Aiz mums uzmirdzēja spoža gaisma. Visi kā viens pagriezāmies.
Piecus pakāpienus augstāk stāvēja slaids vīrietis. Viņam bija gaiši, cirtaini mati, platas, zilas acis, briesmīgas sandales un toga Romas impērijas norieta laika stilā. Seja likās tik mierīga, it kā šis jauneklis nespētu nodarīt pāri pat mušai. Bet es nevarēju nepamanīt viņa rokā izkapti ar sudraba asmeni.
Palūkojos pārējos plānos, lolodams niecīgu cerību, ka varbūt tas ir ekscentrisks cilvēks, kas ģērbies karnevāla tērpā. Nekā. Varens ifrīts. Es norīstījos. Tas nepavisam nebija labi. [7] [1] Pat no vājākiem ifrltiem ir vērts uzmanīties, un šis bija diezgan varens. Augstākajos plānos tas izskatījās spēcīgs un draudīgs. Acīmredzot vēlme parādīties šajā smieklīgajā pirmā plāna izskatā liecināja par ifrīta humora izjūtu. Man nu gan smiekli nenāca.
(Jledstona kungs sūta sveicienus imperatoram un lūdz viņu 11/ tikšanos, jauneklis sacīja. Pārējais pūlis mums nebūs nepieciešams.
Izklausījās saprātīgi. Mēģināju uztvert saimnieka skatienu, bet viņš deva zīmi doties uzbrukumā. Smagi nopūties, paspēru soli ifrīta virzienā.
Jauneklis nicīgi nošņācās. Paej malā, sīkais. Tev nav nekādu izredžu.
A »
Tas mani nokaitināja. Es sasparojos. Uzmanies, es augstprātīgi sacīju. Nenovērtē mani par zemu.
Ifrīts noplivināja skropstas. Patiešām? Vai tev ir arī vārds?
- Vārds? es izsaucos. Man ir daudz vārdu! Es esmu Bartimajs! Sakrs al Džins! Varenais N'gorso, Sudraba Plūmju Čūska!
Ieturēju dramatisku pauzi. Neizskatījās, ka jauneklim mani vārdi kaut ko izteiktu. Nē. Nekad neesmu par tevi dzirdējis. Un tagad, ja tu mani atvainotu…
- Esmu runājis ar Zālamanu…
- Ak, Dieva dēļ! ifrīts atmeta ar roku. Vai tad mēs visi neesam? Viņš bijņ liels pļāpa…
- Es esmu uzcēlis Urukas, Kārnākās un Prāgas mūrus…
Jauneklis pasmīnēja. Prāgas mūrus? Ko, šos te? Gledsto-
nam vajadzēja tikai piecas minūtes, lai tos nojauktu. Vai tikai tu nestrādāji arī pie Jērikas mūriem, ko?
- Strādāja gan, Kvīzla iejaucās sarunā. Viņa pirmais darbs. Bartimajs gan negrib, lai citi par to zinātu…
- Paklau, Kvīzla…
Ifrīts norādīja uz sudraba izkapti savā rokā. Tava pēdējā iespēja, džin, viņš teica. Pazūdi! Tu nevari uzvarēt!
Es nodrebinājos. To mēs vēl redzēsim.
Diemžēl mēs patiešām to redzējām. Turklāt diezgan ātri. Pirmos četrus sprādzienus viņš atvairīja neticami viegli. Piektais, patiešām iespaidīgs, pēkšņi mainīja virzienu un lidoja tieši man virsū, liekot nokūleņot lejup pa kāpnēm. Mēģināju atkal piecelties, bet sāpēs atkritu atpakaļ. Brūce bija pārāk dziļa, es tik ātri nespēju attapties.
Velnēni bija uzbrukuši imperatora svītai. Redzēju, kā man garām izvirpuļo Kvīzla un džins, sagrābuši viens otru aiz rīkles.
Kaitinošā bezrūpībā man tuvojās ifrīts. Viņš piemiedza ar aci un atvēzēja sudraba izkapti.
Tobrīd mans saimnieks spēra izšķirošo soli.
Viņš nebija pārāk labs saimnieks pārāk bieži izmantoja Karsto sarkano punkciju -, bet pēdējais darbs bija labākais, ko šis vīrs jebkad bija izdarījis.
Viņam visapkārt lidoja velnēni, riņķoja ap galvu un metās starp kājām, cenšoties nokļūt līdz imperatoram. Mans saimnieks nikni iekliedzās un izvilka no jakas kabatas spridzināšanas stienīti, vienu no tiem, ko pagatavojuši Zelta ielas alķīmiķi, padzirdējuši par britu gaidāmo uzbrukumu. Tā bija apšaubāmas kvalitātes masu produkcija, kas bieži vien uzsprāga pārāk ātri vai neuzsprāga vispār. Spridzināšanas stienīšus vajadzēja iedarbināt un strauji mest ienaidnieka virzienā. Bet mans saimnieks bija tipisks burvis. Viņš pareizi izrunāja pavēles vārdus, bet saminstinājās, turot bīstamo priekšmetu sev virs galvas un pārdomājot, pret kuru no velnēniem to raidīt.
Viņš vilcinājās tieši vienu mirkli par ilgu.
Sprādziens sagrāva pusi kāpņu. Velnēni, imperators un viņa pavadoņi tika aizpūsti pa gaisu kā pieneņu pūkas. Mans saimnieks pazuda nebūtībā.
Un līdz ar viņa nāvi mana kalpošana bija beigusies.
Ifrīts nolaida lejup izkapts asmeni tieši tajā vietā, kur bija atradusies mana galva. Bet tas tikai ieurbās zemē.
Tā pēc vairākiem gadsimtiem un duča saimnieku manas saistības ar Prāgu bija sarautas. Bet, lidojot gaisos un nolūkojoties lejup uz degošo pilsētu, iebrucēju karapulkiem, raudošajiem bērniem un kaucošajiem velnēniem, neizjutu nekādu prieku. Ks sapratu, ka šeit iet bojā viena impērija tikai tāpēc, lai no tās asinīm atkal rastos nākamā.
Manuprāt, varēja kļūt tikai sliktāk.
pirmā daļa
I Netenjels
Londona dižā, plaukstošā galvaspilsēta, divus tūkstošus gadu veca, mūsdienu burvju pasaules centrs. Tā bija pieaugusi spēkā un plašumā, pacēlusies virs iepriekšējās impērijas drupām.
Pilsēta pletās vairākas jūdzes abpus Temzai, tas bija miglā tītu mājokļu mudžeklis, kurā iezīmējās pilis, torņi, baznīcas un tirgus laukumi. Londona dūca kā pilns bišu strops. Ielās drūzmējās tūristi un vietējie iedzīvotāji, bet gaiss zumēja no velnēniem, kas steidzās izpildīt saimnieku dotos uzdevumus.
Abpus pelēkajiem Temzas ūdeņiem simtiem karavīru un ierēdņu gaidīja, lai varētu doties ceļojumos apkārt pasaulei. Lielo burukuģu ēnā pa upi peldēja krāsainie tirgoņu kuģīši. Rosīgās Eiropas karrakas (četrmastu burinieki, radīti Vidusjūras reģionā 15. gs.), Arābijas dou (tradicionāli arābu burukuģi ar vienu vai vairākām burām), piekrauti ar garšvielām, strupdegunainās Ķīnas džonkas (burukuģi ar eliptiskām burām, kas ļauj viegli kuģot pie mainīga vēja), elegantie Amerikas kliperi ar slaidajiem mastiem tos visus ielenca Temzas laivinieki, kas sacentās par tiesībām ievadīt šos kuģus dokos.
Šai metropolei krūtīs pukstēja divas sirdis austrumos Sitija, kur pulcējās citzemju tirgotāji, lai pārdotu savu laupījumu, bet rietumos, asā upes līkumā ieritinājies, slējās politiskais centrs VeHtminstera, kur dienu un nakti strādāja burvji, lai paplašinātu un aizstāvētu impērijas robežas.
Zēns bija darba darīšanās apmeklējis Londonas centru un tagad kājām atgriezās Vestminsterā. Viņš soļoja mierīgi un pārliecinoši, un, lai gan bija vēl agrs, laiks bija jau tik silts, ka zēns bija nosvīdis. Viegls vējiņš satvēra un saplivināja garā, melnā mēteļa stūrus. Puisis ar prieku apzinājās, cik efektīgi izskatās. Noslēpumains un ietekmīgs. Viņš juta, kā cilvēki pagriežas un viņu vēro. Dienās, kad pūta spēcīgs vējš un mētelis aiz muguras plandījās teju horizontāli, viņš tik labi neizskatījās.
Viņš šķērsoja Reģenta ielu un devās uz Haimārketu, garām sētniekiem, kas slaucīja ielas teātru priekšā, un augļu tirgotājiem, kas jau devās savās dienas gaitās. Kāda sieviete nesa trauku, pilnu ar aizjūras apelsīniem, kuri kopš karadarbības sākšanās Dienvideiropā Londonā bija kļuvuši par deficītu. Zēns tuvojās. Ejot garām, viņš ar nevērīgu kustību iemeta monētu trauciņā, kas bija pakārts sievietei kaklā, un paņēma no bļodas apelsīnu. Viņš turpināja ceļu, izlikdamies nedzirdam sievietes pateicības vārdus. Netenjels pat nepalēnināja soli. Mētelis brīvi plīvoja aiz muguras.
Trafalgaras laukumā slējās garas kārtis, zaigojot spilgtās krāsās. Strādnieki šobrīd nostiepa starp tām virves. Pie katras virves bija iekārti sarkani, balti un zili karogi. Zēns apstājās, lai nolobītu apelsīnu un pavērotu darbu.
Viņam garām pagāja strādnieks, salīcis zem daudzo karogu svara.
Jaunais burvis viņu apstādināja. Paklau, tu! Kam tas viss domāts?