— Tur! — čukstēja viņas vīrs un rādīja pāri pretī uz Ganību dambja tiltu.
Viņa redzēja automašīnas, riteņbraucējus, kārtības sargu, ubadzi ar bērnu, laikrakstu pārdevēju ar lietussargu; garām pabrauca piektais autobuss. Viņa paraustīja plecus.
Poges kungs satvēra sievas elkoni un uzmanīgi veda viņu uz tilta pusi.
— Paskaties uz to ubadzi ar bērnu, — viņš pavēloši čukstēja. Viņa ievēroja, kā mazā meitenīte kniksēja, turēja rokās sērkociņus un no garāmgājējiem saņēma naudu. Pēkšņi viņa izbijās un sacīja:
— Punktiņa?
Viņa pienāca vēl tuvāk.
— Punktiņa! — čukstēja Poges kundze un neticēja pati savām acīm.
— Māte ir pilnīgi akla un vēl tik jauna. Divdesmit pieci feniņi par trim kārbiņām. Dievs lai svētī jūs, mīļā dāma, — patlaban sacīja meitenīte.
Tā bija Punktiņa! Poges kundze pieskrēja pie lietū salstošā
un kniksējošā bērna, neskatoties uz salijušo un netīro ielu, nometās ceļos pie mazās un apkampa viņu.
— Mans bērns! — viņa šausmās iekliedzās.
Punktiņa bija nobijusies līdz nāvei. Nokļūt tādā ķezā! Mātes kleita izskatījās briesmīga. Garāmgājēji apstājās un domāja, ka tiek uzņemta filma. Direktors Poge norāva aklajai sievietei acenes no deguna.
— Andahtas jaunkundze! — Poges kundze šausmās iekliedzās. Andahta bija bāla kā nāve, aizsargādamās viņa turēja rokas acīm priekšā un nezināja ko iesākt. Parādījās kārtībnieks.
— Kārtībnieka kungs, — sauca Poges kungs. — Apcietiniet šo personu. Tā ir mūsu bērna audzinātāja, viņa iet ar mūsu bērnu ubagot, kad mēs neesam mājās … — Kārtībnieks izņēma piezīmju grāmatiņu. Laikrakstu pārdevējs ar lietussargu smējās.
— Tikai neieslogiet! — sauca Andahtas jaunkundze. — Tikai neieslogiet! — Ar vienu lēcienu viņa pārrāva ļaužu rindu un kā vajāta aizskrēja prom.
Poges kungs gribēja Andahtas jaunkundzi panākt, bet ļaudis viņu aizturēja.
— Lai jau tā meiča skrien! — sacīja kāds vecs vīrs.
Poges kundze bija piecēlusies un ar mazu mežģīņu mutautiņu tīrīja savu zīda tērpu. Tas bijā briesmīgi notašķīts.
Te no ielas otras puses parādījās Antons un uzlika Punkti- ņai roku uz pleca:
— Kas tad šeit notiek? — viņš jautāja.
— Vecāki mani pieķēra, — sacīja Punktiņa, — un Andahta nupat aizlaidās. Nu tikai būs.
— Kas tev tagad būs? — viņš norūpējies jautāja.
— To vēl nevar zināt, — noteica Punktiņa, plecus raustīdama.
— Vai palīdzēt tev? — viņš jautāja.
— Ak jā, — atbildēja viņa. — Paliec šeit, tas mani nomierina.
Poges kungs runāja ar kārtībnieku. Viņa sieva vēl aizvien tīrīja dārgo kleitu. Ļaudis, kas bija apstājušies, turpināja savu ceļu. Te pēkšņi Poges kundze paskatījās uz augšu un, ieraudzījusi, ka viņas meita sarunājas ar svešu zēnu, parāva viņu pie sevis. — Tūlīt pie manis! — sauca viņa. — Ko tu stāvi kopā ar to diedelnieku?
— Nu ir diezgan, — sacīja Antons. — Tik smalks kā jūs es esmu jau sen. Lai jūs to zinātu. Un, ja jūs nebūtu manas draudzenes māte, es vispār ar jums nerunātu, vai sapratāt?
Direktors Poges kungs kļuva uzmanīgs un pienāca klāt.
— Tas ir mans labākais draugs, — sacīja Punktiņa un satvēra viņu aiz rokas. — Viņu sauc par Antonu, viņš ir varens zellis.
— Tā? — jautāja tēvs uzjautrināts.
— Varens zellis, tas ir mazliet pārspīlēti, — sacīja Antons kautrīgi. — Bet sevi nolamāt es neļaušu.
— Mana sieva nedomāja neko ļaunu, — paskaidroja Poges kungs.
— Tam mēs labprāt ticam, — lepni sacīja Punktiņa un uzsmaidīja savam draugam. — Tā, iesim nu mājās. Kā jūs domājat? Anton, vai tu nāksi līdzi? — Antons atteicās. Viņam taču bija jāsteidzas pie mātes.
— Tad rīt pēc skolas ienāc pie mums.
— Labi, — sacīja Antons un kratīja viņai roku. — Ja tavi vecāki atļauj.
— Lai notiek, — piebilda Punktiņas tēvs un piekrītoši pamāja. Antons viegli paklanījās un aizsteidzās.
— Viņš ir tīrais zelts, — noteica Punktiņa, viņam pakaļ noraudzīdamās. Tad viņi paņēma taksometru un brauca uz mājām. Meitene sēdēja starp saviem vecākiem un rotaļājās ar sīknaudu un sērkociņiem.
— Kā tas viss gadījās? — stingri jautāja tēvs.
— Andahtas jaunkundzei ir līgavainis, — stāstīja Punktiņa. — Un tāpēc, ka viņam vienmēr vajadzēja naudu, viņa allaž nāca ar mani uz šejieni. Un mēs arī diezgan labi nopelnījām. To var teikt nepārspīlējot.
— Šausmīgi, mana mīļā, — iesaucās māte.
— Kā tā — šausmīgi? — jautāja Punktiņa. — Tas bija ārkārtīgi interesanti.
Poges kundze paskatījās uz vīru un, galvu purinādama, sacīja:
— Ak, šie kalpotāji!
Četrpadsmitās pārdomās vesta PAR RESPEKTU
Iepriekšējā nodaļā ir teikums, kas ir vērts, lai mēs to vēlreiz pārlasītu. Tur sacīts par Poges kundzi: «Viņa nekad nebija jutusi sevišķi lielu respektu pret vīru, jo tas bija pārāk labs pret viņu.»
Vai vispār var būt par daudz labs pret kādu? Es domāju gan. Apvidū, kur es esmu piedzimis, saka: muļķīgi labs.
Var būt arī muļķis aiz tīras laipnības un labsirdības, un tas ir nepareizi. Bērni to izjūt visātrāk, ja kāds pret viņiem ir labs. Ja viņi kaut ko ir izdarījuši, par ko, pat pēc viņu domām, tiem būtu jāsaņem sods, bet sodu viņi nesaņem, tad viņi brī- nās. Un, ja šāds gadījums atkārtojas, viņi soli pa solim zaudē respektu pret attiecīgo cilvēku.
Respekts ir kaut kas ļoti svarīgs. Daži bērni jau paši gandrīz vienmēr rīkojas pareizi, bet lielākai daļai tas tomēr jāmācās. Un tādēļ viņiem nepieciešams barometrs. Viņiem jājūt: ak vai, tas, ko es nupat izdarīju, bija nepareizi, esmu pelnījis sodu.