Tālu lejā strauji tecēja Anora, traukdamās uz Palankāras ieleju. Simtiem mazu strautu spēcināta, upe kā varens spēks cīnījās ar klintīm un akmeņiem tās ceļā. Apkārtni piepildīja apslāpēta dārdoņa.
Jauneklis apmetās biezoknī netālu no aizas un pirms naktsmiera skatījās, kā uzlec mēness.
Nākamajās divās dienās kļuva aukstāks. Eragons ātri devās uz priekšu un tramīgos meža dzīvniekus tikpat kā neredzēja. Neilgi pēc pusdienām viņš ieraudzīja Igvaldas ūdenskritumu, kas apkārtni piepildīja ar apdullinošu tūkstošiem šļakstu troksni. Taka aizveda viņu līdz mitram klintsragam. Te upe drāzās garām, uzmezdama pati sevi gaisā un apšļakstīdama sūnainās klintis.
Viņa priekšā gulēja Palankāras ieleja, izplājusies kā izritināta karte. Igvaldas ūdenskrituma lejasdaļa, kas atradās pusjūdzi zemāk, bija ielejas tālākais ziemeļu punkts. Netālu no ūdenskrituma atradās Kārvahalla brūnu ēku puduris. No skursteņiem cēlās balti dūmi, it kā izaicinādami apkārtnes mežonīgo dabu. Šajā augstumā saimniecības izskatījās kā sīki, četrstūraini ielāpi ne lielāki par jaunā zēna pirksta galu. Zeme ap tām bija dzeltenbrūna vai smilšu krāsā, un sakaltusi zāle šūpojās vējā. Anora plūda no ūdenskrituma uz Palankāras dienvidu galu, un upes viļņos atspīdēja lieli saules stari. Tālāk tā tecēja garām Terinsfordas ciemam un vientulīgajam Utgarda kalnam. Un viņš vēl zināja tikai to, ka upe pagriežas uz ziemeļiem un plūst uz jūru.
Mirkli atpūties, Eragons devās prom no klintsraga un sāka iet lejup pa taku, klupdams aiz noguruma un brīžiem pat klusi vaidēdams. Kad viņš sasniedza ieleju, visu klāja krēsla, saplūdinot krāsas un apveidus pelēkā masā. Kārvahallas gaismas mirguļoja, un mājas meta garas ēnas. Palankāras ielejā bija tikai divas apmetnes: Terinsforda un Kārvahalla, un ieleju ieskāva skarba un skaista kalnu zeme. Šajā apvidū svešinieki iegriezās reti, vien reizēm ieklīda kāds tirgotājs vai mednieks.
Apmetnē bija duclgas baļķu mājas ar zemiem niedru vai salmu jumtiem. Dūmi mutuļodami nāca no skursteņiem, gaiss smaržoja pēc degošas malkas. Ēkām bija plaši lieveņi, kur ļaudis pulcējās parunāties un slēgt darījumus. Laiku pa laikam kāds logs kļuva spožāks, kad tika aizdegta svece vai lampa. Vakara gaisā skanēja skaļas vīru balsis, citur sievas dzenāja savus lauleņus, rājot par vēlo nākšanu mājās.
Eragons cilpoja starp mājām, dodamies uz miesnieka tirgotavu, plašu guļbūvi. Pāri galvai no skursteņa cēlās melni dūmi.
Viņš atvēra durvis. Plašā telpa bija silta, un to spoži apgaismoja lāpa pie akmens kamīna. Tālākajā galā pāri istabai stiepās tukša lete. Viss bija nevainojami tīrs, it kā saimnieks katru brīvu brīdi savāktu ikvienu puteklīti un uzslaucītu katru traipiņu. Aiz letes stāvēja miesnieks Sloans. Augumā nelielajam vīram mugurā bija kokvilnas krekls un garš, asinīm notašķīts virsvalks. Pie viņa jostas karājās iespaidīga nažu izlase. Vīra bakurētainajai sejai bija dzeltenīga nokrāsa, bet melnās acis raudzījās aizdomīgi. Sloans pulēja leti ar skrandainu lupatu.
Eragonam ienākot, Sloana mute saviebās.
- Tā, tā, dižais mednieks nolaidies līdz mums, pārējiem mirstīgajiem. Ko tad tev izdevās nomedīt šoreiz?
- Neko, Eragons strupi atbildēja. Sloans nekad viņam nebija paticis. Miesnieks pret jaunekli vienmēr izturējās nievājoši, it kā tas būtu netīrs. Sloans bija atraitnis, un šķita, ka viņš rūpējas tikai par vienu cilvēku par savu meitu Katrīnu, kuru dievināja.
- Es esmu pārsteigts, sacīja Sloans, lai gan pārsteigums bija tēlots. Viņš uzgrieza Eragonam muguru un kaut ko nokasīja no sienas. Un tāpēc tu nāci šurp?
- Jā, Eragons neveikli atzinās.
-Ja tādas tās lietas, velc ārā naudu, Sloans paberzēja pirkstus, kamēr Eragons neveikli mīņājās un turpināja klusēt. Nu taču vai nu tev tā ir, vai .art tās nav. Kurš no abiem gadījumiem ir tavējais?
- Man patiesi nav naudas, bet man ir…
- Kā tas ir nav naudas? miesnieks viņu asi pārtrauca. Un tu vēl gribi nopirkt gaļu! Vai citi tirgotāji tāpat vien atdod savas preces? Vai man jāatdod gaļa par velti? Turklāt, viņš strupi sacīja, ir jau vēls. Atgriezies rīt ar naudu. Es jau veru durvis ciet.
Eragons nikni skatījās uz viņu. Es nevaru gaidīt līdz rītdienai, Sloan. Tev tomēr ir vērts aizkavēties es kaut ko atradu un droši vien varēšu tev samaksāt. Viņš ar plašu vēzienu izvilka akmeni un nolika uz saskrāpētās letes, kur tas uzmirdzēja kamīnā dejojošo liesmu gaismā.
- Visticamāk, tu esi to nozadzis, nomurmināja Sloans, pieliekdamies tuvāk un neslēpdams interesi.
Eragons palaida gar ausīm šo piebildi un jautāja: Vai ar to pietiks?
Sloans paņēma akmeni rokās un pasvārstīja to, novērtēdams svaru. Viņš pārvilka ar roku tā gludajam pulējumam un nopētīja balto dzīslojumu. Kā izskatījās, prātā pārlikdams akmens cenu, viņš nolika to atpakaļ. Tas ir skaists, taču cik tas maksā?
- Es nezinu, Eragons atzinās, tikai diez vai kāds būtu to pulējis, ja akmens būtu nevērtīgs.
- Tā varētu būt, pārspīlēti savaldīgi piekrita Sloans. Tomēr gribētos zināt, cik vērtīgs tas ir. Ja tu pats nejēdz, es iesaku atrast tirgoni, kas zina, vai arī pieņemt manu piedāvājumu trīs kronas.
- Tas ir nožēlojams darījums! Akmenim jābūt vismaz desmit reižu vērtīgākam, Eragons protestēja. Par trim kronām nevarētu nopirkt gaļu pat vienas nedēļas iztikai, kur nu vēl visai garajai ziemai.
Sloans paraustīja plecus. Ja tev nepatīk mans piedāvājums, pagaidi, līdz ieradīsies tirgoņi. Un tagad ej, šī saruna mani ir nogurdinājusi.
Tirgoņi bija klīstoša sīktirgotāju, joku meistaru un stāstnieku grupa, kas Kārvahallā ieradās katru pavasari un ziemu.
Šie vīri uzpirka visu, ko cieminiekiem un lauku saimniekiem bija izdevies izaudzēt vai uzmeistarot, un pārdeva viņiem to, kas bija nepieciešams, lai izdzīvotu vēl nākamo gadu: sēklas, lopus, audumus, arī cukuru un sāli.
Taču Eragons nevarēja gaidīt pavasari, līdz viņi ieradīsies; tas bija pārāk ilgi, viņa ģimenei gaļa bija nepieciešama jau tūlīt.
- Labi, es piekrītu, viņš atcirta.
- Lai iet, es atnesīšu tev gaļu. Mani jau nu gan tas īpaši nesatrauc, tomēr kur tu šo akmeni atradi?
- Divas diennaktis jāiet līdz tai vietai Korē…
- Un tagad vācies! Sloans pieprasīja, pastumjot malā akmeni. Viņš nikni aizslāja līdz letes galam un sāka kasīt nazim piekaltušus asins traipus.
- Kāpēc? vaicāja Eragons. Viņš piegāja tuvāk akmenim, it kā sargājot to no Sloana dusmām.
- Es negribu pīties ar kaut ko tādu, ko tu atnes no tiem nolādētajiem kalniem! Vāc prom to savu raganu akmeni! Sloana roka pēkšņi paslīdēja, un viņš iegrieza ar nazi sev pirkstā, tomēr it kā nemaz nemanīja to. Miesnieks turpināja kasīt, notašķīdams nazi ar svaigām asinīm.
- Tu atsakies man pārdot gaļu?
- Jā! Ja vien tu nemaksā skaidrā, Sloans norūca un ciešāk satvēra nazi, dodamies prom. Ej, iekams neesmu tev sadevis pa ādu!
Piepeši atsprāga vaļā ārdurvis. Eragons apmetās riņķī, sagatavojies vēl kādām nepatikšanām. Ienāca smagnējs vīrs, vārdā Horsts. Sloana meita Katrīna, sešpadsmitgadīga meitene, nāca aiz viņa, apņēmīgi izslējusi zodu. Eragons bija pārsteigts, viņu ieraugot. Meitene parasti neiesaistījās strīdos, kas bieži gadījās viņas tēva skārnī. Sloans piesardzīgi paraudzījās uz ienācējiem un sāka apsūdzēt Eragonu. Viņš, ko tu neteiksi, negrib…
- Klusu! uzbrēca Horsts dārdošā balsī un nokrakšķināja pirkstu kauliņus. Viņš bija Kārvahallas kalējs, par to liecināja viņa resnais kakls un skrandainā ādas skotele. Spēcīgās rokas bija kailas līdz pat elkoņiem, bet caur krekla apkakli bija redzama krietna daļa no matainajām, muskuļotajām krūtīm. Melna, nevienādi apgriezta bārda raucās un cilājās līdzi viņa žokļu muskuļiem. Sloan, ko tu šoreiz esi izdarījis?