Boļeslavs Pruss
Faraons
(Faraon)
No poļu valodas tulkojusi Irēna Birzvalka, 1985
Sērija: Klasikas bibliotēka
Izdeva: Liesma
Izdots: 1985-1986
Valoda: Latviešu val.
PIRMĀ GRĀMATA
Ievads
Āfrikas ziemeļaustrumu nostūri atrodas Ēģipte — pasaules vecākās civilizācijas dzimtene. Pirms trijiem, četriem un pat pieciem tūkstošiem gadu, kad Viduseiropā zvērādās tērpušies barbari vēl mitinājās alās, Ēģipte jau bija valsts ar augsti attīstītu sabiedrisko iekārtu, valsts, kur plauka lauksaimniecība, amatniecība un literatūra. Taču vislielāko ievērību Ēģipte guva ar saviem inženierdarbiem un kolosālajām celtnēm, kuru atliekas izraisa pat mūsdienu tehniķu apbrīnu.
Ēģipte ir auglīga ieleja starp Lībijas un Arābijas tuksnesi. Tās dziļums ir pārsimt metri, garums — simt trīsdesmit jūdzes, platums — viena jūdze. Lībijas pakalnu lēzenās, kailās nogāzes šīs ielejas rietumpusē un Arābijas augstienes stāvās, plaisām izvagotās kraujas austrumpusē veido tādu kā gaiteni, pa kuru plūst Nīlas upe.
Upei plūstot uz ziemeļiem, gaiteņa sienas pazeminās, bet divdesmit piecu jūdžu attālumā no Vidusjūras pēkšņi pašķiras, un Nīla, sadalījusies vairākās attekās, nonāk plašā līdzenumā, kuram ir trijstūra apveids. Šim trijstūrim, ko sauc par Nīlas deltu, pamatā ir Vidusjūras piekraste, bet virsotnē — vieta, kur Nīla izplūst no aizas pie Kairas pilsētas un kur atrodas senās galvaspilsētas Memfisas drupas.
Ja kādam izdotos pacelties divdesmit jūdžu augstumā, viņš ieraudzītu visu zemi tās īpatnējos apveidos un krāsu brīnumainā zaigojumā,
No šāda augstuma uz baltu un oranžu smilšu fona Ēģipte liktos kā čūska, kas, sparīgi izlocīdamās, laužas cauri tuksnesim uz Vidusjūru un jau iegremdējusi tajā savu trijstūraino galvu ar divām mirdzošām acīm: kreiso — Aleksandriju un labo — Damjetu.
Oktobrī, kad Nīla applūdina visu Ēģipti, šī garā čūska iegūst zilu ūdens nokrāsu, bet februārī, upes palienei pārklājoties ar pavasara augiem, tā mēdz būt zaļa ar gaišzilu svītru gar muguru un neskaitāmām gaišzilām dzīsliņām uz galvas — tie ir deltu šķērsojošie kanāli. Martā gaišzilā svītra sašaurinās un čūskas āda laistās saulē briestošas labības zeltainā krāsā. Pēdīgi jūnija sākumā, sausuma laikā, Nīlas svītra jau ir tikko samanāma uz čūskas ķermeņa, kuru gluži kā sēru plīvurs klāj pelēka putekļu kārta.
Ēģiptes galvenā īpatnība ir tās karstais klimats: janvārī šeit mēdz būt desmit grādu silts, augustā — divdesmit septiņi grādi. Dažkārt karstums sasniedz četrdesmit grādus, kas atbilst romiešu pirts temperatūrai. Turklāt Vidusjūras tuvumā, deltas rajonā, lietus nolīst ne biežāk kā desmit reizes gadā, bet Augšēģiptē — reizi desmit gados.
Šādos apstākļos Ēģipte būtu nevis civilizācijas šūpulis, bet gan viena no tām tuksnešainajām aizām, kādu Sahāras tuksnesī ir ne mazums, ja vien svētās Nīlas ūdeņi ik gadus neatspirdzinātu zemi. No jūnija beigām līdz septembra beigām ūdens Nīlā nemitīgi ceļas un pakāpeniski applūdina gandrīz visu Ēģipti. No oktobra beigām līdz nākamā gada maijam pavasara ūdeņi pamazām krītas, atsegdami aizvien zemākas vietas. Upes ūdens ir tik piesātināts ar minerālvielām un organiskajām atliekām, ka iegūst brūnganu nokrāsu un, līmenim noplokot, applūdinātajos apvidos nogulsnējas auglīgas dūņas, kas aizstāj vislabāko mēslojumu. Šis dūņas un karstais klimats dod iespēju tuksnešu ieskautajiem ēģiptiešiem novākt trīs ražas gadā, turklāt iegūstot no katra sējuma grauda trīssimt ražas graudu.
Taču Ēģipte nav vienmuļš līdzenums, tās reljefs vietām ir paugurains. Tādēļ dažus Ēģiptes novadus pali nesasniedz — un tie dzer svētīgo ūdeni reizi divos trīs mēnešos, bet citi novadi to neredz cauru gadu. Turklāt mēdz būt gadi, kad ūdens pieplūdums upē ir mazāks, un tad zeme nesaņem auglīgās dūņas. Beidzot, svelmainajā laikā, kad zeme ātri izkalst, to nākas laistīt kā puķu podu.
Visi šie apstākļi noteica, ka tautai, kas apdzīvoja Nīlas ieleju, bija vai nu jāiet bojā — ja tā būtu vāja, vai arī jāiemācās regulēt ūdeņus — ja tā būtu ģeniāla. Senie ēģiptieši, būdami ģeniāli, radīja civilizāciju.
Jau pirms sešiem tūkstošiem gadu ēģiptieši ievēroja, ka ūdens līmenis Nīlā ceļas, kad saule ir zem Sīriusa zvaigznes, un krītas, kad tā tuvojas Svaru zvaigznājam. Šis novērojums pamudināja ēģiptiešus sākt astronomiskus novērojumus un laika skaitīšanu.
Lai saglabātu ūdeni visam gadam, viņi izveidoja vairākus tūkstošus jūdžu garu kanālu tīklu, bet, lai novērstu plūdus, būvēja varenus aizsprostus un raka ūdenskrātuves. Mākslīgais Mericla ezers, piemēram, aizņēma trīssimt kvadrātkilometru lielu platību, un tā dziļums bija divpadsmit stāvi. Turklāt gar Nīlu un kanāliem cēla. vienkāršas, taču ērtas hidrauliskas ierīces, ar kurām varēja smelt auglīgo ūdeni un aplaistīt ar to laukus, kas atradās vienu vai divus stāvus augstāk. Piedevām vajadzēja ik gadus attīrīt piesērējušos kanālus, labot aizsprostus un būvēt augstu izvietotus ceļus karaspēkam, lai tas varētu veikt pārgājienus jebkurā gadalaikā.
Šie grandiozie darbi līdzās zināšanām astronomijā, mērniecībā, mehānikā un būvniecībā prasīja lielisku darba organizāciju. Gan aizsprostu nostiprināšana, gan kanālu attīrīšana tika veikta milzīgā platībā un bija jāizdara paredzētajā laikā. Tas radīja nepieciešamību izveidot desmitiem tūkstošu lielu strādnieku armiju, kas darbotos saskaņā ar noteiktu plānu un vienotā vadībā, — armiju, kurai bija vajadzīgi bezgala daudzi mazi un lieli komandieri, neskaitāmas nodaļas, kas izpildītu dažnedažādus darbus, vērstus uz vienu mērķi, — armiju, kas prasīja milzīgus pārtikas krājumus, kā arī papildspēkus un līdzekļus.
Ēģipte prata organizēt šādu strādnieku armiju, un šai armijai tā var pateikties par saviem diženajiem veikumiem. To acīmredzot radījuši priesteri — ēģiptiešu prātnieki, un viņi arī izstrādājuši plānus darbiem, kuri vēlāk tika veikti pēc ķēniņu jeb faraonu rīkojumiem. Tādā kārtā ēģiptiešu tauta sava uzplaukuma laikā veidoja it kā vienotu organismu, kurā priesteri iemiesoja domu, faraons — gribu, tauta — ķermeni, bet paklausība — cementu.
Tādējādi pati Ēģiptes daba, kas prasīja lielu, nepārtrauktu un neatlaidīgu darbu, radīja šīs valsts sabiedriskās organizācijas pamatu: tauta strādāja, faraons valdīja, priesteri sastādīja plānus» Un, kamēr šie trīs spēki vienoti tiecās uz mērķiem, kurus tiem norādīja pati daba, tikmēr sabiedrība plauka un radīja savus nemirstīgos darbus.
Labsirdīgā, dzīvespriecīgā un nebūt ne kareivīgā ēģiptiešu tauta dalījās divās šķirās: zemkopjos un amatniekos. Daļai zemkopju acīmredzot piederēja sīki zemes gabali, taču vairums rentē ja faraonu, priesteru un augstmaņu zemi. Amatnieki, kas darināja apģērbu, mēbeles, mājsaimniecības piederumus un traukus, bija neatkarīgi. Tie, kas strādāja lielos būvdarbos, veidoja tādu kā armiju.
Katrai nozarei, pirmām kārtām celtniecībai, bija vajadzīgs vilcējspēks un darbarīki: kādam taču bija augām dienām jāsmeļ ūdens no kanāliem vai jāpienes akmeņi no akmeņlauztuvēm uz būvlaukumu. Šos vissmagākos mehāniskos darbus, sevišķi akmeņlauztuvēs, darīja notiesātie vai gūstekņi.
īstenie ēģiptieši lepojās ar savas ādas vara krāsu un nicinoši izturējās pret melnajiem etiopiešiem, dzeltenajiem semītiem un baltajiem eiropiešiem. Adas krāsa, kas ļāva atšķirt tautieti no svešinieka, palīdzēja saglabāt tautas vienotību lielākā mērā nekā reliģija, ko var pieņemt, vai valoda, ko var iemācīties.