Nākamajā mirklī Emīls stāvēja uz perona, nolika koferi, tad iekāpa vēlreiz vagonā, jo bija aizmirsis puķes bagāžas tīklā, izkāpa atkal ārā, spēcīgi satvēra koferi, pacēla to uz augšu un metās, ko kājas nes, uz izeju.
Kur palikusi stīvā platmale? Zēns pinās cilvēkiem pa kājām, pagrūda kādu ar koferi, drāzās tālāk. Ļaužli pūlis kļuva aizvien blīvāks, aizvien grūtāk tam bija izlauzties cauri.
Are! Tur bija stīvā platmale! Vai dieniņ, tālāk bija vēl viena! Emīls tikko spēja pastiept koferi. Vislabāk viņš to būtu nolicis turpat zemē un atstājis. Bet tad arī to viņam nozagtu!
Beidzot Emīls bija ticis pavisam klāt stīvajai platmalei.
Tas varēja būt īstais! Bet vai bija?
Nē.
Re, kur vēl viens!
Nē. Sis cilvēks bija par mazu.
Emīls izlocījās kā indiānis cauri ļaužu drūzmai.
Tur! Tur!
Tas bija cilvēks, ko viņš meklē! Paldies dievam! Tas bija Grundeiss. Patlaban viņš spraucās cauri biļešu kontrolei, un izskatījās, ka viņš steigtos.
— Pagaidi tik, neģēli, — Emīls purpināja, — gan mēs tevi dabūsim rokā! — Tad viņš atdeva savu biļeti, paņēma koferi otrā rokā, iespieda puķu pušķi padusē un joza šim cilvēkam pakaļ pa kāpnēm lejā.
Nedrīkstēja viņu izlaist no acīm.
Sestā nodaļa
Simt septiņdesmit septītā tramvaja līnija
Mīļu prātu Emīls būtu pieskrējis pie šī vīra, nostājies viņam pretī un uzsaucis: «Atdod naudu!» Bet tas nemaz pēc tāda neizskatījās, ka varētu atbildēt: «Labprāt, mīļais bērns. Te tā būs. Es tā vairs nedarīšu!» Tik vienkārši tas vis nebija. Svarīgākais bija šo vīru nepazaudēt.
Emīls paslēpās aiz lielas, platas dāmas, kas gāja viņam pa priekšu, paliecās drīz pa labi, drīz pa kreisi un skatījās, vai šis vīrs vēl ir redzams un vai pēkšņi nemetas skriešus prom. Vīrietis pa to laiku bija sasniedzis stacijas izeju, apstājās, palūkojās apkārt un pētīja cilvēkus, kas spiedās viņam nopakaļ, it kā meklētu kādu. Emīls cieši sekoja lielajai dāmai un nāca vīrietim aizvien tuvāk. Kas tagad notiks? Tūliņ vajadzēs iet viņam garām, un tad slēpšanās nelīdzēs. Vai šī dāma viņam palīdzētu? Bet viņa droši vien neticēs zēnam. Un zaglis teiks: «Piedodiet, kundze, ko jūs iedomājaties! Vai man kāda vajadzība aplaupīt mazus bērnus?» Un tad visi skatīsies uz zēnu un kliegs: «Šausmas! Kā var apmelot pieaugušus cilvēkus? Nē, mūsdienu jaunatnei nav ne kauna, ne goda!» Emīls jau klabināja zobus.
Par laimi, vīrietis novērsās un izgāja laukā. Zēns zibenīgi metās aiz durvīm, nolika koferi zemē un skatījās pa režģoto rūti. Ārprāts, kā sāp roka!
Zaglis lēnām gāja pāri ielai, vēlreiz atskatījās un, puslīdz nomierinājies, soļoja tālāk. No kreisās puses piebrauca tramvajs, simt septiņdesmit septītais numurs, un apstājās. Vīrietis mirkli padomāja, tad iekāpa priekšējā vagonā un apsēdās pie loga.
Emīls atkal paķēra koferi, pieliecies paskrēja garām durvīm, metās uz priekšu pa uzgaidāmo telpu, atrada otras durvis, izdrāzās uz ielas un no aizmugures sasniedza otro vagonu tieši tai mirklī, kad tramvajs sāka braukt. Viņš iesvieda koferi, ielēca pats, pastūma koferi kaktā, nostājās tam priekšā un uzelpoja. Tā, tas nu bija izturēts!
Bet kas būs tālāk? Ja vīrietis brauciena laikā izlec laukā, tad nauda ir vējā. Jo izlēkt ar koferi nebija iespējams. Tas bija pārāk bīstami.
Ak, šie auto! Tie steigšus dzinās tramvajam garām, taurēja, pūta, izbāza sarkanus virziena rādītājus gan pa kreisi, gan pa labi, nogriezās ap stūri; citi auto drāzās pakaļ. Kāds troksnis! Un tik daudz cilvēku uz ietvēm. Un no visām pusēm tramvaji, pajūgi, divstāvu autobusi! Avīžu pārdevēji uz visiem stūriem. Brīnišķīgi skatlogi ar puķēm, augļiem, grāmatām, zelta pulksteņiem, apģērbiem un zīda veļu. Un augsti, augsti nami.
Tātad tā bija Berlīne.
Emīls labprāt visu būtu aplūkojis pavisam mierīgi. Bet tagad viņam nebija laika. Priekšējā vagonā sēdēja cilvēks ar Emīla naudu, kuru katru mirkli viņš varēja izkāpt un pazust drūzmā. Tad visam būtu beigas. Jo tur, starp automobiļiem, cilvēkiem un autobusiem, tur nevienu vairs nevarēja atrast. Emīls izbāza galvu ārā. Ja nu šis blēdis ir jau projām? Ja nu viņš te brauc viens tālāk, nezinādams, kurp, nezinādams, kādēļ, un vecmāmiņa pa to laiku gaida Fridriha ielas stacijā pie puķu kioska un viņai nav ne jausmas, ka mazdēls tobrīd brauc pa simt septiņdesmit septīto līniju cauri Berlīnei pagalam uztraucies. Te vai no ādas jālien laukā!
Tad tramvajs pirmo reizi pieturēja. Emīls neizlaida pirmo vagonu no acīm. Taču neviens neizkāpa. Tikai daudz jaunu pasažieru spiedās iekšā tramvajā. Arī Emīlam garām. Kāds kungs bārās, jo zēns izbāza galvu ārā un stāvēja ceļā.
— Vai tu neredzi, ka cilvēki grib iekāpt? — viņš pikti purpināja.
Konduktors, kas vagonā pārdeva biļetes, parāva auklu. No- šķindēja zvans. Un tramvajs brauca tālāk. Emīls nostājās atkal kaktā, viņu spaidīja, kāpa viņam uz kājām. Zēns izbijies domāja: «Man taču nav naudas! Ja konduktors pienāks klāt, man būs jāpērk biļete. Un, ja es to nevarēšu, viņš mani izmetīs ārā. Un tad man nav vairs nekādu cerību.»
Emīls vēroja cilvēkus, kas stāvēja viņam blakus. Vai viņš varēja kādu no tiem paraustīt aiz mēteļa un teikt: «Lūdzu, aizdodiet man naudu biļetei?» Ak, šiem cilvēkiem bija tik nopietnas sejas! Viens lasīja avīzi. Divi sarunājās par kādu lielu zādzību bankā.
— Viņi izrakuši īstu šahtu, — pirmais stāstīja, — pa to ielīduši iekšā un iztukšojuši visus seifus. Zaudējumi, kā liekas, sniedzas vairākos miljonos.