- Nē, ser. Vēl sliktāk.
Vismaz godīga atbilde. Man nekad šādas sarunas nav padevušās. Lai notiek, es norūcu. Mans padoms ir ļoti vienkāršs īstajā brīdī pieliecies un bēdz, cik ātri vien spēj. Ja paveiksies, tavu saimnieku nogalinās pirms tevis. Vismaz es tā ceru par savējo.
Ceru, ka šī uzmundrinošā runa deva viņiem sparu, jo tobrīd sākās uzbrukums. Tālumā sašūpojās visi septiņi plāni. Pavēle uzsākt kauju. Es apcirtos, lai palūkotos pāri mūrim, un cita pēc citas virs aizsargvairoga pacēlās arī sargkareivju galvas.
Mums pretī devās milzīga armija.
Armijas priekšgalā, pēkšņa, spēcīga vēja pavadīti, lidoja džini sarkanbaltās bruņās, un viņiem rokās bija slaidi pīķi ar sudraba uzgaļiem. Džinu spārnos dūca vējš, un viņu kliedzieni lika nodrebēt torņiem. Pa zemi tuvojās raibs karaspēks. Pirmie nāca horlas ar trijžuburiem rokās tie iebruka katrā piepilsētas mājā, meklējot laupījumu.*[1] Mājās viņi nevienu neatrada, kā drīz vien varēja noprast pēc sašutuma brēcieniem. Piepilsēta bija pamesta. Tiklīdz britu armija bija šķērsojusi Kanālu, Čehijas varas iestādes bija sākušas gatavoties nenovēršamajam uzbrukumam Prāgai. Pirmais drošības pasākums bija sapulcināt visus cilvēkus aiz pilsētas mūriem, kas tolaik bija stiprākie Eiropā, īsts maģijas un inženierzinātnes brīnumdarbs. Vai es jau pieminēju, ka šos mūrus cēla manā vadībā? Aiz tiem kā ēnas slīdēja gūli un grābņi aukstuma un šausmu gari, ko nevar saskatīt nevienā plānā. Un tad, klabinot žokļus un skaļi tarkšķot, no zemes pacēlās neskaitāmi velnēnu un foliotu pulki gluži kā smilšu mākonis vai iztraucēts bišu spiets. Un tie visi steidzās uz Strahovas vārtiem.
Varde uzsita man uz pleca. Paldies, ka parunājāt ar mums, ser, tā teica. Tagad es nudien jūtos pārliecināts par uzvaru.
Bet es nemaz neklausījos, ko viņš tur pļāpā. Mans skatiens bija vērsts tālu aiz karaspēka, tas kavējās pie balto telšu pudura. Tur stāvēja kāds vīrs, turēdams rokā zizli. Viņš atradās pārāk tālu, lai saskatītu smalkāk, tomēr es sajutu viņa spēku. Viņa aura bija tik spoža, ka izgaismoja visu kalnu. No tumšajiem mākoņiem izšāvās zibeņi, skarot vīra izstiepto zizli. Uz mirkli iegaismojās ne vien kalns, bet arī nometne, teltis, cīņai sagatavotie karavīri. Gaisma nodzisa, viss spēks tika paslēpts zizlī. Virs aplenktās pilsētas nogranda pērkons.
Tātad tas ir viņš, es nomurmināju. Slavenais Gledstons.
Džini tuvojās pilsētas mūrim, lidodami pāri plašajiem laukiem un māju drupām. Tiklīdz viņi bija pietiekami tuvu, iedarbojās burvestība no zemes pacēlās zaļu liesmu jūra, aprijot pirmajās rindās lidojošos džinus. Bet, kad liesmas noplaka, atlikušie metās tālāk ar tādu pašu sparu.
Tā bija zīme aizsardzības spēkiem no mūriem pacēlās simtiem velnēnu un foliotu, kliegdami un brēkdami, un raidīdami spridzināšanas burvestības džinu ordas virzienā. Iebrucēji atbildēja ar to pašu. Uguns un ūdens burvestības sastapās gaisā, pret gaismas uzplaiksnījumiem triecās ēnas. Prāgas pakāje bija liesmās. Jau bija piesteidzies pirmais horla, mēģinot atraisīt aizsargburvestību, ko es biju uzlicis mūra pamatiem.
Izpletu spārnus, gatavs mesties cīņā. Man blakus varde noklepojās un izdvesa apņēmīgu kurkstienu. Nākamajā brīdī no burvja zižļa tika raidīts spēcīgs enerģijas lādiņš, tas uzšāvās gaisā un triecās pret Strahovas torni, tieši pie tā pamatiem. Mūsu aizsargvairogs tika saplēsts kā papīra kabatlakatiņš. Akmeņi salīgojās, un torņa jumts gāzās lejup. Es tiku pasviests gaisā…
…un nogāzos uz siena ķīpām, kas pirms aplenkuma bija savestas aiz mūriem. Torņa koka karkass dega gaišās liesmās. Nevarēju saskatīt nevienu no sargkareivjiem. Velnēni un džini lidinājās virs mūriem, triekdami pret iebrucējiem burvestības. No debesīm krita savainoto un nogalināto ķermeņi, aizdedzinot jumtus. No blakus mājas izskrēja sieviete ar skaļi kliedzošiem bērniem pie rokas. Strahovas vārti sašūpojās pēc kārtējā horlu trieciena. Tie vairs ilgi nenoturēsies.
Pilsētas aizstāvjiem bija nepieciešama mana palīdzība. Es piecēlos no siena ķīpas, dedzīgs un gatavs darboties kā jau parasti.
Kad beidzot būsi nolasījis pēdējo salmiņu no sava tērpa, Bartimaj, kāda balss sacīja, tevi ar prieku gaidīs pilī.
Kareivis pacēla galvu. Ak, sveika, Kvīzla!
Ielas vidū laiski sēdēja leopardiene, vērojot mani ar laima zaļām acīm. Kamēr es uz viņu skatījos, viņa nevērīgi piecēlās, pagāja pāris soļu tālāk un atkal nometās uz ietves. Vietā, kur leopardiene pirms tam bija sēdējusi, ietriecās piķa melns akmens, izsitot dziļu krāteri. Te nu gan iet karsti, viņa izmeta.
- Jā. Tik tālu nu esam tikuši. Nolēcu no siena ķīpas.
- Izskatās, ka mūru stiprinājumi kuru katru brīdi izjuks, leopardiene sacīja, pametot skatienu uz vārtiem. Tev nu gan nav paveicies ar priekšstrādnieku. Kurš džins būvēja šos mūrus?
- Nespēju iedomāties, es atcirtu. Vaisaimnieks mūs sauc?
Leopardiene pamāja. Labāk pasteidzies, vai arī viņš mūs sodīs. Iesim kājām! Debesīs pārāk daudz tautas.
- Rādi ceļu!
Es pārvērtos par panteru pusnakts melnumā. Mēs steidzāmies pa šaurajām ieliņām uz Hradčaniem. Ar nolūku izvēlējāmies tukšākās ielas, izvairoties no panikas pārņemto cilvēku bariem. Aizdegās arvien vairāk māju jumti iegāzās, sienas sabruka. Ap degošo māju jumtiem dejoja velnēni, vicinādami rokās gailošas ogles.
Imperatora kalpotāji drūzmējās pils pagalmā, laternu gaismā nesot ārā mēbeles un stūķējot tās ratos. Zirgu puiši mēģināja iejūgt zirgus. Debesis virs pilsētas bija daudzkrāsainas gaismas pilnas. No Strahovas vārtu puses skanēja apslāpētu sprādzienu troksnis. Mēs nemanīti ielavījāmies pa galveno ieeju.
- Imperators dodas prom, vai ne? es murmināju. Mums garām pasteidzās pārbijušies velnēni, nesot uz galvām drēbju saiņus.
- Viņš visvairāk ir norūpējies par saviem mīļajiem putniem, Kvīzla atteica. Vēlas, lai mūsu ifrīts nogādātu tos drošībā. Zaļās acis uzdzirkstīja nežēlīgā jautrībā.
- Bet visi mūsu ifrīti ir pagalam.
- Tieši tā. Nu, gandrīz jau esam klāt.
Mēs bijām nokļuvuši pils ziemeļu spārnā, kur mita burvji. Gaisā bija jūtama burvestību smarža. Leopards un pantera noskrēja lejup pa kāpnēm, garām balkonam, kas pavēra skatu uz aizsarggrāvi, un cauri durvju ailei, kas veda uz apakšstāva darbistabu. Tā bija plaša, apaļa istaba, kas aizņēma gandrīz visu Baltā torņa pamatu. Daudzu gadsimtu laikā es šeit tiku vairākas reizes izsaukts, bet tagad parastie burvju darba piederumi, tādi kā grāmatas, kvēpināmie trauki un svečturi, bija noslaucīti malā, lai dotu vietu desmit galdiem un krēsliem. Uz katra galda atradās pa kristāla lodei, kas gaismā mirdzēja, uz katra krēsla sakņupis sēdēja viens burvis, kas nenolaida acis no lodes. Istabā valdīja pilnīgs klusums.
Mūsu saimnieks stāvēja pie loga, veroties debesīs ar tālskati.*[1] Tālskatī bija iesprostots velnēns, ar kura skatienu cilvēks spēja saredzēt arī naktī. Tālskati ir noderīgi izgudrojumi, lai gan nerātnie velnēni reizēm var sabojāt skatu vai pievienot tam papildu elementus zeltainus dūmu mākoņus, dīvainas vīzijas vai spokainas figūras, ko ierauga tālskata izmantotāja pagātnē. Pamanījis mūs, viņš deva zīmi klusēt un pasauca pie tālākās sienas. Pēdējo pāris nedēļu laikā viņa pelēkie mati bija kļuvuši balti, kumpais deguns noliesējis un acis kļuvušas tikpat sarkanas kā velnēnam. [5] [1] Salīdzināt saimniekus ir gluži kā salīdzināt pumpas uz sejas ir labākas un sliktākas pumpas, bet neviena nedaiļo tavu izskatu. Šis bija divpadsmitais čehu burvis, kam es kalpoju. Viņš nebija pārāk nežēlīgs, tikai diezgan skābs, it kā viņa dzīslās ritētu citronu sula. Šim vīram bija plānas lūpas un tieksme uz pedantismu, un viņš bija kā apsēsts ar pienākumu kalpot impērijai.