Pati ēka aizņēma divus hektārus, bet apkārtējie dārzi un dīķi — ap divdesmit hektāru lielu platību. Tempļa priekšā slējās divi desmitstāvu piloni. Pagalms, ko apjoza kolonnu balstīta galerija, aizņēma gandrīz hektāru, bet kolonnu zāle, kurā pulcējās privileģētās kārtas, bija hektāru liela. Tā vairs nebija ēka, drīzāk vesels kvartāls.
Šī zāle jeb hipostils bija vairāk nekā simt piecdesmit soļu gara un septiņdesmit piecus soļus plata. Griestus balstīja simt trīsdesmit četras kolonnas, no kurām divpadsmit vidējo kolonnu apkārtmērs bija piecpadsmit soļi un augstums pieci seši stāvi…
Statujām, kas bija novietotas līdzās piloniem un pie svētā dīķa, bija atbilstoši izmēri.
Milzu vārtos faraonu gaidīja godājamais Herhors, tempļa virspriesteris. Priesteru ielenkts, Herhors sveica valdnieku gandrīz augstprātīgi un, kvēpinādams viņa priekšā vīraku, to pat neuzlūkoja. Tad cauri pagalmam faraonu ieveda hipóstila un pavēlēja ielaist deputācijas tempļa teritorijā.
Hipóstila vidū stāvēja laiva ar mirušā ķēniņa mūmiju, bet abpus laivai, viens otram iepretim, divi vienāda augstuma troņi. Uz viena apsēdās Ramzess XIII, karavadoņu un nomarhu ielenkts, uz otra — Herhors, priesteru ielenkts. Tad Nofri pasniedza Herhoram Amenhotepa infulu — un jaunais faraons otrreiz ieraudzīja virspriestera galvā zelta čūsku, ķēniņa varas simbolu.
Ramzess nobālēja aiz dusmām un nodomāja;
«Kaut man nenāktos nocelt tev urēju kopā ar galvu!»
Taču viņš nebilda ne vārda, zinādams, ka šai Ēģiptes diženākajā templī Herhors ir dieviem līdzīgs kungs un gandrīz vai lielāks valdnieks par pašu faraonu.
Kamēr ļaudis piepildīja pagalmu, un aiz purpursārtā aizkara, kas šķīra mirstīgos no pārējās tempļa daļas, skanēja arfas un klusa dziedāšana, Ramzess aplūkoja zāli. Neskaitāmās milzu kolonnas, kas no augšas līdz apakšai bija klātas ar gleznojumiem, noslēpumainā gaisma, griesti, kas, šķiet, jumās pie debesīm, radīja nomācošu iespaidu.
«Ko gan vērta uzvara pie Sāls ezeriem?» viņš domāja. «Lūk, uzbūvēt tādu celtni ir varoņdarbs!» Un viņi to paveikuši…»
Šai brīdī viņš atskārta, cik varena ir priesteru kārta. Vai tad viņš, viņa armija un pat visa tauta spētu sagraut šo templi?… Un, ja ir grūti tikt galā ar ēku, vai gan vieglāk pievārēt tās cēlājus?…
No nepatīkamajām pārdomām viņam atgūties lika virspriestera Nofri balss.
— Jūsu majestāte, — sirmgalvis sacīja, — un tu, dievu izredzētais (te viņš palocījās Herhoram), jūs — nomarhi, rakstveži un vienkāršā tauta! Šī tempļa godājamais virspriesteris Herhors aicinājis mūs, lai mēs pēc senas paražas apcerētu mirušā faraona zemes gaitas un liegtu viņam vai atzītu viņa tiesības uz apglabāšanu…
Faraonu sagrāba niknums. Šeit ne tikai, nievājoši izturas pret viņu pašu, bet uzdrošinās arī spriest par tēva darbiem, lemt par viņa apbedīšanu!
Viņa dusmas tomēr drīz norima. Tas bija tikai rituāls, turklāt tikpat sens kā ēģiptiešu valdnieku dinastijas. Tā būtībā nebija mirušā tiesāšana, bet slavināšana.
Pēc Herhora mājiena virspriesteri apsēdās uz soliņiem, Nomarhi un karavadoņi, kas ielenca Ramzesa troni, palika stāvam — viņiem pietrūka krēslu.
Faraons paturēja prātā arī šo aizvainojumu, taču rādīja tik rimtu vaigu, ka neviens nebūtu varējis pateikt, vai valdnieks ievērojis viņa galminiekiem izrādīto necieņu.
Tikmēr svētais Nofri apcerēja mirušā valdnieka dzīvi.
— Ramzesam Divpadsmitajam, — viņš sacīja, — nepiemita neviens no četrdesmit diviem grēkiem, tālab dievu tiesas spriedums būs viņam labvēlīgs. Un, tā kā priesteri īpaši rūpīgi apgādājuši ķēniņa mūmiju ar visiem amuletiem, lūgšanām, priekšrakstiem un buram vārdiem, tad nav jāšaubās, ka mirušais faraons jau atrodas dievu mājoklī, ieņem vietu līdzās Osīrijam un pats ir Osīrijs.
Ramzesa Divpadsmitā dievišķā iedaba izpaudās jau viņa dzīves laikā. Viņš valdīja vairāk nekā trīsdesmit gadu, deva tautai ilgu mieru, uzcēla vai pabeidza celt daudzus tempļus. Piedevām pats bija virspriesteris un savā dievbijībā pārspējis visdievbijīgākos priesterus. Valdīdams viņš pirmām kārtām rūpējās par dievu slavu un svētās priesteru kārtas godā celšanu. Tādēļ arī debesu spēki bija pret viņu labvēlīgi, bet viens no Tēbu dieviem — Honss, uzklausot faraona lūgumu, pat devās uz Buhtenas zemi un izdziedēja tur ķēniņmeitu, izdzenot viņai ļauno garu. Nofri atvilka elpu un turpināja:
— Tagad, kad esmu pierādījis jums, godājamie, ka Ramzess Divpadsmitais bija dievs, jūs jautāsit, kālab šī augstākā būtne nokāpa uz Ēģiptes zemes un pavadīja uz tās vairākus gadu desmitus.
Viņš to darīja tālab, lai atjaunotu tikumus, kurus sašķobījis ticības pagrimums. Jo kam gan tagad rūp dievbijība? Kas gādā, lai tiktu pildīta dievu griba?
Tālajos ziemeļos mēs redzam lielo asīriešu tautu, kas tic vienīgi zobena spēkam, nekrāj gudrību un nekalpo dieviem, bet tiecas pakļaut citas tautas. Tuvāk mums dzīvo feniķieši, kuru elks ir zelts un kuriem kalpošanu dieviem aizstāj Mēdīšanās un augļošana. Heti austrumos, lībieši rietumos, etiopieši dienvidos un grieķi Vidusjūrā ir barbari un laupītāji. Viņi nestrādā, bet zog, neapgūst gudrību, bet dzer, spēlē kauliņus vai gulšņā kā noguruši kustoņi.
Pasaulē ir tikai viena patiesi dievbijīga un gudra tauta — ēģiptieši. Bet raugiet — vai arī pie mums nenotiek tas pats?
Svešzemju bezdievjiem pārplūdinot mūsu zemi, ticība mazinājusies. Muižnieki un augstmaņi pie vīna kausiem zobojas par dieviem un mūžīgo dzīvošanu, bet tauta apmētā ar dubļiem svētās statujas un negrib vairs upurēt tempļiem.
Dievbijību aizstājusi greznība, gudrību — netiklība. Ikviens grib nēsāt milzīgas parūkas, iesvaidīties ar izmeklētām smaržām, valkāt ar zeltu cauraustus kreklus un priekšautus, rotāties ar zelta kaklarotām un dārgakmeņu rokassprādzēm. Ar kviešu plāceni ēģiptietis vairs neapmierinās — viņam vajag medus raušus ar pienu. Ar alu viņš mazgā kājas, slāpes veldzē ar svešzemju vīniem. Tādēļ visi muižnieki ir iestiguši parādos, tauta izvārguši darbā, ļimst zem nūju sitieniem un dažviet uzliesmo dumpji. Un kālab es saku «dažviet»?…. Kopš kāda laika tauta visā Ēģiptē, nezināmu kūdītāju musināta, pieprasa: «Dodiet mums ik septīto dienu atpūtai! Nesitiet mūs bez tiesas sprieduma! Iedaliet mums pa zemes gabalam īpašumā!»
Tas draud mūsu valstij ar bojāeju, un mums jāatrod glābiņš. Bet glābiņš ir vienīgi reliģijā, kas māca, ka tautai ir jāstrādā, svētajiem vīriem, kas zina dievu gribu, jāierāda tai darbs, bet faraonam un viņa augstmaņiem jāraugās, lai darbs tiktu darīts godīgi.
To mums māca reliģija. Tās garā valdīja dieviem līdzīgais Osīrijs-Ramzess Divpadsmitais. Un mēs, priesteri, atzīdami viņa dievbijību, iekalsim uz viņa kapenēm un uz tempļu sienām šādu uzrakstu:
«Vērsis Hors, varenais Apijs, kas apvienojis divu ķēniņvalstu kroņus, zelta piekūns, kas valda ar zobenu, deviņu tautu uzvarētājs, Augšēģiptes un Lejasēģiptes ķēniņš, divu pasauļu valdnieks, saules dievs Meri Amons Ramzess, Amona-Ra iemīļotais, Tebaīdas kungs un pavēlnieks, Amona-Ra dēls, Hora padēls, kuru dzemdinājis Hormahs, Ēģiptes ķēniņš, Feniķijas valdnieks, deviņu tautu pavēlnieks.»[1]
Kad klātesošie uzgavilēja šim priekšlikumam, pavērās aizkars, Izskrēja dejotājas un nodejoja sarkofāga priekšā svētu deju, bet priesteri nokvēpināja vīraku. Tad mūmiju izcēla no laivas un Ienesa Amona svētnīcā, kur Ramze-sam XIII vairs nebija tiesību ieiet.
Drīz aizlūgums beidzās — un klātesošie atstāja templi.