Tēvs apsēdās uz gultas malas.
— Luīze, — sacīja viņš nopietni. — Meitiņ, uzklausi nu mani labi.
Viņa saņēma tēva lielo roku savās mazajās un raudzījās viņam acīs.
— Vai tu zini, ka es tevi ļoti mīlu? — viņš klusi jautāja. — Es tikai nevaru daudz par tevi rūpēties. Man jāpelna nauda. Kāpēc tu dari tādas muļķības? Kāpēc tu mūs krāp? Man vairs nebūs neviena mierīga brīža, ja zinu, ka es tev nevaru uzticēties.
Punktiņa glaudīja viņa roku.
— Es jau zinu, ka tev nav laika, jo tev jāpelna nauda, — viņa sacīja. — Bet mammai nav jāpelna nauda, un viņai tāpat neatliek laika. Jums abiem priekš manis nav laika. Tagad man būs atkal cita guvernante, tikai, kas tad būs, to iepriekš nevar zināt.
— Jā, jā, — viņš noteica. — Tev taisnība. Bet vai tu man vari apsolīt, ka turpmāk teiksi tikai patiesību? Tas mani ļoti nomierinātu.
Meitenīte viņam uzsmaidīja.
— Labi, ja tas tevi ļoti nomierina.
Viņš noskūpstīja Punktiņu, novēlēdams labu nakti. Kad tēvs pie durvīm pagriezās, lai nodzēstu gaismu, viņa sacīja:
— Direktor, tas tomēr bija ļoti interesanti.
Poges kungs visu nakti nevarēja iemigt, par spīti daudzajām tabletēm, kuras viņš norija.
Piecpadsmitas pārdomās vēsta PAR PATEICĪBU
Resnā Berta taču bija drosmīga, vai ne? Kramplauzim sadot pa galvu — tas nav minēts viņas darba līgumā, un viņa tomēr to darīja. Par to jāpateicas. Bet ko pēc tam dara Poges kundze? Viņa aiziet gulēt!
Turpretim Poges kungs, pirmkārt, Bertai spiež roku un, otrkārt, sniedz divdesmit marku zīmi. Dažs labs sniegtu viņai tikai roku, kaut gan naudas tam būtu papilnam. Kāds cits varbūt iedotu tikai divdesmit markas. Poges kungs izdarīja vienu un otru. Viņš resnajai jaunkundzei, pirmkārt spieda roku un tikai tad deva naudu. Es uzskatu, ka arī secība ir labāka. Viņš varēja papriekš viņai pasniegt naudas zīmi, tad pakratīt roku un sacīt: «Starp citu, es jums arī pateicos.»
Nē, viņš visu izdara pilnīgi pareizi. Viņš uzvedas nevainojami.
Jo ilgāk es Poges kungu pazīstu, jo vairāk viņš man patīk. Ar katru nodaļu viņš man kļūst simpātiskāks.
Nu, un it sevišķi pēdējā nodaļā, kas tūlīt sekos!
Sešpadsmita nodaļa
Beigas labas, viss labs
Kad Punktiņa nākamā dienā iznāca no skolas, pavisam pretēji paradumam durvju priekšā atkal stāvēja auto. Un šoreiz tajā bez Hollaka kunga sēdēja arī tēvs. Viņš pamāja Punktiņai. Bet pārējās mazās meitenītes no dusmām aizskrēja. No brauciena ar auto atkal nekas neiznāca.
Punktiņa sasveicinājās ar šoferi un iekāpa.
— Vai kaut kas noticis? — viņa bailīgi jautāja.
— Nē, — atbildēja tēvs. — Man patlaban ir mazliet laika.
— Kas tev ir? — jautāja Punktiņa un raudzījās viņā tā, it kā tas pēkšņi būtu uzaudzējis kuplu bārdu. — Laiks?
Mazā meitiņa patiešām samulsināja Poges kungu.
— Nu jā, — viņš piemetināja. — Nejautā tik muļķīgi. Kādreiz jau arī atliek laiks.
— Tas ir jauki, — viņa iesaucās. — Vai mēs nevarētu braukt uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus?
— Es domāju, ka mums labāk vajadzētu aizbraukt uz skolu pēc tava Antona.
Tad viņa apķērās tēvam ap kaklu, un viņas skūpsts bija tik skaļš kā lielgabala šāviens. Viņi ātri brauca uz Antona skolu un ieradās laikā. Antons gandrīz atkrita augšpēdu, ieraugot, ka Punktiņa un viņas tēvs to gaida skaistajā mašīnā. Punktiņa pamāja Antonam, viņas tēvs tam spieda roku un teica, ka viņš esot varens zellis. Ar Velna Robertu viņš esot veikli izrīkojies.
Loti cienījamais Poges kungs, — sacīja Antons, — tas taru bija skaidrs kā diena. — Un tad viņš drīkstēja apsēsties priekša — blakus Hollaka kungam, kurš viņam atļāva šad tad uzmīt uz gāzes pedāļa un apkalpot virziena rādītājus. Bija vienkārši brīnišķīgi. Punktiņa pavilka tēvu aiz auss un čukstēja:
— Direktor, šis zēns prot pat vārīt ēdienu.
— Vai ir kaut kas, ko viņš neprot? — jautāja Poges kungs.
— Antons? Antons prot vīšu, — viņa lepni sacīja. Un tāpēc, ka Antons prata visu ko, viņi beigu beigās aizbrauca uz Sarlotenhofu ēst vēja pūšļus. Pat Poges kungs apēda vienu vēja pūsli, lai gan tieši to ārsts bija stingri noliedzis. Tad viņi trijatā spēlēja paslēpes, lai Punktiņas tēvs kļūtu vājāks. Viņam taču sāka rasties vēderiņš. Pēc tam Antons gribēja doties uz mājām, bet direktors apsolīja, ka gan jau viņš Antona mātei paziņošot, kur dēls atrodas.
— Vai Bremzera kungs vēl ir kādreiz bāries? — apjautājās Punktiņa.
— Nē, — atteica Antons. — Viņš pret mani tagad ir ļoti laipns un ielūdza mani pie sevis uz tasi kafijas.
— Redzi nu, — mierīgi sacīja Punktiņa. Bet pagaldē viņa aiz tīrās apmierinātības ieknieba sev kājās.
Uz pusdienām viņi ieradās patiešām vēlu. Poges kundze bija dziļi aizvainota. Bet pārējie trīs savā priekā viņas aizvainojumu nemaz nepamanīja. Poges kundze apvainojās vēl vairāk, un viņa vispār neko vairs nevarēja ēst, jo citādi viņa pārsprāgtu.
— Kur gan tagad varētu būt Andahtas jaunkundze? — jautāja Antons, jo viņam bija laba sirds. Par tādiem jautājumiem Poges kundzei nebija nekādas saprašanas. Viņa tikai murmināja:
— Kur mēs tagad dabūsim uzticamu guvernanti?
Poges kungam radās ideja. Viņš pasauca Punktiņu sānis, sačukstējās ar viņu un tad sacīja:
— Es drīz būšu atpakaļ. — Tad viņš nozuda.
Pārējie, daudz nerunājot, turpināja ēst. Pēc tam abi bērni aizskrēja uz Punktiņas istabu, kur Pifka viņus ar ilgām jau gaidīja.
Antonam vajadzēja atsēsties uz krēsla. Punktiņa un suns viņam izrādīja pasaku par Sarkangalvīti. Pifka savu lomu prata jau ļoti labi. Bet arī šoreiz viņš Punktiņu negribēja aprīt.