— Nē! Un vēlreiz — nē!
— Ak, tu mazo pelēn, vai tad nejūti, ka runcis tev uzlicis ķepu . . . Puisi!
— Nelieti!
— Ha-ha-ha! Tu neesi pirmā, kas man to saka . . . Puisi!
— Kliegšu . . .
— Kliedz! Man nervi ir stipri.
Viņi stāvēja viens otram pretī. Klods smīnēja. Viņš bija pārliecināts, ka panāks savu. Jā, kad tad ir bijis citādi? Viņš taču ir Klods Moro, firmas NNO ģene¬rāldirektors.
Viņš saspieda sievas plecu vēl ciešāk. Vitīna sāpēs iekunkstējās un ar zobiem iecirtās vīra rokā.
— Maita!
Viņš atgrūda sievieti. Tā ar muguru at¬sitās pret krēslu un, uz mirkli zaudējusi sa¬maņu, nokrita ar seju uz grīdas. No pār¬sistās pieres sāka pilēt asinis.
— To es tev nekad nepiedošu .. .
— Kaķa lāsti debesīs nekāpj … To tu, mīļā, ļoti labi zini. . . Se, noslauki seju . . . Es neesmu radis, ka ar mani tā apietas . . . Jaunnedēļ pabraukāsimies gar piekrasti ar «Lēdiju Džeinu». Tur tu nomierināsies un izstāstīsi visu, ko zini. Pēc tam izstrādāsim plānu, kā to puisi bez lieka trokšņa dabūt šurp . . . Tagad, lūdzu, nevienam ne vārda . . . Skaidrs? Līdz jaunnedēļai . . .
— Es aizbraucu, Bili. Man vajadzīgs vēl viens cilvēks. Liekas, ka esmu. ticis uz pēdām.
* *
Palieku viens. Pie klusuma esmu pieradis, tikai biežāk domāju par savu meiteni un lielo pasauli. Man atkal gribas būt tajā.
— Paraugies, Bili, uz mani . . .
— Vitin, kas ar jums?
— Klods . . .
. . . Un indiāņi vairs neauļo zirgos. Mei¬tenes neviens nelaupa . . .
— Man viņš jānogalina!
Es pat nesarāvos. Pats par to domāju neatlaidīgi un ar dusmām.
Mēs sākām apspriest plānu, kā nogalināt Klodu Moro. Mūsu domas sakrita pat sīkumos.
Vitīnas atnesto Simensa Tota šauteni ar optisko tēmēkli mēs izmēģinājām otrā dienā. Es šāvu lieliski.
Atgriezies tukšām rokām, profesors Erī veltīgi meklēja Billu. Mājās viņa nebija. Paņēmis laikrakstu, sāka lasīt un nobālēja. To viņš nebija paredzējis.
— Es atnācu, Elēn . . .
Profesors Elēns Erī paraudzījās un no¬vērsās. Sievietes acis mirdzēja mežonīgā priekā. Nekad viņam nebija ienācis prātā, ka tā var priecāties par nāvi. Tad vajadzēj bezgalīgi nīst.
— Es redzu, tu nepriecājies , . .
Kāds tur varēja būt prieks — dzīvot ar slepkavu zem viena jumta.
— Tu domā, ka esmu slepkava. Nē, Erī, es nenošāvu savu vīru. To paveica Bills. Pietika man ieminēties, un viņš bija stāvā sajūsmā. Klausīja kā suns saimniekam . . . Nē, to es negribēju teikt … Tu jau nezini, kas notika . . . Klods nedrīkstēja dzīvot! Es to izdarīju, lai glābtu tevi un Billu, pa¬sargātu no mokām daudz nelaimīgo . . . At¬ļauj man atvilkt elpu. Es tev visu paskaid¬rošu . . . Tikai, lūdzu, nedzen mani prom . . . Mēs abi ar Billu visu to pastrādājām … J Tu klusē . . . Paskaties vismaz vēlreiz uz mani.
Viņš paskatījās ciešāk. Tā nebija vairs Vitīna, jautrais draiskais cilvēkbērns. Viņa priekšā stāvēja drūma sieva izjukušiem un jau nosirmojušiem matiem. Pirms ne^fr dēļas tie bija tumši. Rokas saliktas lūgumš^p Katra šuve redzama, un tās draud izirt. Va¬jadzēs atkal pāršūt, bet …»
Kliedza Bills, kliedza Vitīna:
— Erī, redzi, kādu tu mani esi palaidis pasaulē — dzīvu robotu. Pataisi mani bei¬dzot par cilvēku …
— Erī, es draudu sašķīst gabalos. Dari arī ar mani kaut ko.
— Erī, vai tu mūs dzirdi? Erī, Erī, Erī . . .
— Paliec, Vitīn, — viņš teica un pie¬cēlās. — Par mūsu turpmāko dzīvi parunā¬sim vēlāk . . . Tagad viss, ko no tevis prasu, ir — atļauj man strādāt.
Beidzot pienāca profesora Erī un Vitīnas Moro kāzu diena.
Tik tālu viņa bija tikusi, sevsi līdz pēdējai šķiedrai atdevusi.Cāzas bija klusas. Tikai laikraksti rak-:ija gan teiktus, gan neteiktus vārdus. Kloda lieta bija noklusuši, tagad varēja tt dzīvi.
Viņi sēdēja divatā pie bagātīgi klāta ilda un pūlējās neatcerēties aizgājušās ēnas, bet tas nebija iespējams.
— Kas tev?
— Galva noreiba . . . Viss acu priekšā itumsa . . . Pats saproti — esmu pie-susi. . .
Saprast viņš saprata, bet atcerējās, ka šo ilvēkbērnu bija saticis tikai pa pusei. No Dusēs viss bija tīrs un glits, bet iekšā aut kas notika, un tam viņš netika klāt. sinsspiediens palika nenostabilizēts. Tas kāja augšup un lejup. Nesenie notikumi palika bez sekām.
Cik tumšs palika! Laikam būs lietus. Nekas nebija mainījies. Istabā plūda smas straume. Trūka tikai saules za-
Iedūra pakausī kā ar nazi… Diagnozi noteica tūdaļ — profesionālas iemaņas:
— Insults . . . Skarts redzes centrs.
— Ko tu tā sadrūmi?
— Atcerējos Billu. Diez, kā puisim klā-s? Zēl, ka viņa nav te. — Bet pats domāja:
lai es viņu noguldu gultā?» Pateikt taisnību viņš neuzdrīkstējās. - Vismaz mūsu kāzu dienā nerunāsim to . . .
— Labi. . . Ieslēgsim mūziku.
Viņš pūlējās pateikt to iespējami mieri-
tomēr balss bija aizsmakusi. Par laimi, Vitīna to neievēroja, citādi ņam atkal būtu jāmelo. Jādabū viņa gultā. Iespējami ātrāk . . .
skarts, cik skarts, to noskaidrošu ilāk . . . Vēl viens trieciens, un viņa būs la . . . Jaunas smadzenes tu neieliksi. Ne-ens neieliks … To lēkājošo zvēru tev ari neizdosies savaldīt. Te beidzot ir tā ro-eža, aiz kuras nesniedzas tavas rokas un "prāts … Tu šim cilvēkbērnam vari gau¬žām maz palīdzēt.
Ziema atnāca agri un sniegiem bagāta. Kupenas nošķīra viņus no pārējās pasaules, un tikai ar slēpēm varēja aizkļūt lidz tu¬vākajai apdzīvotajai vietai, saņemt un no¬dot pastu.
Parasti to veica Vitīna. Viņas veselība bija uzlabojusies. Asinsspiediens normali¬zējies, redze daļēji atgūta.
Šoreiz viņš aizslēpoja pats. Tā bija vēs¬tule Billam, kuru viņš aiznesa. Tajā bija pateikts, kas jādara, lai cilvēks ar elektro¬niskajām acīm vairs nebūtu dzivs robots.
Viņš atgriezās pacilātā garastāvoklī, ap¬zinādamies, ka viens darba posms ir noslē¬dzies ar uzvaru.