Lukturis lēja mirgojošu gaismu uz veca koka galda, kura šķiedras atgādināja milzīgu pirkstu nospiedumus. Blakus malkas plītij uz paštaisītām naglām karājās katli un pannas. Otras durvis vērās uz gaiteni, kas veda uz pārējo mājas daļu. Grīdas dēļus bija nopulējusi pēdu dimdoņa daudzu gadu garumā.
Eragons noņēma savu nastu un izvilka gaļu.
- Kas tas? Vai tu nopirki gaļu? Kur tu ņēmi naudu? tēvocis asi pajautāja, kad ieraudzīja ietītos saiņus.
Eragons ievilka elpu un tikai tad atbildēja:
- Nē, Horsts mums to nopirka.
- Tu viņam ļāvi maksāt? Es jau esmu sacījis, ka neiešu lūgt ēdienu. Ja mēs paši nevarēsim sevi pabarot, varam atkal pārcelties uz pilsētu. Tu nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad viņi jau sāks mums sūtīt savas vecās drēbes un visu laiku prašņāt, vai mēs spēsim pārlaist ziemu. Garova seja dusmās nobālēja.
- Tā nav žēlastības dāvana, Eragons atcirta. Horsts man ļāva atstrādāt parādu pavasarī. Viņam vajag palīgu, jo Albriks dodas prom.
- Pa kuru laiku tu grasies strādāt pie viņa? Vai tu domā atmest ar roku visiem saimniecības darbiem? galvu nokāris, jautāja Garovs.
Eragons pakabināja savu stopu un bultas uz āķa pie durvīm.
- Nezinu, kā es to paveikšu, viņš iekarsis sacīja. Turklāt es kaut ko atradu; tas varbūt maksā lielu naudu. Viņš nolika akmeni uz galda.
Garovs pieliecās pie tā, un viņa izsalkusi seja ieguva plēsonīgu izskatu, bet pirksti dīvaini noraustījās. Vai tu to atradi Korē?
- Jā, atbildēja Eragons. Viņš pastāstīja, kā tas noticis. Un ļaunākais ir tas, ka es pazaudēju savu labāko bultu. Drīz man būs jāuztaisa vēl dažas. Abi cieši skatījās uz akmeni. Laukā nolaidās krēsla.
- Kāds kalnos bija laiks? tēvocis taujāja, paceļot rokās akmeni. Viņa rokas to stingri satvēra, it kā baidoties, ka tas piepeši varētu pazust.
-Auksts, Eragons atbildēja. Sniega gan nebija, taču katru nakti uzkrita salnas. Garovs satraukti noklausījās ziņas. Rīt tev būs jāpalīdz Roranam novākt pēdējos miežus. Ja mēs pagūsim novākt arī ķirbjus, salnas ražai nekaitēs. Viņš atdeva akmeni Eragonam. Ņem un glabā to. Kad ieradīsies tirgoņi, mēģināsim noskaidrot tā vērtību. Iespējams, ka labāk ir to pārdot. Jo mazāk saistīsimies ar maģiju, jo labāk… Kāpēc Horsts samaksāja par gaļu?
Vienā elpas vilcienā Eragons izstāstīja par savu strīdu ar Sloanu.
Es vienkārši nesaprotu, kas viņu tik ļoti sadusmoja.
Garovs paraustīja plecus. Sloana sieva Išmira gāja bojā Igvaldas ūdenskritumā, gadu pirms tava māte atveda tevi uz šejieni. Kopš tā laika viņš Kores tuvumā nerādās un negrib neko zināt par to. Taču tas nav iemesls noraidīt pircēju. Domāju, ka viņš gribēja sākt ar tevi ķīviņu.
Eragons aiz noguruma tik tikko varēja nostāvēt kājās. Viņš sacīja: Ir labi atkal būt mājās. Garova acis atmaiga, un viņš pamāja ar galvu. Eragons aizslāja uz savu istabu, pabāza akmeni zem gultas un nokrita uz matrača. Mājas. Pirmo reizi kopš daudzām dienām, kad viņš bija devies medībās, jauneklis pilnībā atslābinājās un iekrita miegā kā atvarā.
3. NODAĻA PūĶu stāsti
Rītausmā saules stari stīgoja cauri logam, sildot Eragona seju. Berzēdams acis, viņš apsēdās uz gultas malas. Priežu dēļu grīda zem viņa kājām bija auksta. Viņš žāvādamies izstaipīja kājas un paberzēja muguru.
Līdzās gultai bija plauktu rinda, kuros stāvēja dažādi atrasti priekšmeti: izliekti koka gabali, dīvaini gliemežvāku fragmenti, sasprāguši akmeņi, kas atklāja spīdīgu iekšpusi, arī sausas zāles vītnes, sasietas mezglos. Vismīļākais priekšmets bija kāda sakne, uz kuras izliekumiem viņš nekad nepagura skatīties. Pārējā istabas daļa bija tukša, tur bija tikai neliels skapītis un naktsgaldiņš.
Viņš uzvilka kājās zābakus un domīgi skatījās uz grīdu. Šī bija īpaša diena. Aptuveni šajā pašā stundā pirms sešpadsmit gadiem viņa māte Selēna, viena un būdama gaidībās, atnāca uz Kārvahallu. Viņa bija prom sešus gadus, dzīvodama dažādās pilsētās. Atgriežoties viņai mugurā bija dārgas drēbes un matus saturēja pērļu tīkliņš. Viņa meklēja savu brāli Garovu un lūdza atļauju palikt, līdz piedzims bērns. Dēls piedzima pēc pieciem mēnešiem. Visi bija satriekti, dzirdot, kā Selēna lūdza Garovu un Marianu pieņemt bērnu audzināšanā. Kad viņi prasīja paskaidrojumus, Selēna tikai raudāja un teica: Man tas ir jādara. Viņa izmisīgi lūdza, līdz tēvocis piekrita. Selēna nosauca dēlu par Eragonu un jau nākamajā rītā devās prom no Kārvahallas uz neatgriešanos.
Eragons vēl tagad atcerējās, kā viņš jutās, kad Mariana pirms savas nāves to visu izstāstīja. Zēns bija dziļi satriekts, uzzinot, ka Garovs un Mariana nav viņa īstie vecāki. Šķita, ka sabrūk viss, kas līdz šim bija stabils un neapšaubāms. Galu galā viņš ar to samierinājās, tomēr dziļi sirdī viņu kremta šaubas, ka nav bijis pietiekami labs savai mātei. Es zinu, ka viņai bija svarīgs iemesls šādai rīcībai. Es tikai gribētu noskaidrot, kāds bija šis iemesls.
Turklāt Eragonam nelika mieru vēl kāda doma: kas bija viņa tēvs? Selēna sacīja, ka nezina, bet, lai arī kurš tas būtu, viņš nekad Eragonu nav meklējis. Tomēr zēns vēlējās noskaidrot, kas viņš ir, vai vismaz uzzināt tēva vārdu. Viņš vēlējās zināt, kāds ir viņa mantojums, no kādas dzimtas viņš cēlies.
Jauneklis nopūtās, devās pie naktsgaldiņa un noskaloja seju, nodrebinādamies no aukstā ūdens, kas tecēja pa skaustu. Atsvaidzinājies viņš izvilka akmeni no pagultes un nolika uz plaukta. Rīta gaisma to glāstīja, metot siltu ēnu uz sienu. Viņš pieskārās akmenim vēl vienu reizi un devās uz virtuvi, nepacietīgi vēlēdamies redzēt savu ģimeni. Garovs un Rorans tur jau ēda ceptu cāli. Eragons abus sveicināja, Rorans smaidot cēlās viņam pretī.
Rorans bija divus gadus vecāks par Eragonu muskuļots, plecīgs un kustībās lēnīgs. Viņi viens otram bija kā īstie brāļi.
Rorans smaidīja. Es priecājos, ka esi atgriezies. Kāds bija ceļojums?
- Grūts, Eragons atteica. Vai tēvocis pastāstīja, kas notika? Viņš pastiepās pēc cāļa gabala un kāri ķērās klāt brokastīm.
- Nē, atbildēja Rorans, un stāsts sākās no jauna. Rorana uzstājības dēļ Eragons nolika malā cāli un devās parādīt akmeni. Tas tika godbijīgi aplūkots, taču jau pēc mirkļa Rorans nervozi apjautājās: Vai tev izdevās parunāt ar Katrīnu?
- Nē, man nebija nekādas iespējas; es taču sastrīdējos ar Sloanu. Tomēr viņa tevi gaidīs, kad ieradīsies tirgoņi. Es iedevu vēstuli Horstam, viņš to nodos Katrīnai.
- Tu pateici Horstam? Rorans neticīgi pārvaicāja. Tā bija domāta tikai Katrīnai. Ja es vēlētos, lai visi uzzina par mums, es sakurtu ugunskuru un signalizētu ar dūmiem. Ja par to uzzinās Sloans, viņš man vairs neļaus Katrīnai tuvoties.
- Horsts būs piesardzīgs, Eragons pārliecinoši atbildēja. Viņš Sloanam neļaus nevienam darīt pāri, īpaši jau tev. Rorans gan nebija pārliecināts par to, tomēr neturpināja strīdu. Viņi atgriezās pie maltītes nerunīgā Garova sabiedrībā. Kad ēdamais bija nokopts pa tīro, visi trīs devās strādāt uz lauka.
Saule bija neredzēti auksta un blāva, no tās bija visai maz labuma. Zem dienas spīdekļa visu redzošajām acīm viņi novāca pēdējos miežus un novietoja klētī. Vēlāk savāca stīgojošos ķirbjus un salika pagrabā. Pēc ilgajām darba stundām bija patīkami izstaipīt sapūlētos muskuļus un priecāties, ka visa raža nu ir novākta.
Nākamās dienas viņi aizvadīja, gatavojot pārtiku ziemai: sālot un skābējot dārzeņus, lobot pupas un zirņus.
Deviņas dienas pēc Eragona atgriešanās no kalniem atpūta sniegavētru, un tā sāka plosīties virs ielejas. Sniegs krita milzīgiem klājieniem, nosegdams visus laukus baltus. Viņi uzdrošinājās atstāt māju, tikai lai salasītu malku un pabarotu lopus, jo baidījās noklīst gaudojošajā vējā un aizputinātajā apkārtnē. Kamēr brāzmas tricināja smagos logu slēģus, viņi pavadīja laiku pie plīts. Pēc dažām dienām vētra mitējās, atklājot skatam svešu pasauli ar mīkstām, baltām kupenām.