo reizi nospiedu šautenes mēlīti. To¬reiz atskanēja šāviens, bet tagad . . .
— Un nu?
— Tagad ir tumšāk . . .
— Paldies, Bili.
Kuram bija jāsaka paldies — man vai viņam? Tie deviņdesmit procenti laikam bija man kabatā.
Es aizmigu kā mazs laimīgs cilvēkbērns, mātes ieaijāts.
— Attīsim, Bili, vēl dažas kārtas . . . Gribētos visas šīs lupatas aizsviest, bet nedrīkst. Tavas smadzenes ir atradušas no gaismas. Var sadegt . . . Vai tagad ir gaišāks?
— Jā, profesor.
— Būs labi, Bili. Galvu augšā!