Galvu tomēr nedrīkst pacelt. Pats pro¬fesors baro mani ar karotīti, padod pudeli, kad ir neatliekamas vajadzības, un aiznes.
— Tavas acis būs tumši brūnas. Manas acis bija melnas . . .
— Vai ir gaišāks, Bili?
— Jā, profesor.
Es ieraugu rūsganus griestus un šķel¬mīgi smaidošu vīru, kas paceltā rokā tur baltu marles saiti. Es viņam uzsmaidu un aizveru acis.
— Pagūli, manu zēn. Mēs abi esam pie¬kusuši no laimes . . .
— Paldies . . .
Visapkārt kalni sniegotām virsotnēm, un mākoņi, pāri skriedami, noglāsta tiem pieres.
Es redzu tālu, ļoti tālu, un dziedu, un smejos. Esmu līdz malām pilns prieka. Tas līst pāri: zālē, ziedos un paša rokās.
Profesors sēž uz terases ar grāmatu rokās, bet viņš nelasa. Viņš smejas līdzi manam priekam.
— Bili, pasaki, kas tur uz tās klints.
— Tur putns vij ligzdu.
— Bili, vai alpu pļavās ir daudz puķu?
— Daudz . . . Un kādas krāsas!
— Tu tālu redzi, Bili. Tālāk nekā ar cilvēka acīm, bet tās mūžīgi smiesies. Arī tad, Bili, kad tu raudāsi.
Kā plok palu straumes, plok arī prieks, un dienas iet, darbā piekusušas.
Man jāgraiza suņi, kaķi, truši, peles — viss dzīvais, kas pagadās pie rokas.
Piedevām magnetofoni bāž galvā visas tās gudrības, ko savācis cilvēks.
Es vairs neesmu pņisis, kas tik tikko prot lasīt, bet pusrobots, puscilvēks.
Naktīs esmu pieslēgts pie elektroniskā skaitļotāja. Tas sakārto manas zinību dris-kas un ieraksta atkal jaunas.
Pielikt sunim jaunu kāju ar simts mikro¬shēmām man ir sīkums. Lai skrien kusto-nītis un nedomā pie stūra pacelt kāju. To es neesmu ieplānojis.
Dzīve pārvērtusies par karuseli un^es par ēzeli, kas to jriež:
Tikai tad? kad ierodas Vitīna, es drīkstu atpūsties un uzsvilpot dziesmiņu: «Es cil¬vēks ar robota acīm.»
— Kāda skaista sieviete . . .
— Un vairāk tu neko neredzi, Bili? Pateikt — pat aklais pamanītu, — ka
Vitīna ir viņa mīļākā, negribas. Redzēt otra sirdslietas man liekas nepieklājīgi.
Viņš laikam saprot, par ko es domāju,
un pasteidzas piebilst: ,! .;;./.
— Es, Bili, ne par to . . . Gribu dzirdēt dažus vārdus par ārējo, acīm saredzamo . . . Vai tiešām tu neko neredzi?!
Nezinu, ko atbildēt, tādēļ papurinu galvu.
— Redzi, Bili, es viņu faktiski saliku no gabaliem, pēc tam, kad viņas mašīna bija ietriekusies otrā.
— Tā?
— Jā, Bili . . . Pie reizes atbildēšu uz to, ko tu nepateici. Man taču ir tiesības mīlēt savu roku veidojumu?
To es nezināju. No gabaliem saliktu cil¬vēku sastopu pirmo reizi, un mani tas ne visai interesē. Paša krekls tuvāks par svešu… Es domāju, kādēļ te, atskaitot Vitīnu, neviens neiegriežas. Esmu taču pasaulē pirmais cilvēks ar elektroniskām acīm. To vajag zināt visiem, bet valda klusums, it kā manis nebūtu.
Kādu vakaru, kad sēžam terasē un dze¬ram tēju, es viņam to pajautāju.
Profesors ilgi klusē, un man sāk likties, ka viņš neatbildēs.
— Paskaties, kādiem smadzeņu centriem iet cauri elektrodi un kuriem tie pievie¬noti . . . Man vajadzēja gadu, lai tu zinātu visu, ko zinu es. Tavās smadzenēs ESM kā magnetofona lentē ierakstīja grāmatu pēc grāmatas.
Es viņu netaktiski pārtraucu:
— To es zinu . .. Neredzu tur nekā ļauna. Tas taču ir lieliski!
— No vienas puses — jā, no ot¬ras — nē . . . Es tev, Bili, varu pavēlēt, un tu dancosi, kā svilpošu… Tu esi daļa no manis. Manā klātbūtnē mēs domājam gandrīz vienādi. Tu uztver manas domas un pieņem tās kā savas. Es, tēlaini izsakoties, varu likt tev zagt un slepkavot. Arī citi to var. Tur jau ir tas āķis.
Vienmēr var atrasties kāds, kas to nekau¬nīgi izmantos. ,
Par elektroniskajām acīm Klods Moro uzzināja nejauši. Bija mazas mājas viesības. Dzēra vīnu, un uz galda dega sveces. Tādās reizēs cilvēkam gribas runāt un viņš pa īstam neaptver teikto.
— Kā jūtaties? — kāds no viesiem uzru¬nāja mājasmāti.
— Paldies, labi… Atcerējās profesoru Erī.
— Tas jau nav nekas, ko viņš izdarīja ar mani. Būtu jūs redzējuši viņa cilvēku ar elektroniskajām acīm . . .
Vitīna aprāvās, • atcerējusies profesora vairākkārtējos lūgumus par to ne ar vienu nerunāt, bet pateikto vairs, nevarēja paņemt atpakaļ.'
- Viņa gan tūlīt cerētās visu samudžināt, bet Vitīnā neviens vairs neklausījās. Visi runāja par elektroniskajām acīm. Ikviens bija kaut ko pa ausu galam dzirdējis un tagad centās paspīdēt. Neiespējamais kļuva iespējams, ja to sasaistīja ar Erī vārdu. ļ
Kad mājasmāte ar viešņām izgāja, saru¬nas uzreiz pieņēma citu nokrāsu.
— Jūs dzirdējāt, — Klods Moro tieši griezās pie klātesošajiem. — Nešaubos, ka elektroniskās acis pastāv. . . Jūs mani sa¬protat — tā ir nauda . . . Vienīgais, kā tikt tai klāt. Erī pilnīgi atkrīt. Tas ir humānists kvadrātā . . . Atliek mana sieva un jūsu iz¬doma. Es gaidu jūsu priekšlikumus . . .
— Man ar tevi jāaprunājas, Vitīn . . .
— Esmu tavā rīcībā, Klod . . .
— Tātad elektroniskās acis ir radītas . . . Viņa ātri apsvēra atbildi. Nebija vērts
noliegt. Ja Klods to apgalvoja, tad viņš jau konkrēti kaut ko zināja.
— Ir radītas . . .
— Tu to puisi atstiepsi šurp . . .
— Nē, Klod . . .
— Vai saproti, ka mēs kļūsim vēl bagā¬tāki. Tu drīkstēsi izvēlēties jebkuru briljantu . . .
— Iztikšu . . .
— Muļķe . . . Naudas nekad nav par daudz! Es jau esmu aprunājies ar speciālis¬tiem . . . Siem cilvēkiem jābūt dzīviem ro¬botiem … Tu zini, kas ir dzīvs robots? Tas, kas klausa un neprotestē … Es pada¬rīšu aklos redzīgus un pielikšu pie mūsu konveijeriem. Darbaspēks gandrīz par brīvu. Lieliski, vai ne . . .
— Tu esi nežēlīgs!
— Mērķis attaisno līdzekli, dārgā . . . Puisi! . . . Vairāk es nekā no tevis neprasu. Ka tu guli viņa gultā, tas mani neinteresē. Es arī reizēm izmantoju svešas . . . Puisi!
Pie šiem vārdiem viņš satvēra sievas plecu.
— Laid!
— Puisi!
— Nekad! Man Erī ir dārgāks par tevi un tavu naudu!
— Mīļā, puisi! … To tev pavēl Klods, tavs vīrs.