GABALS GAĻAS
Ar pēdējo maizes gabaliņu Toms Kings rūpīgi uzslau- cīja no šķīvja miltu niērces pēdējās atliekas un tad ilgi, apdomīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms pieceļas no galda, viņu māca apziņa, ka nepārprotami ir izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aizmirstu, ka palikuši bez vakariņām. Sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku šķiras sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.
Toms Kings apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās, par viņa svaru, tad gluži mehāniski viņš iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuju smagā nasta to apgrūtinātu. Tomam bija smagnējs ķermenis un flegmātisks izskats, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas nebija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu ražojums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.
Taču tieši Toma Kinga seja nekļūdīgi lāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis ringa kalpībā un tādējādi attīstījis izteiktas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts nepaliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas — gandrīz bez kontūrām — veidoja uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlumam sejā. Smagais žoklis izvirzījās uz priekšu kā dzīvniekam. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, saraukto uzacu apakšas. Toms Kings jau pats bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere bija slīpa, īsi apcirptie mati atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un neskaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķkāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gandrīz divkāršos apmēros, bet bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilganmelnu nokrāsu.
Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju tumšā alejā vai vientuļā vietā varētu nobīties. Tomēr Toms Kings nebija noziedznieks un nekad nebija neko ļaunu pastrādājis. Viņš izvairījās no kautiņiem, dzīvoja vienkārši un nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris un visu savu zvērisko plēsīgumu taupīja profesionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsirdīgs cilvēks un savās jaunības dienās, kad naudas bija papilnam, ar pārāk plašu roku, lai pašam tas būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sagādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika pulcējās un maksāja par to, lai redzētu izrādi, kā divi vīri ar sitieniem gāž viens otru gar zemi. Uzvarētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkāslas sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna — ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un izcīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat nedomāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.
Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, tagad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams savas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un kropļoti — skaidri liecināja, kādam nolūkam tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artē- rijam, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tam pārak daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elastību, un līdz ar venu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš atri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnīties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sasprindzinājumā traucas otrs — vēl mežonīgāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā — divdesmitajā raundā, kad publika aurodama slienas kājās, bet viņš drāžas, belž, vairās, gāž pār pretinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas, saņem sitienu brāzmas pats, bet visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē bangojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laika piepampušas, arvien atkal atslāba, tomēr pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Toms Kings lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšjos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skaistumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sadragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar iesauku Velsas Briesmonis.